Nikolajs Popovs

Nikolajs Popovs  (1884. g. 15. martā  Jurjevā/Tartu, Krievijas impērijā – 1948. g. 14. jūlijā Rietumācijā) – profesors, Rīgas Krievu universitātes zinību institūta direktors. 

Nikolajs Popovs piedzima tirgotāja ģimenē. Kopš bērnības viņš gribēja kļūt par ārstu, taču šim sapnim nebija lemts piepildīties. No klasiskās ģimnāzijas viņam nācās aiziet nesaskaņu dēļ ar sengrieķu valodas skolotāju. Tad N. Popovs iestājās gvardes praporščiku skolā, cerēdams pēc skolas beigšanas iestāties kara medicīnas akadēmijā. Taču arī šeit situācija neveidojās labvēlīgi. Nelabvēļi izsvītroja viņa uzvārdu no akadēmijas studentu pretendentu saraksta.  1905. gadā N. Popovs iestājās Jurjevas Universitātē  un  1910. gadā beidza šīs augstskolas Fizikas un matemātikas fakultātes Dabaszinātņu nodaļu. Pēc studijām viņam piedāvāja kļūt par docētāju universitātes  Botānikas katedrā. No 1910. līdz 1918. gadam Jurjevas Universitātē viņš vadīja nodarbības vispārīgās botānikas, augu sistematizācijas, augu ģeogrāfijas un klasifikācijas teorijas studiju kursos. 1915. gadā viņu ievēlēja par privātdocentu. No 1915. gada līdz 1918. gadam N. Popovs  pildīja Jurjevas Universitātes Botāniskā dārza direktora vietnieka pienākumus. 1918. gadā viņš aizstāvēja disertāciju, iegūstot grandmaģistra grādu, un kļuva par profesoru.

Pēc  ārējā izskata N. Popovs  bija stalts, tumšmatains,  prāvas miesasbūves vīrietis. Viņa dzīvesbiedre bija latviete Vilhelmīne Noime (1892–1986), arī botāniķe pēc izglītības.  Lai varētu apprecēties ar savu iecerēto, 1920. gada pavasarī  viņa pārgāja pareizticībā un kristībās ieguva vārdu Ija. Viņi salaulājās 1920. gada augustā Tartu Svētās Dievmātes aizmigšanas katedrālē. 1922. gadā laulībā piedzima dēls Oļegs.

Tas, ka N. Popova sieva bija latviete, acīmredzot noteica viņu pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Sākumā ģimene apmetās Jelgavā, bet trīsdesmito gadu sākumā pārcēlās uz Rīgu un dzīvoja Maskavas (Latgales) priekšpilsētā (Maskavas/Latgales ielā), kur koncentrējās Latvijas galvaspilsētas krievu iedzīvotāji. 

Krievu universitātes zinību institūtā (šī mācību iestāde darbojās Rīgā no 1921. gada līdz 1930. gadam – kā Krievu universitātes kursi, bet no 1930. līdz 1937. gadam – kā Krievu universitātes zinību institūts) N. Popovs nokļuva visai nejauši. 1930. gada rudenī viņš piedāvāja nolasīt tur lekciju ciklu par iedzimtību. Izrādījās, ka profesora N. Popova kandidatūra ir atbilstoša, lai viņu varētu ievēlēt par institūta direktoru. (Pusotru gadu šis amats bija vakants, jo nebija atbilstošas kandidatūras.) 1931. gada 12. martā Krievu universitātes zinību institūta profesoru un lektoru kopsapulcē Nikolaju Popovu  uz trim gadiem ievēlēja par institūta vadītāju. 1934. gada pavasarī, kad beidzās N. Popova pilnvaru termiņš, viņu atkal ievēlēja par institūta direktoru. Nikolajs Popovs vadīja institūtu līdz tā slēgšanai 1937. gadā. 

1934. gada 25. martā, lai arī Krievu universitātes zinību institūtā bija grūts materiālais stāvoklis, institūts sarīkoja svinības sakarā ar N. Popova divdesmit piecu gadu pedagoģisko un zinātnisko darbību un  viņa 50 dzīves gadiem. Tā kā N. Popovs bija krievu studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” (tulkojumā – “Ziemeļu brālība”  (Северное братство)) goda filistrs svinības notika  korporācijas  telpās  Mazajā smilšu ielā 8. 

20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados  N. Popovs strādāja arī dažādās krievu un ebreju skolās Jelgavā un Rīgā. Piemēram,  no 1932. gada līdz 1940. gada sākumam Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā viņš mācīja dabasmācību, ģeogrāfiju, ķīmiju, anatomiju, bet 1932.–1935. gadā viņš mācīja dabaszinības S. Gorfinkela 10. ebreju pamatskolā. 

Noskaidrot  N. Popova sabiedriski politiskos un filozofiskos uzskatus nav iespējams, jo savās publikācijās viņš šos jautājumus neskāra. Taču ir skaidrs, ka viņš nepieņēma boļševismu un viņš drīzāk  sliecās uz krievu konservatīvisma idejām un pareizticību nekā uz liberāļu idejiskajām pozīcijām. 

N. Popovs ir sarakstījis vairākas monogrāfijas un daudzus rakstus par botānikas jautājumiem, tie ir publicēti galvenokārt Jurjevā vēl pirms 1917. gada revolūcijas. 

N. Popovs, cik vien tas bija iespējams, turpināja nodarboties ar zinātni arī savas dzīves laikā Latvijā.  Divdesmito gadu beigās viņš bija žurnāla “Latvijas Drogists” galvenais redaktors. 1928. gada pavasarī viņš piedalījās Latvijas drogistu pirmajā kongresā, kur viņš nolasīja referātu “Ārstniecības augu vākšana, kultūra un apstrāde”. 

Otrā pasaules kara gados un vācu okupācijas laikā N. Popovs turpināja strādāt Rīgā par skolotāju. Taču tolaik viņu jau mocīja slimības un tādēļ viņš skolā mācīja maz. Atgriežoties mājās pēc stundām skolā, N. Popovs lūdza savus skolēnus aizņemt tramvajā viņam sēdvietu, jo viņam sāpēja kājas un bija grūti nostāvēt. 

Savas darbības laikā N. Popovs  iemantoja kolēģu, studentu un skolēnu simpātijas savas augstās zinātniskās kvalifikācijas dēļ un arī kā sabiedrisks, atklāts un akadēmiski interesants cilvēks. 

1944. gadā Nikolajs Popovs kopā ar sievu evakuējās uz Vāciju. Dzīvoja pārvietoto personu nometnē, 1948. gada 14. jūlijā nomira Jetingenē  Bādenes-Virtembergas zemes komūnā), iespējams Etingenē-Šepahā (Bavārijas zemes komūnā). Viņa dzīvesbiedre, palikusi vienatnē, 1949. gadā pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs, nomira Floridā 1986. gadā. Dēls Oļegs palika Latvijā, bija represēts, nomira 2006. gadā.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Цоя C.А. Николай Попов – директор Русского института университетских знаний в Риге // 1150 лет российской государственности: проблемы, дискуссии, новые взгляды. Материалы Международной научной конференции. Федотова О.А., Минина А.С. (ред.). Санкт-Петербург, 2012. С. 227-230. 

2) Цоя C.А. Русский институт университетских знаний: страницы истории // Альманах. Вып. XLIV. Мазур С.А. (ред.). Рига: Издание общества Seminarium Hortus Humanitatis, 2016. С. 50-52;

3) Informāciju sniedza Nikolaja Popova mazmazmeita   Austra Gaigala.

Datu apzināšanā palīdzēja Svetlana Kovaļčuka un Marina Stetjuha.

Fotogrāfija no laikraksta “Segodņa”.