Lomonosova sieviešu ģimnāzija Rīgā
Lomonosova sieviešu ģimnāzija tika dibināta 1868. gadā. No 1871. līdz 1915. gadam tā darbojās ēkā Troņmantinieka bulvārī (Thronfolger-Boulevard; mūsdienās Raiņa bulvāris 29).
Par nepieciešamību izveidot Rīgā krievu sieviešu ģimnāziju vietējā krievu sabiedrība pirmo reizi publiski paziņojusi 1865. gada 6. aprīlī – izcilā zinātnieka Mihaila Lomonosova (1711–1765) piemiņas vakarā. Tajā pašā laikā sākās arī finanšu līdzekļu vākšana topošajai ģimnāzijai. Šā jautājuma aktualitāte bija saistīta ar to, ka tajos laikos Rīgā un Baltijas reģionā kopumā krievu skolēniem (gan zēniem, gan meitenēm) nebija iespējas iegūt izglītību dzimtajā valodā un viņi bija spiesti mācīties vācu ģimnāzijās.
1865. gada 22. maijā tika ievēlēta īpaša komiteja, kuras sastāvā ietilpuši: J. Češihins, P. Kamarins, S. Šafranovs, virspriesteris Vasilijs Kņazevs, K. Aleksandrovs, V. Makšejevs, M. Semjonovs un M. Očkins. Komiteja vērsās pie Baltijas ģenerālgubernatora Pjotra Šuvalova ar lūgumu izveidot krievu sieviešu ģimnāziju Rīgā .
Pēc diezgan ilgām diskusijām, kas par šo ideju norisinājušās valsts institūcijās, 1868. gada 1. jūlijā Valsts Padome nolēma: “Izveidot sieviešu ģimnāziju Rīgas pilsētā, piešķirot tai Lomonosova vārdu.”
Ģimnāzijas ēkas celtniecībai no valsts līdzekļiem tika piešķirti 27 tūkstoši rubļu. Sabiedriskie aktīvisti savāca vairāk nekā 12 tūkstošus rubļu. Viņi arī ievēlēja četrus aizgādnības padomes locekļu kandidātus, proti: Jevgrafu Češihinu – laikraksta "Rižskij vestņik" redaktoru; valsts padomnieku Konstantīnu Aleksandrovu, uzņēmējus Sergeju Šutovu un Pavlīnu Popovu.
1868. gada 27. septembrī tika parakstīts līgums par telpu nomu ģimnāzijai, un 1868. gada 13. oktobrī notika Lomonosova sieviešu ģimnāzijas svinīgā atklāšana. Pirmais ģimnāzijas pedagoģiskās un aizgādnības padomes priekšsēdētājs bija pieredzējis pedagogs, tajā pašā gadā dibinātās Aleksandra vīriešu ģimnāzijas direktors – Nikolajs Gamburcovs.
1871. gadā Lomonosova ģimnāzija pārcēlās uz savu ēku. Šo ēku projektējis pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis. Ģimnāzijas ēka atradusies Troņmantinieka bulvārī (tagad šajā ēkā, kas 1938. gadā tika ievērojami pārbūvēta, atrodas Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts,).
Pēc 1871. gadā ieviestiem grozījumiem sieviešu ģimnāzijas mācību programmā ģimnāzistēm tika pasniegti šādi mācību priekšmeti: Ticības mācība, aritmētika, ģeometrija, fizika un kosmogrāfija, krievu, franču un vācu valoda, vēsture, ģeogrāfija, pedagoģija, dabas vēsture, glītrakstīšana, zīmēšana un rokdarbi.
Izglītības process ģimnāzijā noritējis septiņus gadus, pēc tam tās audzēknes, kuras vēlējās, varēja doties mācīties uz 8. pedagoģisko klasi, absolvējot kuru, viņas ieguva mājskolotājas tiesības.
25 gadus pēc Lomonosova ģimnāzijas atklāšanas, 1893. gadā tur mācījās 311 ģimnāzistes. Pēc reliģiskās piederības viņu vidū bija 207 pareizticīgās meitenes, 6 vecticībnieces, 28 katolietes, 52 luterānietes, 2 reformātes, 11 jūdaisma piekritējas, 3 vienticībnieces un 1 karaīmiete. Apmēram puse no ģimnāzistēm bija muižnieku, ierēdņu un militārpersonu meitas, 48 ģimnāzistes pēc savas izcelsmes bija no tirgotāju un Rīgas goda pilsoņu ģimenēm. 27 ģimnāzijas audzēkņu tēvi bija garīdznieki, 91 audzēknes vecāki bija no pilsētnieku kārtas, 13 - laucinieku kārtas.
Apdāvinātajām, bet nabadzīgām audzēknēm, tika nodrošinātas stipendijas. Naudas līdzekļus viņu mācībām piešķīra pazīstami pilsētas krievu tirgotāji, jo īpaši: Pāvels Kamarins, Pavlīns Popovs, Matvejs Muhins un citi.
Gadiem ritot, Lomonosova sieviešu ģimnāzija pakāpeniski attīstījās un nostiprinājās. Šis process turpinājies līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad Lomonosova ģimnāzijas aprīkojums un daļa personāla tika evakuēti uz Heņičeskas pilsētu (tolaik Taurijas guberņa, tagad – Ukrainas Hersonas apgabals), bet pedagogi un ģimnāzistes lielākoties bija nonākuši dažādos Krievijas impērijas nostūros.
1919. gadā krievu pedagogi nodibināja Rīgas pilsētas krievu vidusskolu, kas pretendējusi uz tiesībām būt par pirmskara Lomonosova ģimnāzijas pēcteci, taču šīs tiesības netika atzītas. Tomēr jaunizveidotās izglītības iestādes skolēni un skolotāji sauca sevi par lomonosoviešiem un lomonosovietēm līdz pat šīs skolas sovjetizācijai (jeb padomiskošanai) 1944. gada beigās.
Starp slavenajām Lomonosova ģimnāzijas absolventēm varētu minēt: Jeļenu Ņurenbergu (1893–1970; vēlāk - krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova dzīvesbiedre); rakstnieci un feministi Ivandi Kaiju (1876–1942; īstajā vārdā Antonija Lūkina, dzimusi Meldere-Millere); Natāliju Draudziņu (1864–1949), kura ieguvusi atpazīstamību izglītības jomā, un dažas citas.
Informācijas avoti:
Двадцатипятилетие Рижской Ломоносовской женской гимназии. 1868–1893 г. Сост. Н. Миронов. – Рига, 1893.
Отчет о состоянии женской Ломоносовской гимназии в Риге за 1869–70 учебный год. – Рига, 1870 г.
Орест Милевский. К двадцатипятилетию рижской Ломоносовской женской гимназии. – Рижский вестник, № 223 и 224, 11 и 12 октября 1893 года.
Рижская городская русская гимназия (бывшая Ломоносовская). 1919–1935. – Рига, 1999.
