Svētās un Dzīvudarošās Trijādības katedrāle Liepājā

Svētās un Dzīvudarošās Trijādības pareizticīgo katedrāle. – Liepāja, Bāriņu ielā 9.

Liepāja (vācu: Libau) ir lielākā Kurzemes pilsēta, kas atrodas Baltijas jūras piekrastē. Tā ir trešā lielākā pilsēta Latvijā pēc Rīgas un Daugavpils, viena no desmit valstspilsētām.

Sākotnēji, 19. gadsimta pirmajā pusē, līdz 1834. gadam svētkalpojumus – bērnu kristības, laulību ceremonijas un nelaiķu apdziedāšanu pareizticīgajiem liepājniekiem veica priesteri t. Ļevs Lizovs un t. Andrejs Rodominovs, kuri kalpojuši Svētā Lielmocekļa Georgija Uzvaras Nesēja pulka baznīcā. 1834. gada otrajā pusē Libavā/ Liepājā tika ierīkota pārvietojamā pareizticīgo baznīca, kas tika iesvētīta Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja, Likijas Miru arhibīskapa vārdā.

19. gadsimta otrajā pusē ostas pilsēta sāka strauji attīstīties, un tās iedzīvotāju skaits pieaudzis vairākkārt, līdz ar to palielinājies arī pareizticīgo kristiešu skaits. Saistībā ar to radās nepieciešamība uzcelt jaunu, daudz plašāku dievnamu, un 1867. gadā pašā pilsētas centrā tika uzbūvēta pareizticīgo mūra baznīca. 1868. gada 6. augustā Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps Venjamins (Karelins, 1822–1874) iesvētījis jaunuzcelto dievnamu par godu Svētajai un Dzīvudarošajai Trijādībai.

Baznīcā ir divi altāri: galvenais par godu Svētajai Trijādībai un otrais sānu altāris, kas iekārtots ziemeļu pusē un iesvētīts Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. Sākotnēji kulta ēka bija salīdzinoši neliela. Baznīcas klērs sastāvējis no diviem priesteriem, diakona un diviem psalmotājiem. Baznīcas klēra mājas tika uzceltas 1871. gadā par valsts kases līdzekļiem.

No 1895. līdz 1896. gadam par valsts atvēlētajiem līdzekļiem un labdaru ziedojumiem Svētās un Dzīvudarošās Trijādības baznīca tika pārbūvēta un paplašināta, piebūvējot no trim pusēm – rietumu, austrumu un dienvidu – papildu telpas. Tika pārbūvēts un paaugstināts zvanu tornis, tā teltsveida smaile noklāta ar dekoratīvu skārda segumu, kas imitēja rombveida dakstiņus. Virs zvanu torņa smailes tika uzstādīts sīpolveida jumols. Pārbūves rezultātā dievnams ieguvis savu pašreizējo veidolu.

Arhitektoniski sakrālā celtne ir risināta eklektisma stilā un harmoniski apvieno sevī neobizantiešu un senkrievu arhitektūras formas. Četrstūrainais plānā dievnama pamatapjoms ir vainagots ar pieciem kupoliem – centrālo dubulto sīpolveida kupolu un četriem neliela apjoma sīpolveida kupoliem stūros. Vēl viens neliels sīpolveida jumols slejas virs dienvidu sānu piebūves, pārējie divi atrodas virs priekštelpas – abpus zvanu tornim. No rietumiem piebūvētais akmens lievenis balstās uz diviem stabiem un tā divslīpju jumts ir vainagots ar miniatūru kupolu un krustu. Baznīcas fasādes ir bagātīgi dekorētas, arkveida logus rotā pusapaļas apmales.

1896. gada 2. maijā Rīgas un Mītavas/Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs; 1839–1914) svinīgi iesvētījis atjaunoto baznīcu. Tā paša gada 6. oktobrī baznīcas pārzinis virspriesteris Matfijs Koroļovs iesvētījis sānu altāri par godu Svētītājam Nikolajam Brīnumdarītājam.

20. gadsimta 30. gados Jelgavas vikariāta, kas garīgi aprūpēja pareizticīgos kristiešus Zemgalē un Kurzemē, pastāvēšanas laikos Liepājas Svētās un Dzīvudarošās Trijādības pareizticīgo dievnamam tika piešķirts katedrāles statuss. Bieži viesojoties Liepājā, Jelgavas bīskaps Jakovs (Jēkabs Karps; 1865–1943) parasti noturēja dievkalpojumus Svētās Trijādības katedrālē, kā visai ietilpīgā un pilsētas centrā izvietotā kulta ēkā.

Laika gaitā draudzes locekļu skaits Svētās Trijādības draudzē mainījās: 1900. gadā šeit bija 952 draudzes locekļi; 1905. gadā – 871; 1910. gadā – 704. Šāds draudzes locekļu skaita sarukums ir saistīts ar to, ka 1903. gadā pilsētā tika uzcelta Svētā Nikolaja Jūras katedrāle un 1907. gadā – Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja baznīca. Pirmā pasaules kara laikā daļa pareizticīgo liepājnieku bija aizbraukuši no pilsētas, un 1937. gadā draudzes locekļu skaits Svētās Trijādības draudzē sastādīja tikai 400 cilvēkus.

Otrā pasaules kara laikā Svētās un Dzīvudarošās Trijādības katedrāles ēka bija stipri cietusi. 1950. gadu vidū katedrāle tika izremontēta, taču remonts bija veikts nekvalitatīvi un izmantojot sliktus būvmateriālus.

Pēdējo gadu laikā, jau pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas, Liepājas pareizticīgo katedrālē tika veikti apjomīgi restaurācijas darbi: atjaunots zvanu torņa jumta segums un daļa fasādes, izremontēts kupols un restaurēts krusts.

Liepājas Svētās un Dzīvudarošās Trijādības katedrāle ir vecākais pareizticīgo dievnams pilsētā. Katedrāle nekad nav bijusi slēgta un mūsu dienās ir viens no apmeklētākajiem un ticīgo iecienītākajiem Liepājas dievnamiem.

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1844. – 1850. gadā – t. Joanns Pospelovs (1817-1862).

1850. – 1855. gadā – t. Jevdokims Kreščenskis (?–?).

1855. – 1878. gadā – t. Aleksijs Fasanovs (1824–1878).

1875. – 1878. gadā – t. Jakovs Lindenbergs (1840–1898).

1878. – 1897. gadā – t. Matfijs Koroļovs (1823–1897).

1897.– 1904. gadā – t. Vladimirs Popovs (1868 – ?).

1899. – 1900. gadā – psalmotājs Jānis Pommers (1876–1934) (no 1921. līdz 1934. gadam – Rīgas un Latvijas arhibīskaps, 2001. gadā LPB Koncils kanonizēja arhibīskapu kā svēto svētmocekli.)

1904. –1954. gadā – t. Pāvels Jankovičs (1866–1954).

1907.–1915. gadā – t. Pjotrs Udaļcovs (1856–1915).

1943. – 1945. gadā – t. Jakovs Načiss (1912–1991).

1954. – 1964. gadā – t. Aleksandrs Sergejevs (1898–1971).