Svētā Pravieša Elijas baznīca Liepnā

Svētā Pravieša Elijas baznīca. – Alūksnes novads, Liepnas pagasts, Liepnas lielciems.

Liepna ir apdzīvota vieta Alūksnes novada Liepnas pagastā. Lielciems atrodas Liepnas upes krastos, 34 kilometru attālumā no Alūksnes un 233 kilometru attālumā no Rīgas. Apdzīvotā vieta izveidojusies pēc 1840. gada pie Lipnas/ Liepnas muižas centra.

19. gadsimta 60.–70. gados daudzi katoļticīgie latviešu zemnieki no bijušā Lucinas/ Ludzas apriņķa ziemeļu daļas (tagad tā ir Alūksnes novada teritorija) pārgāja pareizticībā, līdz ar to Lipnā/ Liepnā tika nodibināta pareizticīgo draudze. Tā kā Liepnas pagastā pareizticībā bija pārgājuši simtiem katoļu, tad 1866. gadā viņu rīcībā tika nodota Svētā Franciska katoļu koka kapela.

1867. gada 1. jūlijā jauniekārtotais pareizticīgo dievnams tika iesvētīts Svētā Pravieša Elijas vārdā. Pareizticīgo skaits draudzē nemitīgi pieaudzis. 1870. gadā šeit bija 608 draudzes locekļi, 1884. gadā – jau 784. 19. gadsimta 80. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka bijušās kapelas ēkā iekārtotā baznīca vairs neatbilst lielajam dievlūdzēju skaitam. Tāpēc 1885. gadā Lipnā/ Liepnā tika uzcelts jauns dievnams, kuru tajā pašā gadā iesvētījis Polockas un Vitebskas bīskaps Markells (Popels; 1825–1903).

Svētā Pravieša Elijas baznīca bija uzbūvēta no koka, 21 x 9 x 7,46 metrus liela. 1880.–1887. gadā tika uzceltas arī baznīcas klēra mājas ar saimniecības ēkām. 1885. gadā, pateicoties draudzes pārziņa tēva Mihaila Dominska pūliņiem un viņa vadībā, tika uzcelta draudzes skolas ēka.

Kas attiecas uz dievnamu, kurš iepriekš bija iekārtots kapelā, tad kādu laiku tas palika pierakstīts Svētā Pravieša Elijas baznīcas draudzē, bet 1920. gadā ar Latvijas valdības lēmumu kapelu atdeva atpakaļ katoļiem. Kulta celtni ne tikai restaurēja, bet pie tās sāniem tika uzbūveta jauna neliela koka baznīca un abus dievnamus savienoja. Pēc tam būtiski paplašināto un renovēto katoļu baznīcu iesvētīja Svētā Jāņa Kristītāja vārdā.

1899. gadā draudzes locekļu skaits Svētā Pravieša Elijas baznīcā bija jau vairāk nekā 1200 cilvēku. Starpkaru laikā, 1938. gada 1. janvārī draudzē bija 1174 cilvēki, lielākoties latvieši.

Otrā pasaules kara laikā Liepnas pareizticīgo baznīcas koka ēka tika uzspridzināta un pilnībā nodega, tāpēc visai ilgu laiku pareizticīgie dievkalpojumi notikuši baznīcas klēra mājā.

1948. gadā par draudzes pārzini tika iecelts virspriesteris Nikolajs Lapikens. Mālupes miestā, kas atrodas netālu no Liepnas, tēvs Nikolajs bija sameklējis 19. gadsimtā būvētu Kristus Apskaidrošanās koka baznīcu, kas palikusi bez draudzes. Virspriesteris Nikolajs Lapikens saņēma atļauju pārcelt šo kulta ēku no Mālupes uz Liepnu. Koka baznīcas konstrukciju izjaukšanu, pārvietošanu, uzstādīšanu un samontēšanu jaunajā vietā vadījis pazīstamais Latvijas krievu izcelsmes arhitekts Vladimirs Šervinskis (1894–1975). Vēlāk arhitekts V. Šervinskis atcerējies: “.. kā arhitekts es neesmu ņēmis līdzdalību celtniecībā, jo dievnams taču bija gatavs, tikai izjaukt, pārvietot un salikt.”

Visi dievnama pārvietošanas un montēšanas darbi tika paveikti ļoti ātri un kvalitatīvi. Rīgas un Latvijas metropolīts Venjamins (Fedčenkovs; 1880–1961) apbalvoja virspriesteri Nikolaju Lapikenu ar Atzinības rakstu. 1948. gada 1. februārī uz Liepnu pārvietoto dievnamu iesvētīja Svētā Pravieša Elijas vārdā.

19. gadsimtā būvējot Mālupes koka dievnamu, arhitektoniski tika īstenots tradicionālais “kuģa” princips – tā ir taisnstūra garenbūve, kas simbolizē Noasa šķirstu, peldošu pāri “bangojošai kaislību” uz kluso ostu – Debesu Valstību. Centrā virs paaugstinātā baznīcas pamatapjoma četrslīpju jumta slejas sīpolveida kupols uz zemkupola pamatnes. Pamatapjomam piebūvētas augstuma un platuma ziņā samazinātas altārdaļa un iegarena priekštelpa, virs tās uzbūvēts augsts teltsveida zvanu tornis, ko vainago neliels sīpolveida jumols. Fasāžu dekors ir ļoti skops – vienkāršas koka logu apmales un jumta dzegas.

Svētā Pravieša Elijas pareizticīgo draudze un baznīca Liepnā darbojas arī mūsu dienās. Pēdējās desmitgades laikā dievnamā sākušies vērienīgi remontdarbi. Līdz 2023. gadam tika renovēta un nokrāsota baznīcas koka guļbūve, nomainīts jumta segums, restaurēti baznīcas kupols un tā pamatne. Remontdarbi turpinās, ieplānots renovēt arī teltsveida zvanu torni.

2024. gads

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1866.–1867. gadā – t. Aleksijs Popovs (1822–1907).

1867.–1868. gadā – t. Vsevolods Saharovs (? - ?).

1870.–1897. gadā – t. Mihails Dominskis (1842 – ?).

1897.–1898. gadā – t. Kirils Zaics (1869–1948).

1898.–1909. gadā – t. Dāvids Lielmežs (1854–?).

1909.–1922. gadā – t. Pāvils Puķītis (?–?).

1922.–1938. gadā – t. Jānis Lapikens (1890–?).

1941.–1943. gadā – t. Augustīns Hofmanis (1900–1982).

1944. gadā – t. Vladimirs Volodins (1915–1959).

1945.–1954. un 1966.–1967. gadā – t. Boriss Deņisovs (1918–1971).