Piemineklis krievu kareivjiem Lucavsalā Rīgā

Ziemeļu kara laikā, 1701. gadā Krievijas cars Pēteris I nosūtīja savam sabiedrotajam – Polijas karalim un Saksijas kūrfirstam Augustam II papildspēkus – Aņikitas Repņina korpusu, kas sastāvēja no 19 kājnieku pulkiem. Tolaik Saksijas armija  karoja Vidzemes teritorijā. Saksijas feldmaršals Šteinau vēstulē Augustam II šādi novērtēja krievu zaldātus: «Cilvēki vispār ir  lieliski... Viņi tik labi soļo, ka par viņiem nav nevienas sūdzības, strādā citīgi un veikli , bez ierunām izpilda visus norādījumus». Kad Rīgai tuvojās zviedru karaļa Kārļa XII karaspēks, Šteinau pavēlēja savām kara vienībām atkāpties no Daugavas labā krasta un ieņemt salas, kas atradās pie pilsētas kreisā krasta. 400 krievu karavīrus nosūtīja uz Lucavsalu, lai tie neļautu zviedriem pārcelties pāri upei. 9. jūlijā Kārļa XII karaspēks pārcēlās pāri upei citā vietā un pieveica saksiešus. Panikā tie atkāpās, bet četrsimt krievu karavīri palika salā bez jebkāda atbalsta un attiecīgajiem norādījumiem. Naktī no 9. uz 10. jūliju šeit tika nosūtīta zviedru pulkveža  Helmersena vienība. Kauja bija sīva, zviedri cieta lielus zaudējumus, nogalināto vidū bija arī pats komandieris. Krievu vienības karavīri gandrīz visi gāja bojā, bet  ienaidniekam nepadevās. Kāda no vēstures versijām vēstī : kad Kārlis  ХII steidzami ieradās salā,  pēc intensīvās apšaudes nolemdams, ka šeit notiek sīva kauja, viņš ieraudzīja, ka daudzi viņa zaldāti ir krituši vai ievainoti. Viņam ziņoja, ka nocietinājumu salā aizstāv tikai 20 krievu zaldāti. Karali pārsteidza viņu drošsirdība un pašaizliedzība, un viņš deva pavēli nenogalināt drosminiekus, bet paņemt viņus gūstā. Pārējos apbedīja pirmajā brāļu apbedījumā Rīgā.  

1887. gadā Vidzemes gubernators ģenerālleitnants M.Zinovjevs pievērsa ievērību nelielam kurgānam, kas atradās salā. Vecu vējdzirnavu drupās atrada šiltīti  ar uzrakstu vācu valodā : „400 krievu, kuri  šeit krita 1701. gada 10. jūlijā, piemiņai.”(«В память о 400 русских, павших здесь 10 июля 1701 года».) Gubernators deva rīkojumu sagatavot viņam uzziņu par to, kas tad notika salā 1701. gadā. Tā, Rīgā atcerējās par krievu karavīru traģisko bojāeju. 1887. gada 10. jūlijā, pēc Rīgas Atstādināto virsnieku biedrības iniciatīvas, Lucavsalā rīkoja aizlūgumu, kas veltīts kritušo piemiņai. Tad arī sāka vākt ziedojumus pieminekļa celšanai.  

Sešus metrus augstais, no Somijas sarkanā granīta kaltais monuments atgādina pareizticīgo kapelu. Monuments tika veidots pēc inženiera Borisa Epingera projekta un tika atklāts 1891. gada 10. jūlijā. Monuments tika veidots piramīdas formā, uz tā priekšējās šķautnes izkalts krusts ar stariem. Piramīdu vainagoja kupols, uz tā - pareizticīgo akmens krusts. Pie monumenta piestiprināja divas granīta plāksnes. Vienā no tām tika izcirsts uzraksts : „400 krievu karavīru piemiņai, kuri varonīgi krita aizstāvot salu 1701. gada 10. jūlijā.”(«Памяти 400 русских, геройски павших при защите острова 10 июля 1701 года».) Uz otras plāksnes uzraksts : „Šis piemineklis uzstādīts 1891. gada 10. jūlijā par brīvprātīgiem ziedojumiem pēc Vidzemes ģenerālleitnanta M. Zinovjeva rīkojuma.”(«10 июля 1891 г. памятник сей воздвигнут на добровольные пожертвования по распоряжению лифляндского губернатора генерал-лейтенанта М.А.Зиновьева».) Uz piramīdas tika izcirstas monorgammas:  Pētera  I – ar datumu 1701. gads, un Aleksandra III, ar datumu – 1891. gads. Atklāšanas dienā monumentu iesvētīja Rīgas un Vidzemes bīskaps Arsēnijs (Brjancevs) kopā ar pieciem mācītājiem.  

Mūsu gadsimta sākumā Rīgas uzņēmēju grupa, saņemot Krievijas vēstniecības atbalstu, sāka vākt līdzekļus pieminekļa restaurācijai. 2001. gada 10. jūlijā, kad apritēja trīssimts gadi kopš krievu karavīru bojāejas, Rīgas un Visas Latvijas Arhibīskaps Aleksandrs (Kudrjašovs) noturēja mirušo piemiņas dievkalpojumu, bet pēc tam Lucavsalā notika restaurētā pieminekļa iesvētīšаna. Kopš tā laika katru gadu šajā dienā pie monumenta pulcējas Latvijas krievu kopienas pārstāvji. Šeit nāk tie, kuriem ir dārga varonīgo senču piemiņa.

                                                                                                             Aleksandrs Gurins

Sk. : Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010

Informācijas avoti:

1. Spārītis O. Piemineklis Lucavsalas aizstāvjiem.// Spārītis O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. – Rīga, 2007.
2. No cara Pētera I kara ar zviedru karali Kārli XII 1700. un 1701. gados. (Из войны царя Петра 1-го с королем шведским Карлом XII в 1700 и 1701-х годах.) А. Grotuss. – Rīga, 1888.
3. Latvijas PSR kulturas pieminekļi. – Rīga, 1968.