Nikolajs Belocvetovs

Nikolajs Belocvetovs (1892. g. 4. maijā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1950. g. Mīlheimā, VFR) –  dzejnieks, publicists.

Nikolajs Belocvetovs ir dzimis Sanktpēterburgā turīgajā ģimenē. Viņa tēvs – Nikolajs Belocvetovs bija uzņēmējs, māte – dzimusī Varvara Diksone - cēlusies no komersantu ģimenes, kas kādreiz bija ieceļojusi Krievijā no Anglijas.  

Belocvetovu ģimenes nams atradās Krievijas Impērijas galvaspilsētas kultūras dzīves centrā; netālu atradās Nabokovu ģimenes (no kuras ir cēlies pasaulslavenais krievu rakstnieks V. Nabokovs) savrupmāja.

Savu bērnību Nikolajs ir pavadījis Carskoje Selo pilsētā (patlaban – Puškina) un vasarnīcā pie Lugas. Bērnības gadi noritēja bezrūpības atmosfērā, kas bija piesātināta ar kultūras dzīves norisēm un estētiskajiem iespaidiem. Nikolajs Belocvetovs nopietni pievērsās glezniecībai un mūzikai, kopā ar vecākiem viņš bieži brauca uz ārzemēm – uz Itāliju, Franciju, Vāciju. Tieši tur viņam radās iespēja iepazīt šo valstu bagātīgo kultūrvēsturisko mantojumu. Īpaši dziļu atskaņu   Nikolaja dvēselē izsauca vācu mūzika, jaunekli aizrāva arī vācu filozofiskā koncepcija, jo pats viņš mācījās vācu skolā. 15 gadu vecumā viņš piedzīvoja pirmo nopietno aizraušanos ar filozofiju,  17 gadu vecumā – iepazinās ar pasaulslavenā krievu reliģiskā filozofa Vladimira Solovjova idejām. N. Belocvetovs brīvi pārvaldīja septiņas valodas, to skaitā, arī klasiskās  – latīņu un sengrieķu valodu.     

Jaunībā Nikolajs Belocvetovs bija iepazinies ar Šveices sludinātāja, domātāja un ezotēriķa Rūdolfa Šteinera antroposofijas skolu. Tieši tad Nikolajs Belocvetovs- jaunākais atklāja sev tādu izcilo krievu dzejnieku daiļrades kultūrfilozofisko nozīmi, kā Andrejs Belijs (kurš bija Šteinera mācības dedzīgs adepts) un Aleksandrs Bloks.  N. Belocvetovs aktīvi piedalījās Antroposofiskās biedrības Maskavas un Pēterburgas pulciņu darbībā, izjūtot simpātiju pret tām mistiski okultām idejām, kas tika kultivētas šajā biedrībā.  

Pirmajam pasaules karam sākoties, Nikolajs Belocvetovs nonāca frontē. Antroposofiskās garīgās vērtības un nostādnes bija stipri ietekmējušas viņa radošās personības tapšanu, jo dažreiz kara darbības gaitā viņam izdevās izdzīvot ļoti sarežģītajās situācijās. Arī Pilsoņu kara, kas noritēja Krievijā, laikā viņam brīnumainā kārtā izdevās glābties.

Belocvetovu ģimene bēga no Padomju Krievijas un apmetās uz dzīvi mierīgajā un omulīgajā Rīgā, kur drīzumā atjaunoja akciju sabiedrības „Salamandra” darbību. Belocvetovu ģimene iegādājās muižu Rīgas apkaimē, kas tika nosaukta Varino.  

1920. gadā Nikolajs Belocvetovs-jaunākais apprecējās ar piānisti, antroposofi, poļu aristokrāta meitu Mariju. Jaunlaulātie nolēma dzīvot atsevišķi no vecākiem un tāpēc pārcēlās uz Berlīni (pastāvīgi viņi dzīvoja šajā pilsētā kopš 1921. gada).

Šajā laikposmā Nikolajam Belocvetovam visai veiksmīgi izdevās nodibināt kontaktus ar Rīgas krievu literāro eliti, laiku pa laikam viņš ieradās no Berlīnes Rīgā un ciemojies vecāku ligzdā. Pirmie viņa liriskie daiļdarbi tika sacerēti krievu un vācu valodā, ko viņš perfekti pārvaldīja. Vēlāk, 1930. gadā Berlīnē  Belocvetovs bija publicējis divus dzejoļu krājumus - «Дикий мёд» („Savvaļas medus”) un «Шелест» („Šalkoņa”). Šajos dzejoļu krājumos (it īpaši dzejoļu krājumā «Дикий мёд») ir klaji jaušams antroposofiskais novirziens.

Berlīnē Nikolajs Belocvetovs dzīvojis no 1921. līdz 1933. gadam. Šis laikposms ir viens no ražīgākajiem viņa daiļrades etapiem. Dzīvojot Berlīnē, Belocvetovs aktīvi piedalījies dažādu Vācijas antroposofisko biedrību darbībā, publicējis daudzus vācu Viduslaiku dzejnieku daiļdarbu atdzejojumus, sarakstījis virkni reliģiski filozofisku referātu, kuri fragmentāri tika publicēti Vācijas krievvalodīgajos preses izdevumos. Pats populārākais no N. Belocvetova priekšlasījumiem bija «Самопознание как путь к свободе» („Pašizziņa kā ceļš uz brīvību”), to viņš lasījis vācu Brīvās Filozofiskās biedrības 1922. gada atklātajā sēdē un veltījis dzejnieka Aleksandra Bloka personībai.  

20. gadsimta 30. gadu sākumā Nikolajs Belocvetovs bija nodibinājis ciešus draudzīgus sakarus ar antroposofi Annu Štokmāri, un nedaudz vēlāk šīs attiecības vainagojās ar saderināšanos, bet pēc tam ar laulībām. Anna kļuva par Nikolaja Belocvetova garīgo alter ego un dalīja kopā ar viņu visas dzīves nastas un priekus.  1935. gadā ģimenē piedzimā meita Ludmila.

1930. gadu sākumā talantīgais dzejnieks intensīvi strādāja pie savu dzejoļu atdzejojumiem vācu valodā; it īpaši viņu interesēja poētiskās prozas tulkošana. 1933. gadā pēc nacistu nākšanas pie varas, N. Belocvetovs saprata, ka viņam ir bīstami palikt „jaunajā” Vācijā (jo nacisma ideologi strikti nostājās pret tām idejām, kas tika paustas R. Šteinera antroposofiskajā mācībā). Kopā ar Annu Štokmāri (tolaik vēl savu līgavu) viņš izceļoja no Vācijas un devās uz Rīgu.

Ierodoties Rīgā, Nikolajs Belocvetovs nodibināja ciešus sakarus ar krievu dzejnieku poētisko grupu «На струге слов» („Uz vārdu strūgas”),  viņam izdevās sadraudzēties ar Igoru Činnovu, Mihailu Kločkovu, Georgiju Matvejevu un citiem Rīgas dzejniekiem. Dzejas almanahu «Мансарда» („Mansards”), kuru izdeva „strūgas” pārstāvji, subsidēja viņa tēvs Nikolajs Belocvetovs.  

1936. gadā Didkovska apgādā, Rīgā nāca klajā jauns Nikolaja Belocvetova dzejoļu krājums, kas saucās «Шелест» („Šalkoņa”). 

1939. gada beigās, iespējamo pārmaiņu drūmo priekšnojautu pārņemts, Nikolajs Belocvetovs kopā ar dzīvesbiedri Annu un mazo meitiņu Ludmilu centās repatriēties uz Vāciju. Tomēr migrācijas resora ierēdņi pieņēma lēmumu atbalstīt lūgumu tikai no viņa sievas (kā etniskās vācietes) un meitas puses, atteikdami Nikolajam. N. Belocvetovs izdarīja vēl dažus tikpat nesekmīgus mēģinājumus atkalapvienoties ar ģimeni. Galu galā, 1941. gada sākumā viņam izdevās vārda tiešajā nozīmē ielekt aizejošā vilciena pēdējā vagonā.

Dažas nedēļas vēlāk, pēc Belocvetovu ģimenes izceļošanas no Latvijas, Varinas muižā ieradās Tautas Iekšlietu komisariāta darbinieki, jo Latvijā bija palikusi Nikolaja Belocvetova jaunākā māsa Ludmila kopā ar savu vīru. Pēc plaša mēroga kratīšanas, kas tika veikta muižā, abus dzīvesbiedrus arestēja. Tomēr drīz visai negaidīti Ludmilu atbrīvoja no ieslodzījuma. 1941. gada jūlijā viņa devās uz Vāciju.

Vācijā Belocvetovu ģimene dzīvoja ārkārtīgi smagos materiālos apstākļos. Nikolajs Belocvetovs sāka izjust problēmas ar veselību – tās bija vecās traumas sekas (šo traumu dzejnieks bija guvis pirms daudziem gadiem, nejēdzīgi izkrisdams no šūpuļtīkla Varinas muižā).  

Nikolajs Belocvetovs ir miris pēc ilgstošas slimības 1950. gadā Mīlheimā (Vācijā).   

Aleksandrs Filejs