Nikolajs Aleksejevs
Nikolajs Aleksejevs (1911. g. 3.augustā, Rīgā, Krievijas impērijā – 1962. g. 22.jūlijā, Rīgā, Latvijas PSR) – rūpnīcas VEF direktors no 1958. līdz 1962. gadam.
Nikolajs Aleksejevs ir dzimis vecticībnieku ģimenē. Viņa tēvs Ivans Aleksejevs strādāja dzelzceļā par svērāju, miris 1916. gadā. Māte strādāja kartona fabrikā, mirusi 1946. gadā.
1929. gadā Nikolajs Aleksejevs absolvēja Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijas (bijusī Lomonosova ģimnāzija) Reālnodaļu un tajā pašā gadā iestājās Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē.
Bija krievu studentu korporācijas «Fraternitas Arctica» filistrs.
Pēc LU absolvēšanas viņš strādāja lauksaimniecības mašīnu pētnieciskā stacijā. 1940.-41. gadā N. Aleksejevs strādāja galvenā mehāniķa nodaļā rūpnīcā VEF.
Otrā pasaules kara sakumā viņš evakuējās no Latvijas uz Padomju Savienības aizmuguri. N. Aleksejevs kā brīvprātīgais iestājās 201. Latviešu strēlnieku divīzijā. Šīs divīzijas sastāvā viņš karoja pie Maskavas un Staraja Rusas. 1944. gadā viņš tika ievainots. Vēlāk N. Aleksejevs piedalījās kaujās, kas noritēja Rīgas virzienā un Kurzemē. Otrā pasaules kara beigas viņš sagaidīja Berlīnē, tika apbalvots ar medaļu «За отвагу» („Par drošsirdību”).
Pēc demobilizācijas Nikolajs Aleksejevs atgriezās Rīgā un atkal sāka strādāt rūpnīcā VEF. Šeit viņš strādāja par galvenā mehāniķa vietnieku, pēc tam par galveno mehāniķi, vēlāk par galvenā inženiera vietnieku un tad par rūpnīcas direktora vietnieku. No 1955. līdz 1958. gadam N. Aleksejevs bija A. Popova Rīgas Radiorūpniecas direktors. 1958. gadā viņš tika iecelts par rūpnīcas VEF direktoru. Arhīvā glabātā raksturojumā ir atzīmēts, ka N. Aleksejevs, strādājot rūpnīcā VEF, parādija sevi kā zinošs un pieredzējis darbinieks, kas ir pārtapis par liela mēroga vadītaju. Viņam uzticētos uzdevumus bija pildījis godīgi un apzinīgi, nerēķinoties ar laiku.
No raksta laikrakstā „Vefietis” («Вэфовец»), kas publicēts 1988. gadā: „Rūpnīcai, kas pieņēmās spēkā, bija nepieciešamas gudras galvas. Plaša erudīcija, pamatīgas zināšanas par ražošanu, brīva krievu, latviešu, vācu valodu prasme izcēla Nikolaju Aleksejevu inženieru vidū. Ne jau velti un pelnīti viņam bija lemts kāpt augšā pa dienesta kāpnēm. Daudz ko no iecerētā Aleksejevs nepaguva paveikt, bet arī tas, ko viņš bija paveicis, pelna gaišu piemiņu par viņu. Viņš bija kompetents, izlēmīgs, savos secinājumos pārliecināts vadītājs, kas pamatīgi zināja ekonomikas, apgādes nianses, par ražošanas jomu pat nerunājot. Aleksejeva laikos tika veikti pirmie nopietnie soļi ražošanas modernizācijā un specializācijā. Blakus rūpnīcas teritorijai parādījās būvlaukumi – tika būvēti jauni cehi, viņa laikos durvis vēra Kultūras un tehnikas pils, sabiedriskās ēdināšanas kombināta pirmā ēka.”
Nikolaja Aleksejeva dēls Pēteris ir absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu, vēl viens dēls - Georgijs un meita Marina arī bija kļuvuši par vefiešiem.
Nikolajs Aleksejevs bija Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts un Latvijas KP CK loceklis.
Nikolajs Aleksejevs ir miris pēc smagas slimības 1962. gada 22. jūlijā. Nāve piemeklēja viņu pašā dzīves plaukumā, darba kabinetā, strādājot un risinot dažādas problēmas.
Sergejs Čuhins
Šis raksts ir sagatavots, pamatojoties uz Valsts Personālo dokumentu arhīva materiāliem, kā arī pēc Nikolaja Aleksejeva radinieku atmiņām.
