Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila baznīca Ķemeros
Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila baznīca Ķemeros. – Jūrmala, Ķemeri, Katedrāles iela 1.
Pirmā pareizticīgā baznīca Ķemeros tika iesvētīta 1873. gadā Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila vārdā. Dievnams atradās Ķemeru valsts (kroņa) nama 10. numurā, darbojās kā mājas baznīca un bija pierakstīts Rīgas Pils Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcai. Dievnams izvietojās telpā ar zemiem griestiem, un tajā vienlaicīgi varēja atrasties tikai 30 cilvēki. Vasaras karstumā baznīcā uzturēties bija sevišķi smagi.
Ņemot vērā to, ka pareizticīgo atpūtnieku un iedzīvotāju skaits kopumā kūrorta vietā aizvien pieauga, radās nepieciešamība pēc jauna un daudz plašāka dievnama. Baznīcas celtniecībai Ķemeros tika vākti ziedojumi. Dievnama pamatakmens likšana notika 1892. gada 9. jūlijā. Baznīcas būvniecību veica pēc Vidzemes guberņas arhitekta Vladimira Lunska (1862–1920) projekta un viņa paša tiešā uzraudzībā. 1893. gada 4. jūlijā jaunuzcelto dievnamu iesvētīja Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs, 1839–1914) Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila vārdā.
No koka būvētā baznīca ir mākslinieciska ar kokgriezumiem rotāta celtne, kas sastāv no dievnama un zvanu torņa. Vienlaikus tajā var atrasties ap 250 cilvēku.
1894. gada 10. jūnijā Virsgans Arsēnijs veica no Svētā Atona kalna atsūtīto trīs svētbilžu: Vissvētās Dievmātes „Ātrā Palīdzētāja” ikonas, Vissvētās Dievmātes Ibērijas un Svētā lielmocekļa un dziedinātāja Panteleimona (Pantaleona) ikonas svinīgu pārnešanu uz Ķemeru baznīcu kā to pastāvīgās atrašanās vietu.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pie Ķemeru baznīcas darbojās draudzes skola.
Dievnams stipri cieta Pirmā pasaules kara gados, taču tika atjaunots, un starpkaru laikā tajā atkal notika dievkalpojumi. Baznīca turpināja darboties arī Otrā pasaules kara un padomju varas laikā. 1973. gadā dievnamu pilnībā izremontēja gan no iekšpuses, gan ārpuses. Grīdu vietā ielēja betonu, kam virsū uzklāja koka segumu. Krāsnis nojauca, un to vietā uzstādīja centrālapkures katlu.
2000. gadā par saziedotajiem līdzekļiem tika uzlikts apzeltīts metāla krusts. Baznīca turpina darboties arī pašlaik, tā ir sakopta, un piegulošā teritorija labiekārtota.
Dažādos laika posmos dievnamā kalpojuši šādi pazīstami garīdznieki:
1913. gadā – t. Nikolajs Šalfejevs (1863–1941);
no 1938. līdz 1940. gadam – t. Aleksijs Ionovs (1907–1977);
1938., 1940. gadā un no 1957. līdz 1960. gadam – t. Nikolajs Trubeckojs (1907–1978);
no 1973. līdz 1986. gadam – t. Serafims Šenroks (1922–2004).
Tekstu sagatavoja Sergejs Coja
Informācijas avots:
Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. C. 461-465.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
