Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrāle Rīgā
Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrāle. – Rīga, Krišjāņa Barona ielā 126.
Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrāle ir otrais nozīmīgākais pareizticīgo dievnams Rīgā. Katedrāle atrodas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera teritorijā.
1902. gadā, saskaņā ar Sv. Sinodes rīkojumu, Rīgas Svētās Trijādības sieviešu kopiena, kuru 1892. gadā bija nodibinājušas māsas Jekaterīna un Natālija Mansurovas, tika pārveidota par Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri.
Jau 1904. gadā klostera teritorijā tika uzsākta katedrāles mūra ēkas celtniecība. Šim nolūkam imperators Nikolajs II piešķīris no valsts kases 75 tūkstošus rubļu. Trūkstošie finanšu līdzekļi tika savākti, pateicoties Svētā Trijādības-Sergija klostera pirmās priekšnieces igumenes Sergijas (laicīgais vārds – Jekaterina Mansurova; 1861–1926) centieniem.
1907. gada 18. novembrī jaunuzceltā pareizticīgo katedrāle tika svinīgi iesvētīta Svētās Dzīvudarošās Trijādības vārdā. Svinīgo iesvētīšanas ceremoniju veica Rīgas un Mītavas/Jelgavas arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis; 1854–1928).
Majestātiskā katedrāles ēka uzcelta pēc izcilā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna (1859–1928) izstrādāta projekta, sadarbojoties ar arhitektu Aleksandru Vanagu (1873–1919). Katedrāle ir eklektisma arhitektūras stilā būvēts krustveida-kupolveida tipa dievnams, kas apvieno savā veidolā bizantiešu un senkrievu arhitektoniskās formas. Fasāžu un interjera apdarē jaušama modernisma stila (jeb jūgendstila) ietekme, kas dominējis 20. gadsimta sākuma arhitektūrā. Tas izpaužas dekora izvietojumā fasādēs un apjomīgu arhitektonisko formu mērogā. No ķieģeļiem celto kulta ēku vainago pieci kupoli – virs dievnama pamatapjoma slejas centrālais liela apjoma ķiverveida kupols, kas balstās uz cilindriskās pamatnes, kurā iebūvēti šauri arkveida logi. Vēl četri mazāka apjoma kupoli, kas balstās uz divstāvu zemkupola pamatnēm, ir izvietoti pamatapjoma stūros.
Katedrāles ēka ir divstāvu, ar diviem altārgaldiem. Augšstāva dievnamam ar altārgaldu par godu Svētajai Dzīvudarošajai Trijādībai ir krustveida-kupolveida konstrukcija. Plašais katedrāles interjers risināts kā vienota telpa – četri augsti balsti ir piebīdīti pie iekšsienām, it kā “saplūst” ar tām un tādējādi tie netiek uztverti kā pīlāri. Luktas (lukta ir garš šaurs balkons virs sānu jomiem vai priekštelpas – tulk.piez.) atrodas virs narteksa (priekštelpas). Interjeru rotā izteiksmīgi neokrievu stilā darināti sienu gleznojumi, ar kuriem apgleznotas austrumu siena, arkas un centrālā kupola velves. 1954. gadā sienu gleznojumus atjaunoja, pateicoties klostera igumenes Tabitas (Dmitrukas; 1897–1972) gādībai.
Mūsdienās katedrāles interjera krāšņākā rota ir apzeltīts trīsrindu ikonostass, kas 1903. gadā darināts neokrievu stilā pēc ievērojamā Pēterburgas arhitekta un mākslinieka Vasīlija Kosjakova (1862–1921) projekta. 1939. gadā šis ikonostass tika pārvests no Liepājas Svētā Nikolaja Jūras katedrāles un pēc tam to uzstādīja Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, bet 1961. gadā (pēc Kristus Piedzimšanas katedrāles slēgšanas) pārcēla uz Rīgas Svētās Trijādības katedrāli. Tajā pašā gadā uz šejieni tika pārcelta arī ievērojama daļa no Kristus Piedzimšanas katedrāles svētlietām un dievkalpojumu piederumiem, tostarp lieli bronzas svečturi, kas atrodas blakus ikonostasam; majestātiskā “Golgāta” un grezns bronzas panikadils (panikadils ir pie griestiem pakārts kroņlukturis ar daudz lampiņām – tulk. piez.).
Katedrāles cokola (apakšējā) stāvā atrodas plašs dievnams-kripta, kas 1912. gada 17. jūnijā iesvētīts par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai, ar tāda paša nosaukuma altārgaldu. Iesvētīšanu veicis Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskaps Joanns (Smirnovs; 1844–1919). Dievnams-kripta, kas kļuva par klostera dibinātāju māsu Mansurovu vecāku – kņaza Borisa Mansurova un Marijas Mansurovas (dzimusi kņaziene Dolgorukova) – apbedījuma vietu, ir saglabājis savu sākotnējo iekārtojumu.
Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnama interjerā uzstādītais vienrindas ozolkoka ikonostass, kā arī panikadils un septiņžuburu svečturis, kas novietots pie altārgalda, ir darināti pazīstamā krievu mecenāta Savvas Mamontova (1841–1918) Abramcevas darbnīcā. Ikonostasā izvietotās ikonas gleznotas Svētās Trijādības-Sirdsskaidrā Sergija Lavras darbnīcā (šis vīriešu klosteris atrodas Maskavas apgabala Sergijevposadas pilsētā – tulk. piez.). Blakus altārim, pie kreisās sienas, ierīkota “Ģetzemane” – grebts ozolkoka pavēnis ar nedzēšamām lampādēm, zem kura atrodas kapenes ar Vissvētās Dievmātes līķautu. Altāra labajā pusē atrodas grebtas ozolkoka kapa plātnes virs Borisa un Marijas Mansurovu apbedījumu vietām.
Svētās Trijādības katedrāles ēka nopietni cietusi Pirmā pasaules kara gados, gandrīz vai visi tās logu stikli bija izsisti, no katedrāles tika evakuēts ikonostass. Tāpēc līdz 1921. gada jūlijam dievkalpojumi šeit netika rīkoti.
Rīgas Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrāle turpināja darboties arī padomju totalitārā režīma laikos, kad notikušas Kristus Baznīcas plaša mēroga vajāšanas. 1961. gadā, sakarā ar to, ka padomju varas iestādes slēdza Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli, arhibīskapa katedra (sēdeklis) tika pārcelta uz Svētās Trijādības katedrāli, kas tika pārveidota par arhibīskapa katedrāli un palika par tādu līdz 2006. gadam, kad katedrāles kā arhibīskapa sēdekļa statuss tika atdots atjaunotajai Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālei.
Taču arī patlaban Svētās Trijādības katedrāles pārzinis ir Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs). Katedrālē regulāri notiek arhibīskapa dievkalpojumi un katru gadu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas svētku otrajā dienā notiek svinīgā ceremonija par godu Vissvētās Dievmātes aizmigšanai, piedaloties visiem Rīgas garīdzniekiem.
Svētās Trijādības katedrālē atrodas dažas ikonas no 1917. gadā slēgtā Rīgas Svētā Aleksija vīriešu klostera, tajā skaitā arī Sv. Aleksija, Dieva cilvēka dievnama ikona un Vissvētās Dievmātes Ibērijas brīnumdarošās ikonas kopija (nozīmējums). Draudzes īpaši godinātu svētlietu vidu ir mūķenes Serafimas (Kameņakas) gleznotā Vissvētās Dievmātes Tolgas ikonas kopija, kas 1996. gadā atsūtīta no Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas Hotjkovas sieviešu klostera (Hotjkova ir pilsēta Maskavas apgabalā – tulk. piez.). Tāpat īpaši tiek godināta Svētā Sirdsskaidrā Sarovas Serafima ikona, no kuras vairākkārt ir bijusi novērota mirru izdalīšanās. (Pareizticībā ir daudz brīnumdarošo ikonu, Latvijā mirres tecējušas vairākām ikonām – šādi piemēri bija arī agrāk, taču šī parādība tā arī paliek neizskaidrojama – tulk. piez.). Katedrālē tiek glabātas relikvijas, kas saistītas ar Svētmocekli Rīgas Jāni (Pommeru, 1876–1934): viņa krusts ūdens svētīšanai un arhibīskapa koka zizlis.
Ar Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsgana Aleksandra (Kudrjašova) svētību katedrālē regulāri tiek veikti remonta un restaurācijas darbi. Ievērojams remonts paveikts 2006.–2007. gadā – tika atjaunots fresku gleznojums, bet centrālā kupola pamatnē ielikti jauni logi. Katedrālē tika ierīkota gāzes apkure, bet līdzšinējās katlumājas vietā iekārtotas telpas svētdienas skolai.
2012. gadā virs Svētās Trijādības katedrāles centrālā kupola tika uzstādīts jauns zeltīts krusts, iesvētīšanas ceremoniju veica Virsgans Aleksandrs (Kudrjašovs), līdzkalpojot katedrāles draudzes garīdzniekiem. Nesen katedrālē tika uzsākti ārējie remontdarbi, tostarp kupolu renovācijas darbi.
2024. gads
Informācijas avoti:
Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII–XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. 286.–289. lpp.
Ilustrācijas tēmai
