Imperators Pēteris I
Pēteris I (1672–1725) - krievu cars, pirmais Krievijas imperātors (kopš 1721. gada). Izcēlās kā reformātors, kas veicināja ekonomikas, kultūras, zinātnes, izglītības attīstību savā valstī.
Dauzkārt bija apmeklējis Rīgu. Pirmoreiz viņš bija šeit 1697. gadā Lielās vēstniecības sastāvā. Pa ceļaum uz Rietumeiropu vēstniecība aizturējās Rīgā ledus iešanas Daugavā dēļ. Zviedru Vidzemes ģenerālgubernātors Dalbergs bija slikti uzņēmis vēstniecību ; kādā no grāmatām, kas izdota 18. gadsimtā Krievijā, pat sastopams apgalvojums, ka caru Pēteri Rīgā gribēja noslepkavot.
1699. gadā izveidojās Krievijas, Dānijas un Saksijas un Polijas monarha Augusta II pretzviedru savienība. Visi trīs koalīcijas dalībnieki grasījās atgriezt zemes, kuras šīm valstīm zviedri atņēma 17. gadsimtā. Pēc sabiedroto ieceres Krievijai bija jāpārņem Ņevas grīva, Polijai – Rīga, Vidzeme. Par kara iniciatoru zviedru karalis Kārlis XII uzskatīja poļu karali Аugustu II.
Sākās Ziemeļu karš. Dānijas un Аugusta II karaspēks, ciešot sakāvi, noslēdza separātu mieru ar Zviedriju. 1709. gadā krievu karaspēks sakāva Zviedrijas karali pie Poltavas. Kara apstākļi diktēja doties uzbrukumā, 1709. gada rudenī krievu armija aplenca Rīgu, 1710. gada jūlijā pilsēta padevās. Tās iedzīvotāji deva uzticības zvērestu krievu caram. 1721. gadā Ziemeļu karš beidzās. Saskaņā ar Nīštates miera līgumu, Vidzeme un Rīga pārgāja Krievijas pakļautībā.
1711. gadā Pēteris I pirmoreiz atbrauca uz Rīgu kā monarhs. Rīdzinieku atmiņā viņš palika kā demokrātisks valdnieks : varēja vienkārši ienākt ciemos pie kāda pilsētnieka, paspēlēt biljardu, iedzert.
Latvijā par Pēteri tika sacerēts ne mazums leģendu. Piemēram, par to, kā viņš bija apmeklējis Melngalvju namu. Svinību rīkotāji it kā bija piemirsuši noņemt no sienas Кārļa ХII portretu. Tā kā Krievija vēl karoja pret Zviedriju, viņi sagaidīja, ka cars tos bargi sodīs. Bet Pēteris paņēma vīna glāzi, piegāja pie portreta un uzsauca tostu par monarhu, kas bija iemācījis viņam kara mākslu.
Latviešu folkloras pētnieki Boriss Infantjevs un Janīna Kursīte savos darbos bija atzīmējuši, ka Pētera Lielā tēls latviešu tautas teikās, parasti, ir pozitīvs.
1712.-1717. gados Pēteris pa ceļam uz Eiropu apstājās Rīgā gandrīz vai katru gadu. Atbraukdams pilsētā 1721. gadā , viņš uzturējās Rīgā apmēram trīs mēnešus. Vēsturiskajā literatūrā var sastapt pat tādus visai apstrīdamus apgalvojumus, ka cars vēlējās padarīt Rīgu par savu trešo (pēc Sanktpēterburgas un Maskavas) galvaspilsētu.
Pēteris Lielais rūpējās par Rīgu, pavēlēja uzsākt šeit jaunas ostas būvniecību, pēc viņa pavēles Rīgā tika izveidots pirmais lielais parks (patlaban – Viestura dārzs). Pēc cara pavēles tika stādīts arī tā saucamais Otrais Cara dārzs (Sarkandaugavā).
Līdz mūsu dienām Rīgā saglabājās dažas vietas, kas saistītas ar Pētera Lielā uzturēšanos Rīgā. Tostarp, tas ir Pētera Palasts jeb pils (Palasta ielā 9). Pilsēta dāvināja Pēterim no mēra mirušā tirgoņa namu, cars nopirka vēl divus kaimiņnamus un pavēlēja pārbūvēt tos par pili. Tā Rīgā parādījās Pētera pils jeb palasts. Jau pēc cara nāves , 18. gadsimta vidū , ēka tika pārbūvēta slavenā arhitekta Rastrelli vadībā. 2007 . gadā uz ēkas sienas tika uzstādīta piemiņas plāksne.
Viestura dārzā, kuru bija dibinājis pirmais Krievijas imperators, atrodas piemiņas akmens ar paskaidrojumu par to, ka 1721.gadā cars iestādīja šeit koku. Rīgā ir Pētersalas iela un Pētersalas dzīvojamais masīvs.
1910. gadā Pēterim Lielajaim tika uzstādīti trīs pieminekļi: pirmā Baltijā jātnieka statuja parādījās Rīgas centrā, pieminekļi caram tika uzstādīti arī Ustjdvinskas cietoksnī un Salaspils kara nometnē . Pēdejie divi pieminekļi nav saglabājušies, jātnieka statuju 1915. gadā kara laikā evakuēja no Rīgas, turklāt kuģis noslīka. 1934. gadā igauņu ūdenslīdēji izcēla pieminekli no jūras dzelmes, Rīgas dome to izpirka. Līdz Otrajam Pasaules karam pastāvēja plāni uzstādīt pieminekli Viestura dārzā, bet tie tā arī netika īstenoti. Jau 21. gadsimtā Latvijas masu saziņas līdzekļos parādījās apgalvojumi, ka Padomju Latvijas vadītāji bija vērsušies Maskavā ar priekšlikumu uzstādīt pieminekli, bet nesaņēma Staļina piekrišanu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieminekli par saviem līdzekļiem restaurēja uzņēmējs J. Gombergs , un pašreiz jātnieka statuja atrodas Rīgā viņa privātajā teritorijā.
Pētera I akmens Bauskā. A. Bedenko foto.
Bauskā, Kalēju ielas galā, krustojumā ar Rūpniecības ielu, atrodas liels pelēks laukakmens. Saskaņā ar leģendu, Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) laikā, 1705. gadā Krievijas ķeizars Pēteris I un viņa sabiedrotais karā pret Zviedriju, Polijas karalis un Saksijas kūrfirsts Augusts II (Stiprais) šajā vietā ir pusdienojuši (saskaņā ar citu versiju, viņi šeit brokastojuši). Pēc tam abi monarhi bija sacentušies, kurš no viņiem ir spēcīgāks. Pēterim I it kā izdevās pacelt šo laukakmeni, tad karalis Augusts II novietojis zem tā sudraba karotes, kuras viņi izmantoja ēdot. Pēc tam Pēteris I novietojis laukakmeni tā sākotnējā vietā.
Kad sākās Lielais Ziemeļu karš, 1701. gadā zviedru karaspēks ieņēma Bauskas pili (zviedru: Buschenborg), kuru Zviedrijas karalis Kārlis XII uzskatījis “par piemērotu gan noliktavām, gan robežpostenim”. Zviedru ģenerālim Kārlim Magnusam Stuartam tika uzdots sagatavot plānu jauniem zemes nocietinājumiem. Sākās vērienīgs darbs pie nocietinājumu rekonstrukcijas. 1701. gada 23. augustā Zviedrijas karalis izdeva vairākus rīkojumus, tostarp arī pavēli “Par katra trešā Kurzemes zemnieka norīkošanu darbos pie nocietinājumu būvniecības Bauskā”.
Taču šīs jaunās fortifikācijas būves tā arī netika izmantotas. 1705. gada augusta beigās Krievijas karaspēks bija ieņēmis visu Kurzemes teritoriju. Tā paša gada 14. septembrī Bauskas pils zviedru garnizons bez cīņas padevās krievu karaspēkam. 1706. gada martā Pēteris I pavēlēja saviem ģenerāļiem nolīdzināt līdz ar zemi Mītavas/ Jelgavas un Bauskas nocietinājumus. Galvenokārt tika uzspridzināti bastioni un aizsargvaļņi, kā arī Bauskas pils dienvidu daļa.
Vēstures avotos Bauska pirmo reizi tiek minēta 1443. gadā. Tolaik dolomīta kalnā - vietā, kur saplūstot Mūsai un Mēmelei, sākas Lielupe, Livonijas ordenis sāka būvēt mūra cietoksni, lai aizsargātu savus īpašumus no lietuviešu iebrukumiem. Cietoksnis sastāvējis no pieciem torņiem un mūra aizsargsienas ar tai piebūvētām ēkām. Visi torņi, domājams, bija savienoti ar pazemes eju. Bauskas pils celtniecība tika pabeigta 1451. gadā.
16. gadsimta pēdējā ceturksnī, 1584. gadā, pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera pavēles sākās jauna būvniecība. Bauskas pils, kuras arhitektoniskais veidols ieguva manierisma stila vaibstus, tika celta divos stāvos, kā arī nostiprināta ar aizsargvaļņiem, bastioniem un aizsarggrāvjiem. Saistībā ar jaunas pils būvniecību blakus cietoksnim sākās Mēmeles senielejas apbūve. 17. gadsimta pašā sākumā Bauskai tika piešķirtas pilsētas tiesības un 1615. gadā šeit tika uzcelts rātsnams. Laika gaitā Bauska pārtapa par reģiona tirdzniecības un amatniecības centru. Taču nepārtraukti kari noveda pie biežas Bauskas pils īpašnieku maiņas – tā piederējusi gan poļiem, gan zviedriem, gan krieviem.
Ir zināms, ka 18. gadsimta sākumā Bauskā bija tikušies karalis Augusts II Stiprais un ķeizars Pēteris I. Polijas karaļa, Saksijas kūrfirsta un Krievijas imperatora tikšanās vieta tika iezīmēta ar nelielas piemiņas mūra sienas uzstādīšanu. Mūsu dienās zemesdarbu gaitā šī piemiņas siena tika iznīcināta, un tagad vienīgi laukakmens ar Krievijas imperatora vārdu liecina par šo vēsturisko divu monarhu tikšanos.
Pēc 20. un 21. gadsimtā veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem un visaptverošiem restaurācijas darbiem Bauskas pils un Bauskas pilsēta kļuva par bieži apmeklējamiem tūrisma objektiem Latvijas teritorijā.
A. Baranovs
Skat. : Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.
Informācijas avoti:
1. Советская Латвия (энциклопедия). – Рига, 1985.
2. V. Ancītis. «Saldus. Kurzemes mazpilsēta gadu ritumā.1253–1856-1996». S.1996. 253. lpp.
3. Г. Сакс «Земгале». – Рига, 1958.
