Metropolīts Veniamins (Fedčenkovs)
Veniamins (laicīgais vārds Ivans Fedčenkovs; 1880.g. 2./14. septembrī Tambovas guberņā, Krievijas impērijā – 1961. g. 4. oktobrī Pleskavas Pečoru klosterī, KPFSR) – Rīgas un Latvijas metropolīts no 1947. līdz 1951. gadam.
Nākamis metropolīts Veniamins (Fedčenkovs) ir dzimis Tambovas guberņas Kirsanovas apriņķa Vjažļu (Iļjinkas) ciemā. Pēc izcelsmes viņš bija nācis no nabadzīgas zemnieku ģimenes. Viņa tēvs – Afanasijs Fedčenkovs (ap. 1850–1918) ir dzimis muižniekiem Baratinskiem piederējušo dzimtcilvēku ģimenē. Viņa māte – Natālija (ap. 1858/ 64–1928) bija diakona Nikolaja Orževska meita.
Neraugoties uz trūkumu, pateicoties vecāku centieniem, izdevās sakrāt līdzekļus ģimenes sešu bērnu izglītošanai. Pirmo izglītību Ivanam devuši viņa vecāki, jau sešu gadu vecumā zēns prata rakstīt, lasīt un skaitīt. Kopš pašas bērnības viņš daudz lasījis, izlasot burtiski visas grāmatas, kas vien bija pieejamas.
Sešu gadu vecumā Ivans sāka mācīties zemstes skolā, kur uzreiz tika uzņemts otrajā klasē. Skolu viņš pabeidzis deviņu gadu vecumā. Vēlāk vēl divus gadus Ivans Fedčenkovs mācījās apriņķa skolā Kirsanovā, no kuras izstājās 1893. gadā, iestājoties Tambovas Garīgajā skolā. 1897. gadā viņš absolvēja Garīgo skolu un iestājās Tambovas Garīgajā seminārā, kurā mācījās līdz 1903. gadam. Garīgo semināru viņš pabeidza kā pirmais skolnieks un turpināja izglītoties Sanktpēterburgas Garīgajā akadēmijā, kuru absolvēja 1907. gadā, iegūdams teoloģijas maģistra grādu.
Pēc Garīgās akadēmijas beigšanas teologs I. Fedčenkovs tika atstāts Bībeles vēstures katedrā, kā arī viņš izpildīja docenta pienākumus Garīdznieku teoloģijas, homilētikas un askētikas katedrā.
Visā savas dzīves laikā garīdznieks nekad neaizmirsa par savu izcelsmi no tautas. Kā atcerējies kāds viņa paziņa, Ivans Fedčenkovs (pēc mūka kārtas pieņemšanas – Veniamins), „neraugoties uz savu akadēmisko izglītību, ārēji atgādinājis krievu zemnieku. Viņam bija plata seja, neliela gaišbrūna bārda un ļoti gaišas zilas acis. Viņam bija raksturīgs vienkāršā lauku saimnieka mierīgums un iekšējais ritms.”
1904.–1908. gadā garīdznieks Ivans Fedčenkovs trīs reizes tikās ar t. Kronštates Jāni, pie tam vienreiz piekalpoja viņam liturģijā. Sastapšanās ar t. Kronštates Jāni atstājusi jaunā garīdznieka dvēselē neizdzēšamu iespaidu. Daudzējādā ziņā tieši tādēļ I. Fedčenkovs bija nolēmis pieņemt mūka kārtu. Vēlāk savas dzīves laikā viņš ne reizi vien pievērsās šī svētā mantojumam un veltījis viņam vairākus savus literāros darbus: “Отец Иоанн”/ “Tēvs Jānis”, “Подвиг преподобничества”/ “Sirdsskaidrības varoņdarbs”, “Отец Иоанн Кронштадтский”/ “Tēvs Kronštates Jānis”, “Небо на земле. Учение о. Иоанна Кронштадтского о божественной литургии”/ “Debesis uz zemes. Tēva Kronštates Jāņa mācība par Dievišķo liturģiju”.
1907. gada 26. novembrī Ivans Fedčenkovs tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Veniamins. Tajā pašā gadā viņu iesvētīja par diakonu-mūku un nedaudz vēlāk – par priestermūku.
Drīz Veniamins (Fedčenkovs) tika iecelts par Somijas un Viborgas arhibīskapa Sergija (Stragorodska, 1867–1944) (nākamā Maskavas un visas Krievzemes patriarha) personīgo sekretāru.
1911. gadā Veniamins (Fedčenkovs) tika iecelts arhimandrīta garīgajā kārtā un tajā pašā gadā viņu iecēla par Sanktpēterburgas Garīgā semināra inspektoru, bet 1911. gada beigās – par Taurijas Garīgā semināra rektoru.
1913. gadā Veniamins (Fedčenkovs) tika pārcelts uz Tveras Garīgo semināru, kur viņš izpildīja rektora pienākumus un to vadīja līdz 1919. gadam. Līdztekus tam viņš bija eparhijas Skolu padomes un misionāru komitejas priekšsēdētājs, eparhijas periodiskā izdevuma “Таврические епархиальные ведомости”/ “Taurijas Eparhijas Vēstnesis” redaktors.
Arhimandrīts Veniamins tika apbalvots ar Svētās Annas 2. šķiras ordeni.
Vēlāk Veniamins (Fedčenkovs) ar skumjām atcerējās, ka 20. gadsimta sākumā viņam diemžēl nācās vērot, kā „Baznīcas iespaids uz tautas masām aizvien vājinājs un vājinājs, garīdzniecības autoritāte kritās.” Vienlaikus Garīgo semināru vadītājiem „kļuva aizvien grūtāk un grūtāk uzturēt disciplīnu, bet vēl grūtāk bija uzturēt reliģisko garu”.
1917. gada vasarā Psalmotāju (baznīcas kalpotāju) kūrija ievēlējusi Veniaminu (Fedčenkovu) par Krievijas Pareizticīgās Baznīcas (KPB) Koncila delegātu. 1917.–1918. gadā notikušajā Koncilā viņš iestājās par patriarhāta atjaunošanu. 1918. gadā Veniamins (Fedčenkovs) piedalījās Visas Ukrainas Pareizticīgās Baznīcas Koncilā Kijivā.
1919. gada 10./ 23. februārī Sevastopoles Vissvētās Dievmātes Patvēruma katedrālē Veniamins (Fedčenkovs) tika hirotonizēts par Sevastopoles bīskapu, Taurijas eparhijas vikāru.
Kad 1919. gada jūnijā Krimā iebrukuši sarkanie, bīskaps Veniamins (Fedčenkovs) tika arestēts un kādu laiku atradās apcietinājumā. Pēc tam, kad Krimu atkal bija ieņēmuši baltie, Virsgans pievienojās Balto kustībai.
1920. gada pavasara sākumā pēc ģenerāļa Pjotra Vrangeļa lūguma bīskaps Veniamins uzņēmās Balto armijas rindās kalpojošās garīdzniecības vadību.
Virsganam Veniaminam nācās pielikt daudz pūļu, lai celtu karavīru morālo garu, pievērstu viņus Pareizticībai, jo reliģiozitātes un ticības trūkums bija raksturīgs ne tikai komunistiem, bet arī daudziem Baltās kustības pārstāvjiem. Bīskapa Veniamina vadībā tika izdota avīze “Святая Русь”/ “Svētā Krievzeme”, tika veikts darbs palīdzības sniegšanai bēgļiem u.c.
Ne reizi vien, būdams dedzīgs kristietis, bīskaps Veniamins vērsās pie Baltās armijas vadības, lai aizstāvētu gūstā nonākušos, kurus gatavojās nošaut. To starpā viņš panāca nāves soda atcelšanu kādam čekistam, kurš 1919. gada vasarā Virsgana Veniamina apcietinājuma laikā pie sarkanajiem viņu pratinājis, bet pēc tam pats bija nokļuvis gūstā.
1920. gada novembrī bīskaps Veniamins (Fedčenkovs) kopā ar ģenerāļa Vrangeļa armijas atliekām bija spiests pamest Krimu un doties trimdā.
Spriezdams par Balto kustības sakāves cēloņiem, Virsgans rakstījis: „nedrīkst noklusēt[..], ka Balto armija nebija tautas armija, jo tās vadoņi un nozīmīgā daļa no sastāva bija nevis no tautas, bet nāca no augstākajām šķirām, no priviliģētajām kārtām.” Ar dziļu nožēlu viņš norādījis, ka ne tikai sarkano, bet arī balto rokas bija notraipītas ar asinīm un noziegumiem. Laupīšanas un izrēķināšanās veica gan vieni, gan otri. Vienlaikus viņš atzīmējis, ka „baltie ir pelnījuši vēsturisku atzīšanu kā cilvēki, kuri mīlēja dzimteni un upurēja par to savas dzīvības.”
Piespiedu emigrācijas gados Veniamins (Fedčenkovs) apmeklējis veselu virkni valstu, dažās no tām uzturoties ilgāku laiku.
Sākotnēji bīskaps Veniamins (Fedčenkovs) iestājās par krievu bēgļu patstāvīgas baznīcas dzīves veidošanu ārzemēs. 1921. gadā viņš piedalījās visas aizrobežas Krievu Baznīcas Koncilā Sremskas Karlovcos (Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste, no 1929. g. - Dienvidslāvija). Koncilā Virsgans uzstājās pret garīdzniecības iesaistīšanos politikā. Vienlaikus līdz 1923. gadam viņš turpināja veikt armijas un flotes bīskapa pienākumus pie ģenerāļa P. Vrangeļa.
Kādu laiku Veniamins (Fedčenkovs) bija Sremskas eparhijas Petkovicas klostera priekšnieks un tur arī dzīvoja, pasniedzot Ticības mācību krievu emigrantu bērniem.
Lai varētu garīgi aprūpēt pareizticīgo draudzes Piekarpatu Rutēnijā, 1923. gadā bīskaps Veniamins pārcēlās uz Čehoslovākiju. Tajā pašā gadā viņš piedalījās pirmajā Krievu kristīgo studentu kongresā Prešovā (Čehoslovākija), ar ko aizsākās Krievu kristīgo studentu kustības (kriev. saīsin.: РСХД) darbība.
1925. gadā pēc Maskavas patriarhāta Rietumeiropas eparhijas metropolīta Jevlogija (Georgijevska) ielūguma Veniamins (Fedčenkovs) pārcēlās uz Parīzi un sāka izpildīt Svēta Sergija Pareizticīgā Teoloģijas institūta inspektora jeb tā faktiskā vadītāja pienākumus. Viņš pasniedza teoloģiju, liturģiku, mācību par sektām, baznīcslāvu valodu un Vecās Derības Svētos rakstus, nostrādājot tur ar pārtraukumiem līdz 1931. gadam. Jāatzīmē, ka šajos gados Sv. Sergija Pareizticīgā Teoloģijas institūtā mācījās arī vairāki pārstāvji no Latvijas: Vasilijs Rušanovs, Aleksejs Ionovs, Konstantīns Mihailovs, Nikolajs Trubeckojs, Emanuils Jesenskis un Feodors Jagodkins.
1931. gadā Rietumeiropas eparhija pārgāja Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā. Bīskaps Veniamins šādam lēmumam nepiekrita un izstājās no metropolīta Jevlogija (Georgijevska) padotības. Tajā pašā laikā Veniamins (Fedčenkovs) kopā ar ticīgo grupu sarīkoja eparhijas sapulci, kurā tika nolemts izveidot draudzi par godu trijiem Vispasaules svētītājiem - Vasilijam Lielajam (Basilijam no Cēzarejas), Gregorijam Teologam (Gregoram no Nazianzas), Jānim Zeltamutem un svētītajam Aizdonas Tihonam (Timofejam Sokolovam, 1724–1783). Parīzē tika noīrēta garāža, kuras pagrabā ierīkoja dievnamu. 1931.–1933. gadā bīskaps Veniamins bija Triju Svētītāju sētas pārzinis un Viļņas un Lietuvas metropolīta Jelevferija (Bogojavļenska) vikārs, kā arī Maskavas patriarhāta krievu draudžu pagaidu pārvaldnieks Rietumeiropā.
1932. gadā Veniamins (Fedčenkovs) tika iecelts arhibīskapa garīgajā kārtā.
1933. gadā ar patriarha pagaidu Sv. Sinodes lēmumu Veniamins (Fedčenkovs) tika iecelts par Aleutu salu un Ziemeļamerikas arhibīskapu, KPB eksarhu Ziemeļamerikā. Viņš devās uz ASV, kur atradās līdz 1947. gadam.
1938. gadā Veniamins (Fedčenkovs) tika iecelts metropolīta garīgajā kārtā.
Otrā pasaules kara gados metropolīts Veniamins aktīvi nodarbojās ar palīdzības vākšanu Sarkanajai armijai, kas cīnījās pret nacismu. Viņš tika ievēlēts par Krievu–Amerikāņu palīdzības Krievijai komitejas goda priekšsēdētāju un ieguva tiesības brīvi piekļūt ar ziņojumu pie ASV prezidenta.
1945. gadā Veniamins (Fedčenkovs) bija piedalījies KPB Koncilā Maskavā, kas tika sasaukts, lai ievēlētu Maskavas un visas Krievzemes patriarhu. 1945. gada janvārī pēc daudziem svešumā pavadītajiem gadiem viņš atkal bija nonācis dzimtenē. Pēc vēlēšanām un patriarha Aleksija I (Simanska; 1877–1970) intronizācijas Virsgans Veniamins atkal devās uz ASV.
Taču neizmērojamās ilgas pēc dzimtenes guva virsroku, un metropolīts Veniamins nolēma atgriezties Krievijā. Jau 1945. gada vasarā viņš bija ieguvis PSRS pilsonību.
1947. gada 21. augustā Veniaminu (Fedčenkovu) iecēla par Rīgas un Latvijas metropolītu. 1948. gada 19. februārī Virsgans ieradās Rīgā.
1948. gada 25. februārī Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē metropolīts Veniamins noturējis savu pirmo dievkalpojumu kā Rīgas eparhijas virsgans. 1950. gadā viņš vadījis Rīgas eparhijas simtgadei veltītās jubilejas svinības. Metropolītam Veniaminam izdevās panākt atļauju izdot biļetenu “Вести”/ “Vēstis”, viņš sagatavoja atvēršanai divgadīgus draudzes ganu kursus.
Virsganam Veniaminam nācās kalpot Baznīcai ārkārtīgi smagos pēckara posta un nabadzības apstākļos. Pie tam virkne pareizticīgo priesteru bija represēti, bet citi devās trimdā uz Rietumiem. Šādā situācijā un bezdievīgās padomju varas pārstāvju likto šķēršļu dēļ metropolītam neko vairāk Latvijā panākt neizdevās. Pilnvarotais KPB lietās sāka visādi traucēt metropolīta darbībai, kas noveda pie konflikta. Tā rezultātā pēc varas iestāžu prasības metropolītam Veniaminam bija jāatstāj Rīgas katedra.
Pēc tam Veniamins (Fedčenkovs) bija Rostovas un Novočerkaskas metropolīts, no 1955. gada – Saratovas un Balašovas metropolīts.
1958. gadā viņš devās pelnītā atpūtā un līdz pat savai nāvei 1961. gada 4. oktobrī dzīvoja Pleskavas Pečoru Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vīriešu klosterī. Metropolīta Veniamina (Fedčenkova) apstāvēšanas ceremoniju veica Pleskavas un Porhovas arhibīskaps Joanns (Razumovs). Virsgans Veniamins tika apglabāts Pleskavas Pečoru klostera alās.
Veniamins (Fedčenkovs) ir atstājis plašu literāro mantojumu. Tajā ietilpst darbi, kas veltīti ticības jautājumiem, raksti par garīgām tēmām, akātisti jeb slavas dziesmas, Svētā Kronštates Jāņa un Sirdsskaidrā Sarovas Serafima dzīves apraksti, papildinājumi svētīgā Rostovas Dimitrija dzīves aprakstiem, lieliskā stilā uzrakstītie memuāri u.c.
Pirms kāda laika Pleskavas Pečoru klosteris ierosinājis metropolīta Veniamina kanonizāciju, kuras veikšanai pašlaik tiek vākti materiāli.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Митрополит Вениамин (Федченков). На рубеже веков. М.: Издательство «Правило веры», 2004;
2) Нивьер А. Православные священнослужители, богословы и церковные деятели русской эмиграции в Западной и Центральной Европе. 1920-1995. Биографический справочник. М.: Русский путь, YMCA-PRESS, 2007. С. 123–124.;
3) Инокиня Евфросиния (Седова), Просветов Р.Ю. Служение митрополита Вениамина (Федченкова) в Латвии в 1948–1951 гг.// Вестник ПСТГУ II: История. 2014. Вып. 3 (58). С. 82-105.
4) Евфросиния (Седова), инокиня. Служение митрополита Вениамина (Федченкова) на Рижской кафедре (1948-1951 годы). Даугавпилс: Daugavpils universitātes Akadēmiskais apgāds «Saule», 2016. 320 с.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
