Pāvels Tjurins

Pāvels Tjurins (1943. gada 21. decembrī Bauskā, Ostlandes reihskomisariātā / Latvijā) – mākslinieks, psiholoģijas doktors (Dr. psych.).

Pāvela Tjurina vecāmāte – Late/Šarlote pēc tautības bija latviete no Kurzemes guberņas Kuldīgas apriņķa Frauenburgas/ Saldus. Tālajos 19. gadsimta 90. gados viņa apprecējās ar Sanktpēterburgas iedzīvotāju Miķeli Mihailovski, kurš bija cēlies no Vidzemes. (Pāvela Tjurina vecvectēva tēvs bija līvs Mikrancs; vecvectēva vārds – Fricis; vectēva vārds – Miķelis).

Jaunlaulātie Šarlote un Miķelis sāka dzīvot Sanktpēterburgā. 1899. gadā viņiem piedzimusi meita Zelma-Juliāna, kurai tika diagnosticēts rahīts, tādēļ ārsti ieteica vecākiem nomainīt pilsētas klimatu pret lauku klimatu. Zelmas tēvs piekritis negaidītajam ģenerāļa Pravašinska piedāvājumam kalpot pie viņa par mežsargu un dzīvot ģenerāļa vasarnīcā, kas atradusies Tigodas ciematā, 100 kilometru attālumā no Sanktpēterburgas. Tur Šarlotei un Miķelim Mihailovskiem piedzimuši vēl 8 bērni. Šo Zelmas dzīves laikposmu sīki aprakstījis viņas brālis Pāvels Mihailovskis* grāmatā: “О себе и еще кое о чем” (история ста лет жизни)./ "Par sevi un vēl par kaut ko citu" (stāsts par simts dzīves gadiem), Rīga 2009.g.

1918. gadā Zelma Mihailovska apprecējās ar grāmatvedi Aleksandru Tjurinu (1878–1939). Drīz ģimene pārcēlās no Pēterpils uz Šliselburgu. Šajā laulībā piedzimušas trīs meitas: Vera (1922–1972) – strādājusi Rīgas rūpnīcā “Gidrometpribor”; Ludmila (1923–1998) – strādājusi izdevniecībā “Zinātne” un Jeļizaveta (1924–2010) – inženiere konstruktore. 1933. gadā Tjurinu ģimenē piedzimis dēls Vladimirs. Viņš pabeidza kara skolu Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga) un līdz 1992. gadam dienēja par virsnieku Padomju armijā.

Vācu okupācijas laikos atrodoties netālu no Ļeņingradas, Tjurinu ģimene – māte un bērni - tika pārvietoti uz Latviju – uz Bauskas novadu. Šeit liktenis bija savedis Zelmu Tjurinu ar padomju karagūstekni – Trofimu Skripņiku, kurš arī kļuva par Pāvela tēvu. Pēc tam, kad padomju karaspēks 1944. gada septembrī atbrīvoja Bausku no nacistiem, Trofims Skripņiks atkal tika mobilizēts un dažus mēnešus vēlāk gājis bojā. Viņš tika apbedīts karavīru brāļu kapos Pampāļu lielciemā, Kurzemē.

1946. gadā Tjurinu ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu, kur Pāvels tika ierakstīts dokumentos ar mātes uzvārdu, un tēvvārds viņam tika ierakstīts pēc tēva – Trofima. Tādā veidā viņš kļuva par Pāvelu Tjurinu.

1951. gadā Pāvels Tjurins iestājies Rīgas 67. septiņgadīgās zēnu skolas pirmajā klasē, kas atradusies Sudmaļa ielā (tagad – Grēcinieku iela). Pēc septiņgadīgās skolas absolvēšanas 1958. gadā P. Tjurins turpinājis mācības Rīgas 35. vidusskolā (Komunāru bulvārī 8; tagad - Kalpaka bulvāris). Šajā laikā viņš sāka nopietni aizrauties ar zīmēšanu, un, lai atbrīvotu laiku savai iecienītajai nodarbei, divus gadus vēlāk viņš pārgāja uz 16. vidusskolu strādājošajai jaunatnei VEF rūpnīcā.

No 1961. līdz 1963. gadam viņš apmeklēja Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) sagatavošanas nodaļu. Pēc tam viņš dienēja obilgātajā militārajā dienestā Padomju armijā.

Pēc atgriešanās Rīgā, 1966. gadā Pāvels Tjurins iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības fakultātē. Viņš mācījies pie tādiem slaveniem glezniecības meistariem kā: Boriss Bērziņš, Konrāds Ubāns, Nikolajs Breikšs, Indulis Zariņš, Vladimirs Kozins, Eduards Kalniņš.

1972. gadā Pāvels Tjurins aizstāvējis diplomdarbu un no 1969. līdz 1992. gadam turpināja gleznot savā studijā Jaunielā Nr. 16, blakus Rīgas Doma katedrālei. Laiku pa laikam gleznotājs piedalījās mākslas izstādēs. Mākslinieka daiļrade, ievietojot gleznas "Nabaga domātājs" ilustrāciju, ir īsumā aprakstīta uzziņu grāmatā "Māksla un arhitektūra. Biogrāfijas", R-V, 3. un enciklopēdijā "Latvija un latvieši", A/A "Preses nams", 2000.

1992. gadā gleznotājam P. Tjurinam nācās atstāt mansardes darbnīcu un iekārtot savu darbnīcu pagrabstāva telpās Artilērijas ielā 11a.

Pāvela Tjurina interešu loks neaprobežojās tikai ar glezniecību vien. Viņš izsenis bija interesējies par psiholoģisko literatūru un tik nopietni, ka jau 1974. gadā žurnālā "Nauka i tehnika" publicējis zinātnisku publikāciju par ģenētisko psiholoģiju. Par šo publikāciju viņš tika uzņemts PSRS Psihologu savienībā. Drīz P. Tjurins iestājās PSRS Pedagoģisko zinātņu akadēmijas Vispārējās un pedagoģiskās psiholoģijas ZPI (tagad – Federālais Psiholoģisko un starpdisciplināro pētījumu zinātniskais centrs) aspirantūrā, kur viņš nodarbojās ar cilvēka radošo spēju izpēti un diagnostiku.

Tajā pašā laikā Pāvels Tjurins turpināja radoši strādāt kā mākslinieks. Viens no viņa nozīmīgākajiem darbiem bija medību namiņa Siguldā sienu noformēšana un apgleznošana. Gleznotājs sekmīgi strādāja un saņēma pasūtījumus. Bērnu republikāniskās slimnīcas foajē mākslinieks bija izveidojis sienas panno par H. K. Andersena pasakas "Sniega karaliene" tēmu; Čiekurkalnā (Rīgas mikrorajonā) kubisma stilā viņš apgleznojis militārās daļas Mācību centra sienas u.c. Līdztekus tam mākslinieks uzzīmējis sienu gleznojuma skices apiņu plantāciju panorāmai Buzulukas pilsētas ēdnīcā (KF Orenburgas apgabalā) utt.

Tajos laikos P. Tjurins lasīja lekcijas Starpnozaru Tautsaimniecības speciālistu kvalifikācijas celšanas institūtā. Tās bija lekcijas par personības un jaunrades psiholoģiju; tur viņš vadīja arī nodarbības dizaina māksliniekiem.

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, Atmodas laikos Pāvels Tjurins sāka interesēties par sarkanbaltsarkanā karoga izcelsmes vēsturi, par kuru 1988. gadā viņš publicējis rakstu laikrakstā "Sovetskaja molodjož" (Nr. 166) un citos preses izdevumos. Šajā rakstā, atsaucoties uz seno laiku Vecāko atskaņu hroniku (vācu: Livländische Reimchronik), viņš izvirzīja versiju, ka šis karogs ir slāvu izcelsmes ("nash wendischen siten").

1987. gadā Pāvels Tjurins aizstāvējis disertāciju psiholoģijas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas viņa darbs tika nostrificēts un tā autoram piešķirts psiholoģijas doktora grāds (Dr. psych.).

No 1991. līdz 1992. gadam P. Tjurins bija psiholoģijas žurnāla "Alter Ego" galvenā redaktora vietnieks; šis žurnāls tika izplatīts visā bijušās Padomju Savienības teritorijā.

1993. gadā P. Tjurinam tika piedāvāts organizēt un vadīt Latvijas Valsts policijas Psiholoģisko dienestu – veikt darbinieku psiholoģisko testēšanu, vadīt lekcijas un speciālās psiholoģiskās apmācības, izstrādāt rekomendācijas policistiem, piedalīties krimināllietu izmeklēšanā; Latvijas Policijas akadēmijā un rajonu policijas nodaļās vadīt sociālās psiholoģijas nodarbības, veikt tiesu psiholoģiskās ekspertīzes u.c. Šo dienestu viņš vadījis līdz 2005. gadam.

Būdams Baltijas Krievu institūta (no 2006. gada – Baltijas Starptautiskā akadēmija) Psiholoģijas augstskolas asociētais profesors, līdz 2024. gadam P. Tjurins vadīja nodarbības juridiskajā psiholoģijā un konfliktu psiholoģijā. Periodiski Rīgas Dizaina koledžā viņš vada nodarbības par krāsu psiholoģiju un radošuma psiholoģiju. "Erasmus" programmas ietvaros viņš daudzkārt lasīja lekcijas un vadīja praktiskās nodarbības Igaunijas, Polijas, Rumānijas un citu valstu universitātēs.

Pāvels Tjurins bija Krievijā izdotā žurnāla “Психопедагогика в правоохранительных органах”/ "Psihopedagoģija tiesībsargājošās iestādēs" redakcijas kolēģijas loceklis. 2006. gadā viņš tika ievēlēts par Krievijas Pedagoģijas un sociālo zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Viņš regulāri piedalījies psiholoģiskajos kongresos un konferencēs, kas tika organizēti KF.

2016. gadā Krievijas ZA Psiholoģijas institūta rīkotajā starptautiskajā konkursā viņa grāmata “Поведенческие альтернативы в условиях нормативных и ситуативных требований”/ "Uzvedības alternatīvas normatīvo un situatīvo prasību kontekstā" ieguvusi 1. vietu kā "Labākā psiholoģijas grāmata" nominācijā "Labākais multimediju elektroniskais izdevums".

Psihologs Pāvels Tjurins ir 12 grāmatu un aptuveni 180 zinātnisku rakstu autors, tostarp viņš ir vairāku reliģisku eseju autors, kas publicētas speciālos izdevumos.

Pāvela Tjurina intereses un daiļrade neaprobežojas tikai ar psiholoģijas zinātni un gleznotājmākslu, viņš ir sacerējis un ilustrējis romānu “Несси” /"Nesija". Šo romānu varētu pieskaitīt teoloģiskās pasakas žanram, un šis literārais darbs savdabīgā veidā papildina psihologa pārdomas par apziņas īpatnībām un neordināras personības dīvainībām.

* Pāvels Mihailovskis (1909–2015) - Ļeningradas Kalnrūpniecības institūta absolvents, pēc Otrā pasaules kara veica apjomīgus hidroloģiskās izpētes darbus Ķemeros; šī hidroloģiskā izpēte veicināja Latvijas kūrortu attīstību.

Ģimene:

Dzīvesbiedre - Zinaīda Tjurina ir dzimusi 1951. gadā Latvijā – medicīnas darbiniece.

Dēli:

Mihails (dz. 1972. g.) – vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes absolvents.

Pāvels (dz. 1974. g.) – Rīgas Kino skolas “Charlie Cinema School” absolvents - diploms: «Kino un televīzijas režisors»; Latvijas četru sēriju blokbāsterī “Zero stunda” (2011. g.) viņš atveidojis galveno lomu.

Tjurinu ģimenē ir trīs mazdēli un viena mazmeita.

Pāvela Tjurina grāmatas:

•     Введение в психологию дизайнерского творчества. Рига, изд. БРИ, 2001.
•     ψ-Design. Введение в психологию дизайнерского творчества. Москва: «Флинта», 2020.
•     Тест двойного рисунка. Москва: Изд-во, МПСИ, 2007.
•     Интерпретации визуальных ситуаций и метод отраженного трансформирования функциональных форм. Москва, Изд-во МПСИ, 2009.
•     Поведенческие альтернативы в условиях нормативных и ситуативных требований (ПАУНСТ). Москва: Изд-во МПСИ, 2010.
•     Психология между буквой и духом закона. Теория и практика юридической психологии. Рига, Изд-во БМА, 2012.
•     Психология между буквой и духом закона. Теория и практика юридической психологии. Москва: «ФЛИНТА», 2017.
•     Пословица. Инициалы. Орфография. Москва: «ФЛИНТА», 2023.
•     Опыты. Визуализация в графическом дизайне. Москва: «ФЛИНТА», 2023.
•     Тест двойного рисунка – Double Drawing Test. Москва: «ФЛИНТА», 2023.
•     Совместно с Михаилом Тюриным. – Красно-белый-красный флаг. Об истории происхождения красно-бело-красного флага. Москва: «ФЛИНТА», 2022.
•     NE,SSY (Легенда о Блокхэде и его Несси). – Альманах «Seminarium Hortus Humanitatis», № LXIX. Рига – Санкт-Петербург, 2024.