Ņineļa Podgornaja
Ņineļa Podgornaja (dz. Butkova; 1930. g. 12. jūnijā Lejas Pievolgas novadā, Krievijas PFSR – 2015. g. 6. decembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – pazīstama Latvijas puškiniste, kolekcionāre, rakstniece, Romanovu dinastijas vēstures pētniece. Rīgas Puškina licejā izveidoja muzeju „Puškins un Baltija” («Пушкин и Балтия»).
Ņineļa dzimusi Pievolgas slobodā (jeb brīvciemā) Rudņa. Viņas māte bija lauku skolotāja, vēlāk māte kļuva par skolas direktori; tēvs Ivans Butkovs, bija komunists, padomju ierēdnis. Otrā Pasaules kara laikā tēvs kā brīvprātīgajs iestājās armijā, frontē viņš tika ievainots, daudzkārt apbalvots. Brālis Valentīns pirms kara iestājās lidotāju skolā (lidotāja profesija tajos laikos tika augsti vērtēta), tur viņš apguva lidotāja iznīcinātāja profesiju. Drīzumā pēc meitas piedzimšanas Butkovu ģimene pārcēlās dzīvot uz kazaku ciemu jeb staņicu Berjozovka, kur arī dzīvoja līdz pat kara sākumam. Ņineļa Podgornaja atceras, ka dzīvojot starp kazakiem, viņas iecienītākā nodarbe bija lekt lejā no stāvajiem krastiem Medvedicas upē. Šīs upes ūdeņos peldoties, Ņineļa daudzreiz bija «slīkusi», tomēr katru reizi viņai izdevās izglābties. Šādi ekstremāli piedzīvojumi bija viņas bērnības brīvā laika pavadīšanas sastāvdaļa.
Sakarā ar aktīvo karadarbību sākumu Butkovu ģimene devās evakuācijā, kura izrādījās visai neveiksmīga, jo ģimene nonāca vēl tuvāk Staļingradai. Pēc Ņineļas Podgornajas liecības, intensīvu bombardēšanu laikā zeme stepē drebēja 100 kilometru attālumā. Psiholoģiski smago situāciju sarežģīja arī tas, ka nebija pieejami laikraksti un radio ziņas; neviens nezināja, kas īsti gūst virsroku: vācieši vai savējie, tādēļ līdz pat pašam pēdējam brīdim nebija pārliecības par nākotnes pozitīvo iznākumu. 1944. gadā pēc ievainojuma, kas tika gūts frontē, demobilizējās tēvs. Butkovu ģimene pārcēlās uz Vladikaukāzas pilsētu, kura tolaik saucās par Dzaudžikau (līdz 1954. gadam), bet drīzumā nonāca Tuapse pilsētā, bet arī tā kara laiku bēgļu gaitās nekļuva par pēdējo ģimenes apmešanās vietu: galu galā, Butkovu ģimene apstājās Krasnodaras novada apdzīvotajā vietā, kas saucās Gorjačij Kļuč un atradās Kubaņas upes krastos. Tieši tur Ņineļa kopā ar savu ģimeni arī sagaidīja Uzvaras dienu.
Tūlīt pat pēc kara beigām Ņineļa absolvēja vidusskolu un iestājās dienestā Krasnodaras novada Valsts Drošības pārvaldē. Jau kopš bērnības gadiem Ņineļa, kas tika audzināta boļševiku ģimenē pēc stingriem komunistiskās morāles principiem, ļoti gribēja kļūt par izlūku, tātad galu galā viņas agrīnais sapnis piepildījās.
Ņineļa saņēma oficiālu amatu izlūkošanas nodaļā, kurā nostrādāja pusotru gadu, bet tomēr pārtrauca darbu valsts drošības resorā, jo izjuta nepieciešamību iegūt augstāko izglītību. Viņa iestājās Krasnodaras universitātes Švešvalodu fakultātē (angļu valoda). Studiju beigās Ņineļa apprecējās ar virsnieku, kas dienēja Austrumvācijā izvietotajā padomju karaspēka kontingentā. 1950. gados kopā ar savu vīru uz Vācijas Demokrātisko Republiku devās arī viņa dzīvesbiedre Ņineļa. Dzīvodama Šverīnā (Mēklenburgas-Priekšpomerānijas zeme Ziemeļvācijā), neskatoties uz aizliegumu kontaktēties ar vietējiem vācu iedzīvotajiem, kā arī uz aizliegumu atstāt padomju armijas garnizona teritoriju, Ņineļa Podgornaja apbraukāja praktiski visu VDR (Austrumvācijas) teritoriju (vienīgi Drēzdeni viņai neizdevās apmeklēt).
1960. gadā, jau pēc atgriešanās dzimtajā zemē Ņineļa Podgornaja Tuapse pilsētā absolvēja četrgadīgos itāļu valodas apmācības kursus. Dažu svešvalodu prasme lieti noderēja un palīdzēja Ņineļai Podgornajai viņas turpmākajā dzīvē. Jo drīzumā sekoja šķiršanās no vīra (viņu ģimenē bija dzimušas divas meitas). Tad nu nācās Ņineļai Podgornajai intensīvi strādāt, lai varētu uzturēt sevi un divus bērnus. Viņa iekārtojās darbā par stjuarti Ziemeļkaukāza kara flotē. Pēc kāda laika viņa sāka strādāt par tulkotāju svešvalodu klubā Tuapsē (angļu un vācu valodas); arī turpmāk tulkotājas profesija ļoti palīdzēja viņai dzīves gaitās. 1960. gados Ņineļa Podgornaja apprecējās otrreiz, šajā laulībā viņai piedzima dēls. Kopš 1965. gada Ņineļa Podgornaja kļuva par Ārējās Tirdzniecības ministrijas darbinieci (viņa ieņēma ārlietu korespondenta amatu).
1969. gadā Ņineļa Podgornaja kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu. Kā atzinās pati Ņineļa, šo viesmīlīgo un nedaudz noslēpumaino Baltijas pilsētu viņa no sirds iemīlēja. Šīs pilsētas gotisko baznīcu torņi un smailes, šaurās bruģētās ieliņas un greznās senatnīgās namu fasādes atgādināja viņai Vāciju, kuru viņa bija labi iepazinusi kopš jaunības un pirmās laulības gadiem. Vēl viens nozīmīgs iemesls, kādēļ ģimenei nācās pārcelties uz Latvijas galvaspilsētu, bija klimatiskie apstākļi. Lieta tāda, ka Ņineļa Podgornaja slikti panesa karstumu, kas bija ierasta klimatiskā parādība Krasnodaras novadā; tādēļ arī radās nepieciešamība pārbraukt uz apvidu, kuram raksturīgs daudz mērenāks klimats.
Rīgā Ņineļa Podgornaja četrpadsmit gadus nostrādāja atbildīgajā amatā Ārējās Tirdzniecības ministrijas Vissavienības apvienības „Eksportljon” («Экспортлён») Latvijas nodaļā (šis uzņēmums atradās Rankas ielā 4). Viņa veica ārējos norēķinus par pārdotajām precēm. To eksporta preču skaitā, kuras atradās Podgornajas pārziņā, bija lini, kokvilna, tailaks (kamieļu pūkas), vilna un dažādi audumi. Kā konstatē pati Ņineļa Podgornaja, šo darbu bija nepieciešams veikt skrupulozi precīzi, nedrīkstēja kļūdīties pat par kādu niecīgu komatiņu; šis amats iemācija viņu akurātībai, skrupulozitātei, spējai pievērst ievērību sīkām detaļām.
Būdama pensijā kopš 1984. gada, viņa sāka nodarboties ar izcilā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina biogrāfijas un daiļrades pētīšanu, kā arī ar dažādu periodu Krievijas vēsturē un Romanovu dinastijas un viņu radinieku vēstures pētīšanu, jo kopš jaunības dienām viņa bija kaismīgi aizrāvusies ar daiļliteratūru un Krievijas vēsturi. Vēl desmitgadīga meitene būdama, Ņineļa no galvas deklamēja dzejnieka Semjona Nadsona dzejoļus, jo viņa dzejas tematika aizrāva meiteni agrīnā vecumā. Jauns etaps Ņineļas Podgornajas pētniecības darbībā sākās 1988. gadā, kad notika pirmā Baltu-Slāvu biedrības (БСО) sēde. Baltu-Slāvu biedrības Literārās sekcijas pirmās sēdes laikā biedrības dibinātāji un idejiskie iedvesmotāji uzdeva Ņineļai Podgornajai pievērsties jubilejas izstādes, kas veltīta Aleksandram Puškinam un Baltijai, organizēšanai un rīkošanai. Tādā veidā, pirmo reizi pasaules puškinistikas vēsturē visdažādākos aspektos tika skarta tēma par izcilā krievu Dzejnieka un Baltijas novada saskarsmi kultūrvēsturiskajā kontekstā.
Darbs pie izstādes ekspozīcijas sakārtošanas un izveidošanas turpinājās astoņus mēnešus. Kopā ar Latvijas puškinistu un vēsturnieku Fēliksu Tālbergu Ņineļa Podgornaja apbraukāja lielu skaitu Baltijas pilsētu, apmeklēja 11 muzejus un 10 bibliotēkas, kas atrodas Baltijas teritorijā. Šo braucienu un apmeklējumu mērķis bija skrupulozi savākt attiecīgos materiālus izstādes ekspozīcijai. Izstādes kuratore bija puškiniste Jūlija Pavlova. Rezultātā izstāde „Puškins un Baltija” tika svinīgi atklāta 1988. gada maijā Literatūras Vēstures muzeja galvenajā zālē (Rīgas pilī); īpaši jāpiezīmē, ka šajā Pils zālē pirms Pirmā Pasaules kara atradās Vidzemes ģenerālgubernatora kancelejas pareizticīgo mājas kapella. Pēc vēsturnieku ziņām, savulaik šo kapellu bieži bija apmeklējis izcilais fabulu autors Ivans Krilovs, meklējot tajā mierinājumu pēc ierēdņa ikdienas darbiem; šajā mājas kapellā par Aleksandra Puškina veselību lūdzās Dzejnieka mūza – Anna Kerna, Rīgas komandanta Jermolaja Kerna dzīvesbiedre (Jermolajs Kerns bija drošsirdīgs un slavens 1812. gada Tēvijas kara karavadonis).
Izstādes ekspozīcija sastāvēja no gravīrām, litogrāfijām, akvareļzīmējumiem un eļļas gleznām, kā arī no operas dziedātājiem piederošajām personīgajām lietām, kas bija saistīts ar to, ka Latvijas Teātra muzejs piedalījās krosskultūras ekspozīcijas „Puškins un Baltija” («Пушкин и Прибалтика») veidošanā. Jubilejas izstādes veidotāji atzīmēja, ka šo izstādi apmeklēja bezprecedenta liels apmeklētāju skaits: viesi speciāli ieradās no Tallinas un Pērnavas (Igaunijas un Lietuvas masu saziņas līdzekļos arī detalizēti rakstīja par šo izstādi). Paši muzeja darbinieki paziņoja Baltijas preses pārstāvjiem, ka neviens vēl nebija organizējis izstādi, kurai būtu tik oriģināla tematika. Mēneša laikā kamēr turpinājās izstāde, katru dienu Jūlija Pavlova un Ņineļa Podgornaja rīkoja dažas ekskursijas apmeklētājiem, kuri arvien ieradās no citām Baltijas pilsētām. Pēc izstādes slēgšanas, Ņineļa Podgornaja uzrakstīja vēstuli, kas tika adresēta Maskavas Puškina muzejam Prečistenkā, piedāvājot izvietot ekspozīciju „Puškins un Baltija” šajā muzejā un iepazīstināt ar to plašas Krievijas sabiedrības aprindas. Puškina muzeja vadība pozitīvi uztvēra šo Ņineļas Podgornajas iniciatīvu, un izstādes ekspozīcija tika demonstrēta pusotra gada laikā.
1988. gadā sarīkoto jubilejas izstādi Rīgas pilī apmeklēja arī pazīstama Latvijas pedagoģe, krievu literatūras pasniedzēja Aļina Vladimirska. Ekspozīcija pārsteidza viņu ar bagātīgu materiālu klāstu un plašu diapazonu, ar savas tematikas neapšaubāmo novitāti. Drīzumā pēc izstādes slēgšanas Aļina Vladimirska sazinājās ar Ņineļu Podgornaju un piedāvāja A. Puškina radošā mantojuma pētniecei, pamatojoties uz izstādes ekspozīcijas bāzes, izveidot īpašu muzeju „Puškins un Baltija”(«Пушкин и Прибалтика»). Šādu muzeju varētu izveidot Puškina liceja telpās (Puškina licejs tika dibināts uz Rīgas 79. vidusskolas bāzes; šajā mācību iestādē akcents tika likts uz vispusīgu personības attīstību). Izcils pedagogu sastāvs un viņu universālā pieeja audzēkņu skološanai noteica gan 79. vidusskolas, gan arī Puškina liceja, kas tika dibināts 1989. gada 19. oktobrī, plašu popularitāti. Puškina licejā Ņineļa Podgornaja dažu gadu laikā nodarbojās ar muzeja ekspozīcijas veidošanu.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas muzeja veidotājai nācās saskarties ar zināmām materiālām grūtībām. Tā kā jaunizveidotajai LR valdībai un Kultūras ministrijai nebija gar to nekādas daļas, tikt galā ar materiālajām problēmām, kas radās muzeja ekspozīcijas organizācijas procesā, Ņineļai Podgornajai palīdzēja itālieši un somi, tādejādi muzeja «Puškins un Baltija» veidotājai bija iespēja pirkt oriģinālus eksponātus visā Baltijas teritorijā. Bieži vien daži Rīgas mākslinieki dāvināja Ņineļai Podgornajai savus mākslas darbus, kas saistīti ar Puškina tematiku (tostarp, Latvijas gleznotājs Artūrs Ņikitins uzdāvināja jaunajam muzejam dažas litogrāfijas, kas veltītas «Pīķa dāmas» sižetam). Jāpiezīmē, ka Dzejnieka jubilejas gadā (1989.g.)
Līdzās daudzgadīgajai darbībai, kas tika veltīta izcilā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina un Baltijas novada kultūrvēsturiskajām attiecībām, Ņineļa Podgornaja daudz uzmanības veltīja arī Romanovu dinastijas vēstures no Pētera Pirmā laikiem līdz mūsu dienām pētīšanai. 2000-šo gadu sākumā tika izdots vēsturisks sacerējums divos sējumos ar nosaukumu „Par mīlestību un Tēviju” («За любовь и Oтечество»). Šī grāmata bija sava veida biogrāfiskā vārdnīca, tās pirmais sējums nāca klajā 2000. gadā, otrais sējums ilgi tika gatavots izdošanai un rezultātā lasītājiem radās izdevība iepazīties ar to 2004. gadā. Grāmata, kas tika dāsni ilustrēta ar reti sastopamiem attēliem, ir unikāla tajā ziņā, ka pirmo reizi Romanovu dinastijas pētīšanas vēsturē tika sagatavots un izdots sieviešu, kas bija apbalvotas ar ordeni „Par mīlestību un Tēviju” («За любовь и Oтечество»), biogrāfisko aprakstu krājums (šo ordeni 1714. gadā bija ieviesis Pēteris I ). Darba pie grāmatas laikposmā par šā ordeņa galvu bija lielkņaziene Leonīda Georgijevna, ar kuru Ņineļa Podgornaja bija personīgi pazīstama. Pēc lielkņazienes ielūguma Ņ. Podgornaja apmeklēja Parīzi, un pati Leonīda Georgijevna pēc Ņ. Podgornajas ielūguma ar atbildes vizīti apmeklēja Latviju un arī Puškina liceju.
Faktiski līdz 2000. gadam nebija nācis klajā neviens krājums, kurā būtu apkopotas dāmu - Romanovu dinastijas un citu Eiropas dinastiju, kas bija saradojušās ar Romanoviem, pārstāvju biogrāfijas. Biogrāfisko aprakstu krājums tika izdots pateicoties LR 7. Saeimas deputāta Oļega Deņisova atbalstam. Uz krājuma prezentāciju, kas notika Rundāles pilī, ieradās lielkņaziene Leonīda Georgijevna. 2004. gadā klajā nāca otrais biogrāfisko aprakstu sējums ar ilustrācijām, kuru kopējais nosaukums bija „Krievu un ārvalstu muižnieces” («Дворянки русские и иностранные»). Veidojot šī krājuma sējumus, Ņineļai Podgornajai nācās strādāt mājās virs darbgalda vai dīvana no plkst. 16.30 līdz 21.30, bet no rīta un pa dienu atlasīt nepieciešamos materiālus un ilustrācijas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas nodaļā. Lai uzlabotu savu materiālo stāvokli, 1990-tajos un 2000-jos gados Ņineļai Podgornajai nācās strādāt par plaša profila tulkotāju no angļu, itāliešu un krievu valodām: viņa tulkoja konferencēs un delegācijām, veica mutvārdu un rakstveida tulkojumus, bet nopelnītos līdzekļus pārskaitīja gan sacerējumu izdošanai, gan muzeja „Puškins un Baltija” vajadzībām, jo viņa bija šā muzeja direktore.
2000-šo gadu sākumā tika izdotas dažas Ņineļas Podgornajas grāmatas. Vienai no tām tika dots nosaukums „Neatkārtojamais mirklis” («Неповторимый миг») un tā ir veltīta Eiropas princešu no Hessenas, Vindzoras un citām dinastijām traģiskajiem likteņiem. 2002. gadā tika izdota un tūlīt pat plašu popularitāti iemantoja biogrāfisko un kulturoloģisko aprakstu par Dzejnieku grāmata, kas saucās „Un Aleksandrs Sergejevičs pastaigājas pa Doma laukumu”(«И Александр Сергеевич прогуливается по Домской площади»). Šāds grāmatas nosaukums motivējams ar to, ka vēl 1989. gadā Ņineļa Podgornaja reizi nedēļā ar autorprogrammu piedalījās radiostacijas „Doma laukums”(«Домская площадь») raidījumos. Šavā autorprogrammā viņa stāstīja par Aleksandra Puškina Baltijas virāžām, par Baltijas telpas un Dzejnieka personības kultūrvēsturisko saskarību.
2000-šo gadu vidū Ņineļa Podgornaja nodeva viņas vadīto muzeju Latvijas filoloģes rusistes Innas Bergmanes pārziņā. Inna Bergmane daudzus gadus pasniedza Latvijas Valsts universitātē un Puškina licejā, viņa specializējas baltu un slāvu kultūras sakaru pētīšanā.
Vēl viena aizkustinoša Ņineļas Podgornajas grāmata ir „Vai viegli būt par princesi” («Легко ли быть принцессой»). Tajā tiek vēstīts par Savojas dinastijas princeses Mafaldes likteņa traģiskajiem pavērsieniem un dramatiskajām peripetijām. Savojas Mafalde bija Itālijas karaļa Viktora Emanuela II meita, viņa gāja bojā nacistu koncentrācijas nometnē Buhenvaldē. 2004. gadā grāmatu pārtulkoja uz itāliešu valodu (2004. gadā apritēja sešdesmit gadi kopš princeses Mafaldes bojāejas).
2011. gada 31. maijā Rīgas Nikolaja Zadornova bibliotēkā (Alberta ielā 4) notika grāmatas „Un Aleksandrs Sergejevičs pastaigājas pa Doma laukumu” («И Александр Сергеевич прогуливается по Домской площади») itāliešu versijas prezentācija; pārtulkotajā variantā šī grāmata tika nosaukta «Puškins un Baltijas valstis».
Pateicoties ilggadīgajam un pašaizliedzīgajam Ņineļas Podgornajas darbam tika atklātas ekskluzīvas lappuses Krievijas un Baltijas savstarpējo sakaru vēsturē, kas saistītas ar izcilā dzejnieka Aleksandra Puškina un Baltijas kultūrvēsturisko saskarību. Tas ir galvenais Ņineļas Podgornajas nopelns, pēc viņas pašas vārdiem, tas ir viņas mūža pamatdarbs.
Ņineļa Podgornaja mirusi Rīgā 2015.gada 6.decembrī
Aleksandrs Fiļejs
Ilustrācijas tēmai
