Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas katedrāle Rēzeknē

Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas katedrāle. – Rēzekne, Atbrīvošanas aleja 98 a.

Rēzekne ir viena no desmit Latvijas valstspilsētām Rēzeknes upes ielejā, Latgales vidienē. Pilsēta ir Rēzeknes novada administratīvais centrs.

Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas pareizticīgo draudze Rēzeknē (tolaik – Režicā) tika izveidota 1834. gadā, toreiz tajā bija 533 draudzes locekļi, no tiem 175 pilsētnieki. Zīmīgi, ka arī tagad ievērojamu daļu draudzes locekļu sastāda apkārtējo ciemu pareizticīgie iedzīvotāji. Sākotnēji, pirms Rēzeknes katedrāles uzcelšanas, draudzes baznīca tika izvietota valsts iestādes ēkas otrajā stāvā, kur kādu laiku arī notikuši dievkalpojumi. Pirmais šīs draudzes pārzinis bija virspriesteris t. Joanns Lukianovs, kurš absolvējis Pēterburgas Garīgo semināru.

1836. gadā tika uzsākta jaunas pareizticīgo baznīcas ēkas projektēšana. Arhitekti bija ārzemju izcelsmes speciālisti no Sanktpēterburgas. Viens no projekta autoriem – Ludvigs Šarlemāns-Bodē II (1784–1845; kurš ir pazīstams kā vairāku Pēterburgas piļu, arī Ziemas pils, remonta projektu autors, pēc viņa skicēm veidots Pēterburgas Vasaras dārza dienvidu puses čuguna režģis). Otrs projekta autors bija arhitektūras akadēmiķis Dāvids Viskonti (1772–1838) no pazīstamās itāļu izcelsmes Šveices arhitektu ģimenes.

Šie izcilie arhitekti bija izstrādājuši baznīcas projektu bizantiešu stilā. Par arhitektūras elementiem, kas izdaiļotu sakrālās celtnes fasādes, būtu jākļūst kolonnām un portikiem.Taču vēlāk, būvdarbu gaitā, sākotnējais arhitektūras projekts tika pārveidots un kulta ēka ieguva citādāku veidolu un aprises, tās apmēri samazinājās.

1844. gadā draudzes baznīca ieguvusi katedrāles statusu. Tajā pašā gadā tika piešķirti līdzekļi katedrāles ēkas celtniecībai – vairāk nekā 18 517 rubļi. Rēzeknes pilsētas vadība piešķīrusi būvei zemesgabalu. Būvdarbi noritējuši Vitebskas apriņķa muižnieka Severīna Podvinska vadībā.

Mūra katedrāles celtniecība, kuras izmēri ir 26 × 14 × 16 metri, tika pabeigta 1846. gadā. Tā paša gada 25. jūnijā Rēzeknes katedrāli par godu Vissvētās Dievmātes Piedzimšanai iesvētījis Polockas un Vitebskas arhibīskaps Vasīlijs (Benedikts Lužinskis; 1791–1879).

Tomēr, kā izrādījās, ne jau visi Rēzeknes katedrāles būvniecības gaitā izmantotie būvmateriāli bija kvalitatīvi. Tādēļ jau 1854. gadā nācās veikt būtiskus remontdarbus.

1868. gada 21. maijā Rēzeknes katedrāles paspārnē tika atklāta Svētā Konstantīna Lielā pareizticīgo brālība, kas nodarbojās ar izglītojošu darbību un labdarību. Pakāpeniski pieaudzis draudzes locekļu skaits: 1865. gadā to bija jau 1044, bet 1879. gadā – 1223 cilvēki. 1890. gadā tika atvērta baznīcas draudzes skola, bet 1904. gadā darbu uzsāka sieviešu draudzes skola. Līdztekus divām baznīcas draudzes skolām funkcionēja arī svētdienas skola.

1904. gadā Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas katedrālē sākās vērienīgi remontdarbi, kas ilguši divus gadus. Remontdarbiem tika atvēlēta tajos laikos visai prāva summa – 5399 rubļi. Tika atjaunoti kupoli un apzeltīti krusti, saliktas podiņu krāsnis, koka grīda nomainīta pret flīžu klājumu, iekštelpu sienas apgleznotas ar ornamentiem, no granīta izbūvēts jauns ieejas lievenis, uzstādītas laternas. Par brīvprātīgajiem ziedojumiem interjerā tika uzstādīts jauns grezns trīsrindu ikonostass, kas nomainījis veco, 1843. gadā veidoto. Pēc šiem remontdarbiem kulta ēka ieguvusi veidolu, kāds tai ir arī mūsu dienās.

Katedrāles pamatapjoms plānojumā ir kvadrātveida, to pārsedz pussfēriskas formas kupols, kas balstīts uz augsta daudzšķautņu zemkupola pamata. Zemkupola pamatā ir izveidoti logi, kuri nodrošina dienas gaismas ieplūšanu katedrālē no augšpuses. Katedrāles fasāde ir ieturēta lakoniski atturīgās formās un akcentēta ar ieejas portāla portiku, kuru augšā nosedz trīsstūrveida frontons. Portiku rotā balti pilastri (pseidokolonnas). Virs priekštelpas ir izbūvēts plānojumā kvadrātveida zvanu tornis, ko vainago neliels pussfēriskas formas kupols. Dabiskā dienas gaisma ieplūst katedrālē pa arkveida logiem. Pateicoties visiem šiem arhitektūras elementiem, katedrāles ēkas veidols ir ieguvis klasicisma stilam raksturīgās iezīmes.

1906. gada 13. novembrī atjaunoto Rēzeknes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas katedrāli iesvētījis Polockas un Vitebskas bīskaps Serafims (Jakovs Meščerjakovs; 1860–1933).

Pirmā pasaules kara laikā Rēzeknes iedzīvotāju skaits bija būtiski sarucis. Taču arī starpkaru laikposmā pilsētā bija ne mazums pareizticīgo. 1938. gadā Rēzeknes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas draudzē bija 1126 draudzes locekļi.

21. gadsimta sākumā, 2011. gada maijā, pateicoties Rēzeknes baznīcas apriņķa prāvesta un katedrāles pārziņa, virspriestera t. Viktora Teplova pūlēm, katedrālē sākušies jauni vērienīgi remontdarbi. 2014. gadā uz kādu laiku tika demontēts katedrāles galvenais kupols (jo zemkupola pamats bija nonācis sliktā stāvoklī). 2016. gadā galvenā kupola nomaiņas darbi bija veiksmīgi pabeigti. Zemkupola pamata sienās tika ielikti jauni logi ar vitrāžām, no iekšpuses bija apgleznotas kupola velves. Tika nomainīts arī zvanu torņa kupols un veikts katedrāles fasāžu remonts. Tajā pašā 2016. gadā veikti arī remontdarbi katedrāles interjerā.

2013. gada 2. martā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas sastāvā tika izveidota Daugavpils-Rēzeknes eparhija. Tādējādi Rēzeknes katedrāle ir ieguvusi otrās eparhijas katedrāles statusu.

2013. gadā Rēzeknes pašvaldība iznomāja pareizticīgo draudzei tukšo bijušā bērnudārza ēku. Iestāde tika nosaukta par Rēzeknes Pareizticīgo kultūras-izglītības centru. Šeit sāka darboties svētdienas skola, tika izvietota draudzes bibliotēka, sāka rīkot izstādes, iekārtoja konferenču zāli sapulcēm un citiem baznīcas pasākumiem.

No kreisās puses blakus Rēzeknes katedrālei atrodas svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra kapela. Akmens kapelu uzcēluši 1866. gada 4. aprīlī, lai pieminētu imperatora Aleksandra II izglābšanos atentāta laikā, kad kāds terorists mēģinājis viņu nogalināt. No bruģakmens būvētā kapela ar metāla durvīm un zeltītu krustu ir celta par tautas ziedojumiem. Kapelā atrodas sv. labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra ikona zeltītā rāmī. Kapela tika iesvētīta 1867. gada 8. septembrī un sākotnēji atradās iepretim katedrālei. Taču, tā kā kapelas ieņemtā vieta bija nepieciešama Latgales atbrīvošanas pieminekļa “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māra” (autors – Kārlis Jansons) ierīkošanai, tad 1930. gadā par valdības atvēlētajiem līdzekļiem kapela tika pārcelta aiz žoga – uz katedrāles teritoriju.

2012. gadā kapelā tika uzsākti remontdarbi. Kapelas iekšsienas apgleznoja ikonu gleznotāji no Rīgas. 2014. gada 20. septembrī Daugavpils un Rēzeknes bīskaps Aleksandrs (Matrjoņins) iesvētījis atjaunoto kapelu.

Baznīcas iežogojumā pa labi no katedrāles ēkas atrodas Karaulovu kapliča. Kapliču atļāva novietot blakus katedrālei pateicībā par Karaulovu ģimenes dāsno labdarību. Kad 1904. –1906. gadā notika vērienīgs katedrāles remonts, tad Vsevolods Karaulovs, viens no tā laika dāsnākajiem Rēzeknes mecenātiem, veicis visai ievērojamus ziedojumus. Kapličas neparasti izteiksmīgās un izsmalcinātās ažūrās metāla konstrukcijas tika izgatavotas ārpus Latvijas (pēc dažām ziņām, Šveicē). Taču vēsturniekiem nav precīzu ziņu, vai šeit ir apbedīts tikai Vsevolods Karaulovs (miris 1908. gadā), vai arī viņa dzīvesbiedre Helēna.

1998. gada 14. jūnijā kapliča cietusi stipra brāzmaina vēja laikā – tai uzkrita koks. Nācās demontēt būvi un nosūtīt to restaurācijai. 1999. gadā Karaulovu kapliča tika atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Līdz 2016. gadam tā bija pilnībā atjaunota.

Tekstu sagatavojis Aleksandrs Gurins

2024. gads

Draudzē un katedrālē kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1834. līdz 1847. gadam - t. Joanns Lukianovs (?–1847).

No 1847. līdz 1849. gadam – t. Adrians Dmitrijevs (?–?).

No 1849. līdz 1857. gadam – t.Vasīlijs Akimovs (?–?).

No 1857. līdz 1863. gadam – t. Vasīlijs Stramkovskis (?–?).

No 1864. līdz 1903. gadam – t. Vasīlijs Borisovičs (1839–?).

1884. gadā – t. Jakovs Sčensnovičs (1858–?).

No 1894. gada – t. Ignātijs Sčensnovičs (1864–?).

No 1899. līdz 1915. gadam – t. Joanns Sloveckis (1862–1915).

No 1904. līdz 1940. gadam – t. Grigorijs Sčensnovičs (1869–1942).