VEF kultūras pils Rīgā

VEF Kultūras pils Rīgā. – Ropažu ielā 2. A. Bedenko foto, Pils 2000. gadu sākumā.

VEF Kultūras pils Rīgā (bijusī apvienības “VEF” Kultūras un tehnikas pils) bija un paliek lielākā šāda veida kultūras iestāde Latvijā. Lai gan kādreiz slavenais uzņēmums vairs nepastāv, šīs Pils paspārnē darbojas neskaitāmi mākslas kolektīvi un studijas (to skaits ir ap 50); nodarbības šajos radošos kolektīvos apmeklē gan tie, kam vēl būs jāiet skolā, gan vidēja un vecāka gadagājuma cilvēki. Šeit darbojas Kultūras pils Tautas teātris, 1956. gadā dibinātais ansamblis “Rīgas Pantomīma”, krievu tautas mūzikas instrumentu orķestris “Sadko”, krievu koris “Perezvoni”, pazīstamais fotoklubs “Rīga”, cirka studija “Jaunība”, mākslinieciskās studijas, interešu klubi un daudzi deju un dziesmu ansambļi. 

Savus pirmos soļus mākslā VEF Kultūras pilī spēra: pasaulslavenā latviešu estrādes dziedātāja Laima Vaikule, savulaik populārais latviešu dziedātajs Andrejs Lihtenbergs (1938-1979), ansambļa “Eolika” dalībnece Ilona Stepanova, krievu izcelsmes Latvijas dziedātāja Marija Naumova un daudzi šobrīd pazīstamie dziedātāji un mūziķi. Kopš 2008. gada (kad līdz pat 2010. gadam noritējusi teātra ēkas rekonstrukcija) uz VEF Kultūras pils skatuves uzstājusies Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra trupa. Starp citu, uz VEF Kultūras pils skatuves tās pastāvēšanas gados savus iestudējumus snieguši gandrīz vai visi Latvijas profesionālie teātri.

Kultūras pils celtniecība, ko finansējis uzņēmums VEF, tika uzsākta 1950. gadā un pabeigta tikai pēc desmit gadiem – 1960. gada 1. martā. Šīs pompozās celtnes, kurai ir pseidoklasicismam raksturīgās iezīmes, projekta autors bija arhitekts Nikolajs Semencovs (1915-1988) un konsultants - pazīstamais Maskavas arhitekts, Arhitektūras akadēmijas korespondētājloceklis Jakovs Kornfelds (1896-1962). 

Kultūras pils ēkai plānā ir attāla līdzība ar templi Partenonu Atēnās (Grieķija). Raksturīgā eklektikas stila izmantošana, projektējot un būvējot Kultūras pili, šajā ēkā sasniegusi sava veida kulmināciju. Tolaik līdzīgā stilistikā tika uzcelta virkne kinoteātru: Jelgavā, Valmierā, Daugavpilī un citās Latvijas pilsētās. Visas šīs ēkas no pirmā acu uzmetiena atgādina antīkos tempļus, tomēr arhitektiem izdevies piešķirt ēku fasādēm iezīmes, kas tuvina tās vietējām tradīcijām.

Kultūras pils arhitektonisko apjomu kompozīcija ir simetriska, fasādi rotā joniskā ordera kolonnas. Ārējai apdarei izmantoti dabīgie vietējā akmens materiāli un apmetums. Pati ēka (gan iekšpusē, gan ārpusē) pārsātināta ar eklektiskā stila elementiem, ir izmantotas arhitektūras detaļas latviešu tradīcijās. Tā, Kultūras pils frontons dekorēts ar saktām; dzegu un kapiteļu dekorējumā izmantoti latviešu tautas ornamenta motīvi. Pils interjera rotājumos arī ir iekļauts vietējais kolorīts: gaismekļus, kāpņu margas un citus dekora elementus veidojuši Latvijas lietišķās mākslas meistari. Kultūras pils Lielajai zālei, kas paredzēta 800 vietām, ir laba akustika un ērts skatuves apskats skatītājiem. Augstāk par Lielo zāli atrodas Kamerzāle solistu un nelielu kolektīvu priekšnesumiem.

Pirmais un ilggadējais VEF Kultūras un tehnikas pils direktors bijis Nikolajs Kardašovs (1922-1997). Pēc tam šo posteni ieņēma nenogurstošā sava amata entuziaste Ženija Katkovska. Viņa ieradās VEF rūpnīcā 20. gadsimta 60. gadu sākumā, iesākumā strādāja par uztinēju, bija ceha meistare. Kad tika izveidots VEF Vēstures muzejs, kur ir apskatāmi daudzi uzņēmuma VEF ražojumi, priekšmeti, dokumenti un fotogrāfijas, Ž. Katkovska tika iecelta par tā direktori. Kopš 90. gadu sākuma viņa sāka vadīt VEF Kultūras un tehnikas pili, kas viņai veiksmīgi arī izdevies.

No atklāšanas dienas līdz 1992. gadam Kultūras un tehnikas pils pilnībā tika finansēta no uzņēmuma VEF fondiem. Šeit VEF kolektīvs atzīmējis visus svinīgos datumus Latvijas un uzņēmuma vēsturē, te pastāvīgi tika eksponēti visi apvienības zinātniski tehniskie sasniegumi. Savukārt uz atpūtas vakariem, kas regulāri tika rīkoti VEF Kultūras un tehnikas pilī, biļešu vienmēr pietrūcis.

1990. gados, kad Kultūras pils kolektīvam nācās grūti finansiālā ziņā un līdzekļi bija jāpelna pašiem, tika daudzreiz mēģināts Kultūras pils ēku pārprofilēt. Tomēr, par laimi, tas nenotika. 2002. gadā VEF Kultūras pils tika nodota Rīgas domes Kultūras pārvaldes pārziņā. Rūpnīcas VEF Vēstures muzejam, kas arī patlaban izvietots šeit, ir sabiedriskā muzeja statuss un tas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja paspārnē. Rīgas pilsētas dome finansē lielus kultūras pasākumus, dotē radošo nodaļu vadītāju, pedagogu un diriģentu (65 cilvēki) algu fondu; bet pils tehniskajai uzturēšanai, darbinieku algām un komunālajiem maksājumiem kolektīvs pelna pats.

Pusgadsimta laikā (līdz 2015. g.) šajā ēkā ne reizi nav veikts kapitālais remonts. Vairāk nekā 3000 cilvēku – radošo kolektīvu dalībnieki, tāpat kā iepriekšējās desmitgadēs, šeit ierodas kā savās mājās, kur viņi vienmēr tiek gaidīti.

Nikolajs Surins

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). – Рига, 2010.

P. S.

2016. gada maijā VEF Kultūras pilī sākās restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, kas bija pirmie vērienīgie darbi šīs ēkas pastāvēšanas laikā. Pils renovācijas laikā tika pārplānotas telpas, ierīkota Skaņu ierakstu studija un modernizēts VEF Vēstures muzejs. 2017. gada 18. novembrī, Latvijas valsts 99. gadadienā, tika atklāta atjaunotā VEF Kultūras pils ēka. Iedzīvotājiem tika dota iespēja 3 dienu laikā bez maksas apmeklēt Kultūras pils atklāšanas svētkiem veltītus pasākumus, koncertus, izstādes, kā arī piedalīties ekskursijās pils telpās.

Patlaban (2023. g.) VEF Kultūras pils ir Rīgas pašvaldībai piederošs kultūras centrs ar Lielo zāli, Kamerzāli, Spoguļzāli un Skaņu ierakstu studiju. Uz VEF Kultūras pils skatuves ir uzstājušies daudzu Latvijas profesionālo teātru aktieri un dažādu pasaules valstu mākslinieki, šeit tika rīkoti starptautiskie forumi, kongresi un starptautiskās mākslas izstādes. Kultūras pils iekšējais plānojums un piecu telpu interjera apdare ir valsts nozīmes mākslas un arhitektūras piemineklis. Ilggadējā VEF Kultūras pils direktore Ženija Katkovska ieņēma šo posteni līdz pat 2018. gadam, pēc viņas par Kultūras pils direktori kļuva Liene Kubiļus.

Papildināts tulkojums no krievu valodas

Informācijas avoti:

Энциклопедия «Рига». – Рига, 1989. 287. pp.

Архитектура Советской Латвии.– Москва, 1987. 124. lpp.

VEF Kūlturas pils. – Rīga, 1995. 26. lpp.

VEF Vēstures muzeja materiāli.

lv.wikipedia.org/wiki/VEF_Kultūras_pils