Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja baznīca Mārcienā

Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja baznīca. – Madonas novads, Mārcienas pagasts, Mārciena.

Mārciena ir ciems Madonas novada Mārcienas pagastā. Apdzīvotā vieta atrodas Aronas upes krastos, 13 kilometru attālumā no novada centra Madonas. Vēsturiskajos dokumentos Mārciena kā Castrum Marxne pirmo reizi ir minēta jau 1213. gadā. Mūsdienu apdzīvotā vieta izveidojusies pie bijušās Mārcienas muižas (vācu: Martzen) centra.

1851. gada 14. maijā pēc Sv. Sinodes rīkojuma Mārcienā tika izveidota pareizticīgo draudze. Pagaidu pareizticīgo baznīca sākumā atradusies kādā mājā netālu no Mārcienas muižas. Pareizticīgo draudze bija latviešu. Tā kā tolaik dievkalpojumu grāmatu latviešu valodā vēl nebija, tad pirmais draudzes pārzinis t. Pēteris Smirnovs pats tās tulkojis latviski.

1852. gadā tika atvērta baznīcas draudzes skola, kas izvietojās īrētajās telpās. 1859. gadā no Bērzaunes muižas, kas atradusies piecu kilometru attālumā no Mārcienas muižas, baznīcas klēra vajadzībām tika piešķirtas 60 desetīnas zemes (desetīna – senā zemes platības vienība, kas līdzinās 1,09 hektāram — tulk. piez.) ar mūra māju un saimniecības ēkām.

1864. gadā Rīgas un Mītavas/Jelgavas arhibīskaps Platons (Gorodeckis; 1803–1891) akceptējis draudzes locekļu iniciatīvu uzcelt Mārcienā pareizticīgo dievnamu. Tieši tad Mārcienas muižas īpašnieks muižkungs fon Transe piešķīris baznīcas būvēšanai desetīnu zemes. Taču uzsākt mūra dievnama celtniecību izdevās tikai 1871. gadā, kad valdība pareizticīgo baznīcu celtniecībai Baltijas novadā piešķīrusi 600 tūkstošus rubļu un vēl 200 tūkstošus rubļu piešķīrusi Sv. Sinode.

1871. gada pavasarī Mārcienā sākās mūra dievnama būvniecības darbi. Projekta autors bija pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834–1891), pēc kura projektiem tika uzceltas vairāk nekā simts ēkas Rīgā un daži desmiti pareizticīgo dievnamu Vidzemes guberņā.

1873. gadā dievnamā sākās apdares darbi. Tajā pašā gadā Mārcienā tika nogādāti imperatora Aleksandra II dāvinātie zvani. Lielais zvans svēra 41 pudu un 10 mārciņas (vairāk nekā 650 kilogramus), mazais — vairāk nekā 14 pudus.

1874. gada 25. augustā jaunuzceltā baznīca tika iesvētīta Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja vārdā. Baznīcas ēka atradās pakalnā, no tās pavērās skats uz Mārcienas muižu.

Dievnams ir būvēts eklektikas stilā. Plānojumā sakrālā būve ir krustveida, ar pieciem kupoliem, pamatapjomam piebūvēts zvanu tornis. Baznīca ir celta no skaldītiem laukakmeņiem, bet velves, stūri, dzegas, logu un durvju ailes ir apdarinātas ar sarkaniem ķieģeļiem. Centrā virs dievnama pamatapjoma slejas galvenais sīpolveida kupols, kas balstās uz cilindriskās pamatnes ar iebūvētām šaurām arkveida logu ailēm. Stūros virs pamatapjoma jumta, no četrām pusēm ir uzstādīti nelieli sīpolveida kupoli. No sarkanajiem ķieģeļiem būvēto zvanu torni vainago divlīmeņu kupols, ko veido apakšējā pussfēriskā daļa, virs kuras izbūvēta cilindriskā pamatne ar sīpolveida jumolu.

Mārcienas dievnams saņēma dāvinājumus no dažādiem ziedotājiem. Tā, 1873. gadā Pēterburgas 1. ģildes tirgotājs Ivans Gorevs dāvinājis ikonostasu, virspriesteris Joanns Sergijevs (svētais tēvs Kronštates Jānis; 1829–1908) draudzes vajadzībām ziedojis 100 rubļus, Baltijas Pareizticīgo brālība dāvinājusi baznīcas karogus un sudrabotus svečturus, fabrikants I. Ževeržejevs – zilu priekškaru Ķēniņa vārtiem, vietējie draudzes locekļi – Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja ikonu.

1874. gadā par Skolotāju padomes līdzekļiem tika uzcelta koka māja draudzes skolai. 1877. gadā šī ēka nodegusi, taču 1891. gadā tika uzcelta jauna, kas paredzēta 50 skolēniem. Skolas ēku būvēja galvenokārt par draudzes locekļu ziedojumiem. 1900. gadā draudzes skolas vajadzībām uzcelta mūra ēka ar dakstiņu jumtu.

1892. gadā Mārcienas pareizticīgo latviešu draudzē bija vairāk nekā tūkstotis draudzes locekļu, 1910. gadā – 1648 draudzes locekļi.

20. gadsimta 60. gados padomju ateistiskais režīms slēdza Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīcu, un vēlāk sakrālā celtne tika nesaudzīgi izdemolēta.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, Mārcienas pareizticīgo latviešu draudzes darbība atsākās 1996. gadā. Ar Solimu ģimenes un citu ziedotāju atbalstu tika veikti vērienīgi dievnama restaurācijas darbi, kas noslēdzās 2008. gadā. Baznīcas interjerā tika uzstādīts jauns vienrindas koka ikonostass. Mūsu dienās baznīcā atkal tiek noturēti dievkalpojumi.

2024. gads

Draudzē kalpojuši šādi garīdznieki:

1851.–1855. gadā – t. Pēteris Smirnovs (1829–1897).

1856.– 1860. gadā – t. Pēteris Žuravskis (1826–1892).

1864.– 1874. gadā – t. Jānis Sedvalks (?–1887).

1875.–1884. gadā – t. Ādams Stepanovičs (1847–?).

1884.–1890. gadā – t. Grigorijs Judenkovs (1856–1907).

1890.–1895. gadā – t. Simeons Vasiļkovs (1852–1907).

1895.–1902. gadā – t. Joanns Žuravskis (1867–1964).

1902. – 1913. gadā – t. Pēteris Grīnvalds (1843–?).

1919.–1938. gadā – t. Jānis Namnieks (1881–1942).

1940. – 1944. gadā – t. Vladimirs Šķiliņš (1902–?).