Metropolīts Augustīns (Pētersons)
Augustīns (Pētersons; 1873. g. 5./17. februārī Rīgas apriņķī, Krievijas impērijā – 1955.g. 4. oktobrī Vācijas Federatīvajā Republikā) – Rīgas un visas Latvijas Metropolīts no 1936. līdz 1940. gadam.
Augustīns Pētersons ir dzimis 1873. gada 5./ 17. februārī (pēc citām ziņām – 1875. gada 8./ 20. maijā) Rīgas apriņķī, pareizticīgo latviešu zemnieku ģimenē.
No 1883. gada Augustīns Pētersons apmeklēja draudzes skolu Kosas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas paspārnē. 1885. gadā viņš iestājās Rīgas Garīgajā skolā, pēc tam mācījās Rīgas Pareizticīgo Garīgajā seminārā, kuru absolvēja 1895. gadā.
1895.–1897. gadā Augustīns Pētersons kalpojis par psalmotāju Suntažu Svētās Dzīvudarošās Trijādības baznīcā (kopš Otrā pasaules kara šī baznīca nedarbojas, un mūsdienās netālu no Ogres ir saglabājušās tās drupas – tulk. piez.). 1897.–1900. gadā viņš bija psalmotājs Liepājas Svētās Trijādības pareizticīgo baznīcā, bet no 1900. gada – skolotājs baznīcas draudzes skolā Liepājā.
1904. gadā A. Pētersons apprecējās. Tajā pašā gadā Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis; 1854–1928) iesvētījis viņu par diakonu, bet nedaudz vēlāk – par priesteri, nosūtot kalpot uz Suntažu Svētās Dzīvudarošās Trijādības baznīcu. 1908. gadā t. Augustīns tika pārcelts uz Smiltenes Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas draudzi, kur viņš kalpoja līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Laikposmā no 1905. līdz 1913. gadam t. Augustīna Pētersona ģimenē bija piedzimuši četri bērni.
1914. gada oktobrī t. Augustīns Pētersons tika norīkots par priesteri uz 225. Skopinas pulku. No 1915. gada viņš kalpoja par priesteri Rīgas kara hospitālī. 1916. gadā tēvs Augustīns smagi saslima ar vēdertīfu un ilgāku laiku nespēja pildīt priestera pienākumus.
1916. gada septembrī t. Augustīns Pētersons tika norīkots kalpošanai par priesteri Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā, kas bija izvietots Valmierā. 1917. gadā Latviešu strēlnieku rezerves bataljons atkāpās uz Novgorodu, un t. Augustīns kopā ar ģimeni nonāca bēgļu gaitās Krievijā. Vēlāk viņš pārcēlās uz Omsku, jo tur dzīvoja viņa radinieki. Tur pēc Omskas un Pavlodaras arhibīskapa Silvestra (Oļševska, 1860–1920) rīkojuma t. Augustīns Pētersons sāka kalpot par priesteri Orlovskas staņicas baznīcā (apm. 50 km attālumā no Omskas). 1919. gada beigās viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz Irkutsku, pēc tam 1920. gadā atkal atgriezās Omskā. Krievijas Austrumos tēvam Augustīnam nācās pieredzēt Krievijas Pilsoņu kara šausmas. Līdz ko situācija kļuva nedaudz mierīgāka, tēvs Augustīns sāka gādāt par atgriešanos Latvijā, kas viņam arī izdevās 1921. gada rudenī.
20. gadsimta 20. gadu sākumā Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB) atradās ārkārtīgi smagā stāvoklī: daudzi dievnami bija izpostīti, draudze dezorganizēta, trūka priesteru utt. 1921. gada 30. novembrī, ierodoties Rīgā, t. Augustīns Pētersons saņēma norīkojumu priestera amatā uz Daugavpils Svētā Ņevas Aleksandra katedrāli. Drīz vien viņš kļuva arī par Daugavpils prāvestības prāvestu. Kādu laiku tēvs Augustīns kalpojis Daugavpils Svēto mocekļu Borisa un Gļeba katedrālē. 1926. gadā konflikta dēļ ar citiem garīdzniekiem viņš tika pārcelts priestera amatā uz Daugavpils cietokšņa garnizonu. Līdztekus t. Augustīns Pētersons strādāja par skolotāju Daugavpils 3. krievu skolā (no 1934. gada viņš bija tās pārzinis), kā arī pasniedza Daugavpils Pedagoģijas institūtā.
1934. gada 18. maijā pēc ilgstošas slimības nomira t. Augustīna Pētersona sieva Olga. Kļūdams atraitnis, drīz pēc šī traģiskā notikuma t. Augustīns pārcēlās uz Rīgu un apmetās Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klosterī (Kr. Barona ielā 126).
1934. gadā norisinājušies notikumi, kas stipri izmainījuši gan Latvijas valsti, gan LBP. Šā gada maijā valstī tika likvidēta parlamentārā demokrātija un nodibināts Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tajā pašā gadā, naktī no 11. uz 12. oktobri mocekļa nāvē no slepkavu rokām aizgāja bojā arhibīskaps Jānis (Pommers, 1876–1934), un Latvijas Pareizticīgā Baznīca palika bez Virsgana.
Latvijas varas pārstāvji nolēma izmantot radušos situāciju un ņemt savā kontrolē tik ietekmīgu organizāciju kā LPB. Šim nolūkam bija nepieciešams Baznīcas priekšgalā likt varai paklausīgu virsganu. Tēvs Augustīns Pētersons jau kopš Pirmā pasaules kara laika uzturējis sakarus ar latviešu virsnieku aprindām un tām simpatizēja. Pēc tautības viņš bija latvietis un pēc sava rakstura piekāpīgs cilvēks. Turklāt pavisam nesen t. Augustīns Pētersons bija zaudējis sievu. Tādējādi viņš ļoti labi atbilda šim mērķim.
Īstenojot minēto plānu, valsts varas spiediena rezultātā 1936. gada sākumā LPB pārgāja Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā. Tūdaļ pat tika izveidota Latvijas pareizticīgā metropolija un Baznīcai piešķirta autonomija. Bez tam tika nolemts izveidot divus – Jelgavas un Jersikas vikariātus.
1936. gada martā tika sasaukts LPB Koncils, kurā par jauno Latvijas Pareizticīgās Baznīcas galvu ar titulu “Rīgas un visas Latvijas metropolīts” tika ievēlēts Augustīns (Pētersons). 1936. gada 21. martā viņš pieņēmis mūka kārtu. 1936. gada 29. martā Patriarha eksarhs Rietumeiropā un Austrumeiropā metropolīts Germans (Strenopulos, 1872–1951) bija veicis Augustīna (Pētersona) arhierejisko iesvētīšanu. Vēlāk, 1936. gada septembrī par Jelgavas bīskapu tika iesvētīts Jēkabs (Karps; 1865–1943), bet 1938. gadā par Jersikas bīskapu tika iesvētīts Aleksandrs (Vītols; 1876–1942), par kura uzturēšanās vietu kļuva Daugavpils.
Sekojot K. Ulmaņa valdības politiskajam kursam, Metropolīts Augustīns (Pētersons) pieprasījis, lai dievkalpojumi visos pareizticīgo dievnamos notiktu arī latviešu valodā. Baznīcās, kurās bija tikai krievu draudzes, tika atvērtas arī latviešu draudzes (jāatgādina, ka vairākās Latvijas vietās draudžu locekļu vidū pareizticīgo latviešu praktiski nebija). Bez tam Virsgans Augustīns ieviesa LPB jauno Gregora kalendāru, pamatojot to ar nepieciešamību saskaņot Baznīcas un laicīgo kalendāru un jaunā stila lielāku precizitāti no zinātniskā viedokļa.
Daudzi no iepriekšminētajiem jaunievedumiem bija ticīgajiem un garīdzniecībai nesaprotami, tādēļ tas izsauca neapmierinātību un slēptu protestu. Virsgana Augustīna (Pētersona) autoritāte bija iedragāta. Rezultātā viņš nekad nebaudīja tik lielu iespaidu uz cilvēku prātiem, kāds bija viņa priekštecim arhibīskapam Jānim (Pommeram). Neraugoties uz to, Metropolīts Augustīns 1939. gadā kļuva par Latvijas Universitātes teoloģijas goda doktoru un profesoru. Divreiz viņš tika apbalvots ar Latvijas augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (1928. gadā un 30. gadu beigās).
1940. gadā situācija atkal radikāli mainījās, jo Latvija nonāca pilnīgā PSRS militārā un politiskā kontrolē. LPB atgriezās Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. Metropolīts Augustīns (Pētersons) tika atstādināts no Baznīcas vadības, ko pārņēma Patriarha eksarhs Metropolīts Sergijs (Voskresenskis, 1897–1944). 1941. gada 29. martā Virsgans Augustīns (Pētersons) Maskavas Dieva Parādīšanās katedrālē izpildījis publisku šķeltniecības (shizmas) grēka nožēlas procedūru.
Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941.–1944. g.) Augustīns (Pētersons) sāka atkal izvirzīt jautājumu par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pāriešanu Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā un tās autonomijas atjaunošanu. Taču viņu neatbalstīja nedz vietējās garīdzniecības pārstāvji, nedz ticīgie, atbalstu šiem centieniem neizrādīja arī vācu varas pārstāvji. Savukārt par mēģinājumu veikt Baznīcas šķelšanu Lietuvas un Viļņas metropolīts, Latvijas un Igaunijas eksarhs Sergijs (Voskresenskis) ar savu 1942. gada 15. jūnija lēmumu aizliedza Augustīnam (Pētersonam) svētkalpošanu. Tā rezultātā Augustīns (Pētersons) visus kara gadus praktiski atradās ārpus garīdzniecības štata un bezdarbībā.
Kad Latvijai atkal sāka tuvoties frontes līnija, Augustīns (Pētersons) jau 1944. gada vasaras beigās viens no pirmajiem starp Latvijas garīdzniekiem kopā ar ģimeni (bērniem) evakuējās uz Vāciju.
20. gadsimta 40. gadu otrajā pusē Vācijā Augustīns (Pētersons) atkal aktivizēja savu darbību. Neraugoties uz to, ka vairākums no Latvijas izbraukušo garīdznieku pulcējās ap Rīgas bīskapu Jāni (Garklāvu, 1898–1982), Augustīns (Pētersons) pretendējis uz Baznīcas organizācijas vadību trimdā. Viņš bija panācis to, ka Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas Sinode atzina par nekanonisku viņam noteikto svētkalpošanas aizliegumu. Augustīns (Pētersons) atkal izvirzīja jautājumu par LPB pāriešanu Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā un LPB autonomijas atjaunošanu, 1946. gadā saņemot tam Konstantinopoles patriarhāta pārstāvju piekrišanu. Taču plašu atbalstu trimdā šajā jautājumā viņš neguva. Atrodoties Rietumvācijā, Augustīns (Pētersons) smagi slimojis - cietis no tuberkulozes, astmas, skrelozes un hroniskā bronhīta. Savas dzīves pēdējos gadus viņš bija pavadījis, atrodoties gultā, un reāli vadīt un darboties Baznīcas dzīvē vairs nespēja.
1940. gadu beigās Augustīna Pētersona bērni izceļoja uz Kanādu, bet viņš pats palika tuberkulozes slimnieku sanatorijā Vācijā. Metropolīts Augustīns uzrakstījis atmiņas, kuras līdz pat šim laikam nav publicētas un glabājas ģimenes arhīvā.
Metropolīts Augustīns (Pētersons) miris 1955. gada 4. oktobrī Gautingā, netālu no Minhenes (Bavārijā), kur arī tika apbedīts.
Saskaņā ar Virsgana testamentu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš bija jāpārapbeda Dzimtenē. 2011. gada 10. augustā Virsgana Augustīna pēdējā vēlēšanās tika izpildīta, un viņa pīšļi atraduši savu pēdējo apbedījuma vietu Kosas kapsētā (Amatas novada Skujenes pagastā), blakus viņa vecākiem.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Гаврилин А.В. Под покровом Тихвинской иконы. Архипастырский путь Иоанна (Гарклавса). СПб.: «Алаборг», Тихвин: Издательская служба Тихвинского монастыря, 2009. С. 84-92, 124-132, 146-150, 229, 277-288;
2) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 54-56, 67;
3) Цоя С.А. Латвийская православная церковь в 20-30 годы XX века. В кн.: Архиепископ Иоанн (Поммер): жизнь и судьба в эпохе. Альманах. Вып. XXXVIII. Мазур С.А. (ред.). Рига: Издание общества Seminarium Hortus Humanitatis, 2015. С. 24-25;
4) Strods H. Metropolīts Augustīns Pētersons. Dzīve un darbs. 1873–1955. Rīga: Latvijas universitātes, žurnāla „Latvijas vēsture” fonds, 2005.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
