Aleksandra vīriešu ģimnāzija Rīgā

Aleksandra vīriešu ģimnāzija ir pirmā Rīgas ģimnāzija, kurā mācības tika īstenotas krievu valodā. Tā darbojusies Rīgā no 1868. līdz 1915. gadam. Pirmā pasaules kara sākumā ģimnāzijā bija gandrīz 700 skolēnu, tā bija lielākā pilsētā. Ģimnāzija sniedza audzēkņiem iespēju apgūt ne tikai senās klasiskās un Rietumeiropas valodas, bet arī latviešu valodu.

1867. gada 1. jūnijā imperators Aleksandrs II deva atļauju atvērt Rīgā ģimnāziju, kurā mācības tiks īstenotas krievu valodā, "piešķirot tai Aleksandra vārdu, lai to atšķirtu no pārējām divām Rīgā esošajām ģimnāzijām". (Runa bija par divām ģimnāzijām, kur mācības tika īstenotas vācu valodā). 1867. gada 3. oktobrī Rīgas laikraksti informēja par gaidāmo jaunas ģimnāzijas izveidi. Sākās audzēkņu uzņemšana. Pareizticīgie un vecticībnieki veidoja aptuveni divas trešdaļas no pirmās uzņemšanas ģimnāzistu sastāva, pārējie bija luterāņi un katoļi, kas liecina, ka ģimnāzistu sastāvs nebija monoetnisks. Vēlāk kopā ar krieviem un latviešiem ģimnāzijā mācījās arī daudz poļu un ebreju.

Aleksandra ģimnāzija tika atvērta 1868. gada 10. janvārī (22. janvārī – pēc jaunā stila). Sākotnēji ģimnāzijas telpām tika iznomāts tirgotāja Šuharda īres nams Aleksandra bulvāra (tagad Brīvības bulvāris) un Troņmantnieka bulvāra (tagad Raiņa bulvāris) krustojumā.

19. gadsimta 70. gados pēc pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projekta Suvorova bulvāra (tagad Krišjāņa Barona iela) sākumā ģimnāzijai tika uzcelta ēka. 1876. gada 17. aprīlī notika jaunuzceltās ēkas svinīga iesvētīšana.

Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Šuvalovs (šo amatu ieņēmis no 1864. līdz 1866. gadam), cenšoties panākt lēmuma pieņemšanu par vīriešu ģimnāziju atvēršanu Rīgā un Rēvelē (Tallinā), uzskatīja, ka ir nepieciešams pasniegt tajās latviešu un igauņu valodu. Tostarp viņš atzīmējis, ka: “Krievu ģimnāzijas [..] ne tikai neatraus latviešus un igauņus, kuri vēlas iegūt izglītību, no savām nacionālajām saknēm un viņu radu interesēm, kā tas tiek darīts vietējās vācu izglītības iestādēs, bet, gluži pretēji, palīdzēs latviešu un igauņu bērniem saglabāt un stiprināt dzīvu un auglīgu saikni ar savām dzimtajām tautām..”.

Līdztekus mācību priekšmetiem, kurus tolaik tradicionāli apguva Krievijas impērijas ģimnāzijās, Aleksandra ģimnāzijā pēc izvēles tika apgūta ne tikai latviešu valoda, bet kādu laiku arī angļu valoda, kuras loma uzņēmējdarbības jomā pieauga. Valodas ģimnāzijā tika mācītas kvalitatīvi un pamatīgi. Piemēram, ģimnāzijas audzēkņi pārvaldīja sengrieķu valodu tādā līmenī, ka viņi tajā varēja spēlēt antīko lugu.

Par izglītību ģimnāzijā bija jāmaksā, taču ģimnāzijas audzēkņu iemaksātā nauda sedza tikai daļu no izglītības iestādes izdevumiem. Tāpēc turīgie pilsētnieki uzskatīja par goda jautājumu nodrošināt līdzekļus stipendijām talantīgiem studentiem no nabadzīgām ģimenēm.

Ģimnāzijā strādāja izcili mācībspēki. Ta, latīņu valodas pasniedzējs Darijs Nagujevskis vēlāk kļuva par Kazaņas Universitātes profesoru; skolotājs Pauls Gailītis par Latvijas Republikas izglītības ministru; vācu valodas pasniedzējs Andrejs Ašarins bija Rīgas Šaha biedrības vadītājs, bet latviešu valodas skolotājs Kaspars Biezbārdis bija plaši pazīstams publicists un ievērojams Pirmās Atmodas darbinieks.

Pirmais Aleksandra ģimnāzijas direktors Nikolajs Gamburcovs bija īstenais valsts padomnieks (saskaņā ar toreizējo Rangu tabeli, šis rangs bija vienāds ģenerālmajora militārajai pakāpei). Šajā amatā viņu nomainījis Grigorijs Jančeveckis – pazīstams pedagogs un tulkotājs, kurš ieguvis atpazīstamību, pārtulkojot sengrieķu vēsturnieka Ksenofonta un ģeogrāfa Pausanija literāros darbus krievu valodā. Vecākais vēstures un ģeogrāfijas skolotājs Orests Miļevskis zinātniskajās aprindās kļuva plaši pazīstams, pārtulkojot krievu valodā grāmatu “Stefana Batorija pēdējās Krievijas kampaņas dienasgrāmata. Pleskavas aplenkums” («Дневник последнего похода Стефана Батория на Россию. Осада Пскова»), kuru bija uzrakstījis Staņislavs Piotrovskis – viens no Žečpospolitas karaļa kancelejas sekretāriem.

Pirmo reizi Vidzemes vidējo mācību iestāžu vēsturē Aleksandra ģimnāzijā tika izveidota pareizticīgo mājas baznīca. Tās atklāšana un iesvētīšana notika 1894. gada 13. martā. Šī baznīca, kas iesvētīta Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra vārdā, atradusies ēkas otrajā stāvā un tika atdalīta no aktu zāles ar starpsienu.

20. gadsimta sākumā ģimnāzijai bija ne tikai sava mājas baznīca, bet arī kinozāle (filmu repertuāru noteikuši skolotāji, veicinot ģimnāzistu gaumes veidošanos). No vecāko klašu audzēkņiem tika izveidoti simfoniskais un pūtēju orķestri. Sporta sacensības notika tā laika lielākajā pilsētas stadionā – Rīgas hipodromā.

Daudzi Aleksandra ģimnāzijas absolventi vēlāk kļuva par slaveniem politiķiem, zinātniekiem un kultūras darbiniekiem. Piemēram, Aleksandra ģimnāzijā mācījušies šādi ģimnāzisti: nākamie Latvijas Republikas Saeimas deputāti – Ivans Jupatovs un Fēlikss Cielēns (Cielēns bija arī Latvijas Republikas ārlietu ministrs); nākamais Krievijas impērijas Valsts domes deputāts Jeronīms Druckis-Ļubeckis. Šeit mācījušies arī slavenais latviešu ķirurgs akadēmiķis Pauls Stradiņš un pazīstamais padomju ukraiņu zinātnieks, medicīnas profesors Sergejs Tomiļins; sinodālais arhitekts Vladimirs Šervinskis. Šajā ģimnāzijā mācījies izcilais latviešu dzejnieks Aleksandrs Čaks (Čadarainis). Pedagoga Grigorija Jančevecka dēls, kurš arī absolvējis šo ģimnāziju,Vasilijs Jančeveckis kļuva par populāru vēsturisko romānu autoru (viņš rakstīja ar pseidonīmu Vasilijs Jans). Aleksandra ģimnāziju absolvējuši: latviešu gleznotājs un mākslas zinātnieks Uga Skulme, latviešu kara lidotājs ass Eduards Pulpe, “Latvijas Valsts dzelzceļu” galvenais direktors Andrejs Rode un daudzi citi izcili ļaudis.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā Aleksandra ģimnāziju vispirms evakuēja uz Jurjevu (tagad Tartu), tad uz Veru un pēc tam uz Saransku. Pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma Krievijā ģimnāzija tika slēgta 1918. gadā sakarā ar izglītības reformu.

Pēc neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanas bijušās Rīgas Aleksandra ģimnāzijas ēka tika nacionalizēta un tajā atradusies Latvijas Konservatorija (kur tā atrodas arī mūsu dienās), tagad tā saukta par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju.

Aleksandrs Gurins

Informācijas avoti:

Двадцатипятилетие Рижской Александровской гимназии. Исторический очерк состояния гимназии с 1868 по 1893 год. Сост. О. Милевский. – Рига: типо-литография Эрнста Платеса, 1893.

Отчет о состоянии Рижской Александровской гимназии в 1872/3 учебном году. Сост. Дир. Гамбурцов. – Рига, 1873.

Отчет о состоянии Рижской Александровской гимназии за 1913/1914 учебный год. – Рига, 1915.

J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija.– Rīga, 1999.