Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnams
Grebenščikova vecticībnieku draudzes Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnams – Rīgā, Mazā Krasta ielā 73.
Jau 13. gadsimtā Rīgā pastāvējusi krievu kolonija, kuras reliģisko dzīvi vadījuši pareizticīgo priesteri no Polockas. Kad 1596. gadā Polockas eparhija pievienojās Ūnijai, rīdzinieku garīgie sakari ar Pareizticīgo Baznīcu tika nopietni apgrūtināti. 17. gadsimtā tieši šie apstākļi arī piesaistījuši šurp pārceļotāju plūsmu, kuri izceļojuši no Krievzemes, glābdamies no Patriarha Nikona baznīcas reformām, bet vēlāk arī – no Krievijas ķeizara Pētera I valsts reformām.
Baltijas reģiona vietējās varas pārstāvji bija ieinteresēti darbaspēka pieplūdumā, un vecticībā viņi saskatījuši pretsvaru oficiālajai pareiztīcībai, jo bija nobažījušies par tās pastiprināšanos. 18. gadsimta otrajā pusē Vidzemes vecticībnieku vidū bija izveidojies nozīmīgs turīgu ļaužu slānis: tirgoņu, rūpnieku, zemes gabalu un nekustamo īpašumu īpašnieku.
Tajos laikos vecticībniekiem bija aizliegts būvēt kulta celtnes. 1760. gadā Rīgas vecticībnieku draudzes pirmais vadītājs un garīgais audzinātājs Fjodors Samanskis bija nodibinājis pirmo sabiedrisko lūgšanu namu, kas darbojies nabagmājas paspārnē, koka namā, kas piederējis 1. ģildes tirgotājam S. Djakonovam. 1798. gadā novecojusī ēka tika nomainīta pret jaunbūvi un vēl pēc četriem gadiem pārbūvēta.
19. gadsimta pirmajā trešdaļā Rīgā tika nodibināti vēl divi lūgšanu nami, atvērti slimnīca, bāriņu nams un skola zēniem. 1814. gadā vecticībnieku lielais lūgšanu nams sastāvējis no diviem no ķieģeļiem celtiem un viens pie otra piebūvētiem divstāvu korpusiem ar mansardu; šo korpusu ass orientēta rietumu-austrumu virzienā. Lūgšanu nams atradies otrajā stāvā, aiz lūgšanu nama telpām – baznīcas kalpotāju dzīvojamās telpas. Pirmajā stāvā bija saimnieciskās telpas, kuras segušas ķieģeļu velves.
Kopš 1833. gada Rīgas vecticībnieku draudze tiek dēvēta par Grebenščikova vecticībnieku draudzi. Šādi tā nosaukta par godu Aleksejam Grebenščikovam – pazīstamajam Mītavas (Jelgavas) tirgotājam, kas dāsni ziedojis finanšu līdzekļus vecticībnieku draudzes lūgšanu nama un nabagmājas vajadzībām, bijis Rīgas draudzes dievnama un nabagmājas aizgādnis.
1863. gadā par tirgotāja Grigorija Lomonosova līdzekļiem lūgšanu nama ēkai tika piebūvētas parādes akmens kāpnes. 1886. gadā lūgšanu nama divstāvu ēka tika paplašināta un tai uzbūvēti vēl divi stāvi.
Grebenščikova vecticībnieku draudzes Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnama fasādes arhitektoniskais risinājums ir veidots eklektikas stila formās; fasādes rotājums ir visai pieticīgs, lakonisks, tas ir saglabājies līdz mūsu dienām. Kulta celtnei piemīt mēroga diženums un apjomu monumentalitāte. Sākotnēji dievnams atradies netālu no upes – Daugavas vecās gultnes krastā, ēka bija saredzama no liela attāluma un izcēlās ar savu diženo arhitektonisko veidolu.
19. gadsimta pēdējā ceturksnī Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzē norisinājušies liela mēroga būvdarbi. Šajos gados tika uzbūvētas visas arhitektoniskā kompleksa ēkas, pabeigta teritorijas labiekārtošana. 1877. gadā Daugavas Krasta ielā (kriev. – Dvinskaja naberežnaja; patlaban – Krasta iela) tika uzcelts divstāvu nams, kas paredzēts saimnieciskajām vajadzībām. Patlaban ir pārbūvēts tikai šā nama pirmais stāvs, kur agrāk atradušās virtuve ar apjomīgu krievu krāsni un ceptuve.
Gar zemes gabala robežām tika uzcelta masīva no ķieģeļiem izbūvēta sēta ar galvenās ieejas vārtiem un kapelu. Sētas projektu izstrādājis pilsētas arhitekts Reinholds Georgs Šmēlings (1840–1917), kurš daudz bija paveicis vecticībnieku draudzes labā. Lūk, viņa īstenoto projektu pārskats: 1887. gads – nabagmāja; 1883.–1887. g. – ķieģeļu sēta ar vārtiem; 1893. g. – vienstāva ķieģeļu pirts; 1894. g. – sākotnējās skolas ēka un nespējnieku nams Maskavas ielā 116 (patlaban Latgales ielā –red). Visas R. G. Šmēlinga projektētās celtnes un sēta ir būvētas no ķieģeļiem. Vārtu arhitektoniskajā risinājumā ir vērojama krievu stila oriģinālā interpretācija. Galvenās ieejas vārtu un kapelas kokošņiku (kokošņiks – noapaļots vai ķīļveida dekoratīvais ārsienu elements tradicionālajā Krievijas arhitektūrā, kas pēc formas atgādina neprecēto jaunavu nacionālo galvastērpu Senajā Krievzemē – tulkot. piezīme) prāvās formas mēroga ziņā atbilst dievnama ēkas veidolam un pēc sava stila saskan ar vecticībnieku tradīciju.
Augstais zvanu tornis ir visa arhitektoniskā kompleksa dominante; tas tika piebūvēts pie dievnama dienvidu fasādes 1906. gadā un to projektējis arhitekts Aleksandrs Vilhelms Šmēlings (1877–1961). Rīgā uzbūvētā zvanu torņa prototips ir Ivana Lielā daudzstāvu pīlārveida zvanu tornis Maskavas Kremlī (šis zvanu tornis uzbūvēts 1600. gadā pēc cara Borisa Godunova rīkojuma). Rīgas zvanu torņa kanoniskās formas ir nevainojamas, to dinamiskumā un būvējuma precizitātē ir jaušamas jūgendstila iezīmes. Vecticības tradīcijas garā veidoto arhitektonisko veidolu papildina daži mājīgi pagalmiņi un jauna sargmājiņa pie vārtiem. 1999. gadā zvanu tornis tika izremontets un atjaunots tā kupola apzeltījums.
Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnama komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis (Nr. 6629).
Grebenščikova vecticībnieku draudzes lūgšanu nama interjeru rotā augsts sešrindu ikonostass, kurā izvietotas senatnīgas ikonas, kas gleznotas kanoniskajā stilā. Draudzes grāmatu krātuvē tiek glabāts senu grāmatu krājums. Dievkalpojumos, kas regulāri notiek lūgšanu namā (kura ietilpība sastāda ap 5 tūkst. dievlūdzēju), skan vecās tradīcijas senkrievu dievkalpojumu dziedājumi (kriev.- znamennij raspev; latv. – "āķu" jeb "zīmju" dziedāšana, kas ieguvusi savu nosaukumu no zīmēm, pēc kurām tiek izpildīti dziedājumi – tulkot. piezīme).
Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze ir pati lielākā Vecticībnieku Pomoras baznīcas bezpriesternieku (kriev. - bespopovci) draudze pasaulē, skaitliski šī draudze sastāda ap 25 tūkst. cilvēku.
Ludmila Kļešņina, Aleksandrs Gurins
Informācijas avoti:
LVVA, 2761. f., 3. apr., 5860., 5861. lietas;
Заволоко И.Н. О старообрядцах г. Риги. (I. N. Zavoloko. Par Rīgas vecticībniekiem.) - Рига, 1933;
«Поморский вестник» № 3 (18) (“Pomoras Vēstnesis” Nr. 3 (18)) 2005. 28.-31. lpp.;
Старообрядческий церковный календарь на 1991 год. (Vecticībnieku Baznīcas kalendārs 1991. gadam). 34.-40. lpp.;
Иван Заволоко. О старообрядцах г. Риги
Арнольд Подмазов. Рижские староверы
М.В. и А.И. Успенские. Древние иконы Гребенщиковского молитвенного дома
Ceļš uz Rīgas Grebenščikova vecticībnieku Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas draudzes dievnamu. Nikolaja Ivanova foto.
Ilustrācijas tēmai
 maz._1.jpg)
