Nikolajs Laucis
Nikolajs Laucis (1901. g. 23. augustā Rūjienā, Valmieras apriņķī, Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1958. g. 30. decembrī Rīgā, Latvijas PSR) – virspriesteris.
Nikolajs Laucis ir dzimis Valmieras apriņķa Rūjienā, pareizticīgā latvieša Teņa (Timofeja) Lauča ģimenē. No 1917. līdz 1919. gadam Nikolajs Laucis kalpojis par psalmotāju Rūjienas Svētās Trijādības pareizticīgo draudzes baznīcā (padomju okupācijas laikā dievnama ēka tika pārvērsta par Rūjienas pilsētas sadzīves pakalpojumu kombināta akmeņu drupinātavu. Mūsdienās jaunveidotā pareizticīgo draudze vēlas atjaunot baznīcu. – tulkot. piez.) Līdztekus kalpošanai baznīcā N. Laucis pasniedzis baznīcas draudzes skolā.
Nikolajs Laucis mācījās Rīgas Garīgajā skolā. No 1919. līdz 1923. gadam viņš bija dienējis Latvijas armijā. No 1923. līdz 1928. gadam viņš strādāja dažādos laicīgos darbos.
1926.-1928. gadā N. Laucis mācījies Rīgas Garīgajā seminārā.
1929. gadā Nikolajs Laucis tika iesvētīts par pareizticīgo priesteri. No 1929. līdz 1932. gadam tēvs Nikolajs kalpojis Skulberģu/ Skaņkalnes Kunga Pretīmņemšanas baznīca, pēc tam – Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā Salacgrīvā un Svētā sirdsskaidrā Arsēnija Lielā baznīca Ainažos. No 1932. gada viņš pasniedzis Ticības mācību Salacgrīvas pamatskolās. Līdzās tam no 1937. gada t. Nikolajs kalpojis par priesteri Svētās Trijādības baznīcā Rūjienā.
No 1935. līdz 1940. gadam t. Nikolajs Laucis bija 8. Valmieras pulka priesteris un Aizsargu organizācijas biedrs. 1941. gada augustā tēvs Nikolajs tika pārcelts kalpošanai uz Rīgu, šeit viņš kalpojis kā trešais priesteris Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē un tika iecelts par Eksarha pārvaldes saimniecības vadītāju.
1944. gada 4. novembrī tēvs Nikolajs Laucis tika arestēts, viņam inkriminēja «vācu nacistisko iebrucēju atbalstīšanu». 1946. gada 15. martā PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķā apspriede piesprieda viņam 5 gadus ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs. Brīvībā pareizticīgais priesteris tika atlaists tikai 1955. gadā (PSRS līdera Ņikitas Hruščova “atkušņa” laikā).
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Gulaga nometnēs tēvs Nikolajs Laucis bija kalpojis par Mārcienas Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja baznīcas pārzini, papildus garīgi aprūpējot Stāmerienas Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcas draudzi, Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas draudzi Veclaicenē un Svētās Dzīvudarošās Trijādības baznīcas draudzi Alūksnē. No 1956. gada t. Nikolajs kalpojis arī Svētā Pravieša Elijas baznīcā Liepnā.
Virspriesteris Nikolajs Laucis ir miris 1958. gada 30. decembrī, apbedīts Pokrova kapos Rīgā.
Tekstu sagatavojis Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940-1955). Москва: Паломник, 1999. 106.–108. lpp.;
2) Сидяков Ю. Николай Тенисович Лауцис, протоиерей // «Покровское кладбище. Слава и забвение». Сборник статей. Видякина С., Ковальчук С. (sast.) Рига: Multicentrs, 2004. 60.–61. lpp.
