Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja baznīca Liepājā

Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja baznīca. – Liepāja, Rīgas ielā 54.

Liepāja (vācu: Libau) ir lielākā Kurzemes pilsēta, kas atrodas Baltijas jūras piekrastē. Trešā lielākā pilsēta Latvijā pēc Rīgas un Daugavpils, viena no desmit valstspilsētām.

19. gadsimta otrajā pusē – 20. gadsimta sākumā Libava/ Liepāja strauji attīstījās. Tika rekonstruēta osta, uzbūvēts dzelzceļš, palielinājies uzņēmumu skaits. Pusgadsimta laikā iedzīvotāju skaits pieaudzis vairākkārt, attiecīgi, palielinājies arī pareizticīgo skaits. 1901. gadā Rīgas Garīgā konsistorija nosūtīja Sv. Sinodei ziņojumu, kurā bija runa par “neatliekamu vajadzību pēc dievnama būvēšanas Jaunliepājas rajonā.”

Pilsētā tika izveidota dievnama Celtniecības komiteja. Tajā ietilpa satiksmes ceļu inženieris Georgijs Istomins, dzelzceļa darbnīcu priekšnieks Samuils Gembickis, stacijas priekšnieks Georgijs Ņikitins, Svētās Dzīvudarošās Trijādības pareizticīgo baznīcas priesteris Pjotrs Karelins un citi pilsētā pazīstami cilvēki. Vēl 1902. gadā Sv. Sinode atvēlējusi celtniecībai 20 tūkstošus rubļu. Vēlāk draudzei un baznīcas piederumiem naudu ziedojušas organizācijas un privātpersonas, tostarp firma “Bekers & Co”, kurai piederēja pilsētā lielākā rūpnīca, kā arī Liepājas Biržas komiteja.

Jauno baznīcu bija paredzēts būvēt netālu no stacijas, lai par draudzes locekļiem kļūtu dzelzceļnieki un netālu esošo uzņēmumu strādnieki. Tāpēc 1902. gada 14. februārī Celtniecības komiteja vērsās pilsētas valdē ar lūgumu piešķirt zemesgabalu stacijas tuvumā. Taču izrādījās, ka komiteja nav vienīgais pretendents uz šo zemesgabalu. Tāpēc jautājums tika risināts lēni un tikai 1902. gada septembrī pilsētas varas iestādes nolēma baznīcas celtniecībai piešķirt gandrīz 1300 kvadrātmetrus zemes.

Ilgstoši turpinājās apspriešana, cik lielam bija jābūt dievnamam – Celtniecības komitejai bija viens viedoklis, bet Rīgas Garīgā konsistorija neatbalstīja ieceri būvēt tik lielu baznīcas ēku. Visbeidzot, visi jautājumi tika atrisināti, un poļu izcelsmes Vidzemes guberņas arhitekts Vladimirs Lunskis (1862–1920) izstrādājis baznīcas un divrindu ikonostasa projektu.

1905. gadā tika uzsākta celtniecība, līdz ar to Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis, 1854–1928) nosūtījis uz Libavu / Liepāju telegrammu:

“Virspriesterim Karelinam. No sirds pateicos jūsu Celtniecības komitejai. Vēlu panākumus. Es piesaucu Dieva svētību.” (Libavas/ Liepājas prāvestības prāvests, virspriesteris Pjotrs Karelins bija dievnama celtniecības koordinators.)

Celtniecības gaitā tika veikti arvien jauni ziedojumi. Būvei tika saziedoti 50 tūkstoši ķieģeļu un vecas sliedes, kuras varētu pārkausēt baznīcas žoga konstrukcijās. Visi būvmateriāli tika piegādāti būvniecības vietā pēc atvieglotā tarifa.

Ikonas ikonostasam tika pasūtītas G. Kazakova darbnīcā Sanktpēterburgā un tās izpirka muižnieks Ļevs Karbonjērs. Viņš bija iegādājies arī baznīcas traukus un garīdznieku tērpus un pats uzgleznojis dievnamam ikonu “Lūgšana par Biķeri”. Ikonu “Bērnu svētīšana” gleznojis slavenā krievu un ukraiņu gleznotāja Iļjas Repina (1844–1930) skolnieks Pāvels Šilingovskis (1881–1942). Vissvētās Dievmātes “Ibērijas” brīnumdarošo ikonu ziedojusi Libavas/ Liepājas dzelzceļa stacija. Novgorodas guberņas Valdajā tika atlieti seši zvani.

Baznīcas celtniecība vēl turpinājusies, bet Sv. Sinode 1907. gada 22. februārī izskatījusi jautājumu par jaunas pareizticīgo draudzes dibināšanu. Sv. Sinode bija nolēmusi: “Pie jaunuzceltās baznīcas Libavas/ Liepājas pilsētas apvidū, kas dēvēts par Jaunliepāju, atvērt patstāvīgu draudzi ar baznīcas klēru, kas sastāv no priestera un diviem psalmotājiem, un piešķirt šīs draudzes klēram atalgojumu, kāds ir noteikts Rīgas eparhijas klēriķiem..”.

1907. gada vasarā baznīcas būvniecība bija pabeigta. Kulta ēku apskatījis Kurzemes guberņas inženieris Mihailovs un nekonstatēja tajā nepilnības. 1907. gada 3. jūnijā jaunuzceltais dievnams tika iesvētīts Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja vārdā.

Arhitektoniski baznīcas fasādes risinātas 19. gadsimta beigām raksturīgā eklektikas stilā, kā sava veida 17. gadsimta krievu sakrālās arhitektūras stilizācija. Četrstūrainais dievnama pamatapjoms vainagots ar pieciem kupoliem – centrālo sīpolveida kupolu un četriem miniatūriem sīpolveida kupoliem stūros. Neliels sīpolveida jumols slejas virs altārdaļas, kas būvēta daudzstūra apsīdas veidā. Virs dievnama priekštelpas uzcelts divstāvu teltsveida zvanu tornis, ko vainago sīpolveida jumols ar krustu. No rietumiem piebūvētais teltsveida mūra lievenis balstās uz četriem stabiem, virs lieveņa slejas sīpolveida jumols ar krustu. Baznīcas fasādes ir bagātīgi dekorētas, arkveida logus no abām pusēm rotā pilastri (pseidokolonnas), augšdaļā gar dievnama pamatapjoma perimetru izvietoti dekoratīvie “kokošņiki” (kokošņiks – dekoratīva ēkas ārsienas augšējā pusaploces daļa, kas noslēdz tai piegulošo velvi un atkārto tās liekto līniju; zakomaras paveids – tulk. piez.)..

“Libavas Aleksija baznīcas 1910. gada klēra ziņās” baznīca tiek aprakstīta šādi: “Ēka ir mūra un tajā var izvietot vairāk nekā 600 cilvēku. Ar vienu zvanu torni, [..] ir māja baznīcas sargam, malkas šķūnis. Baznīcas klēram māju nav, klērs tiek izmitināts par valsts kases līdzekļiem īrētajos dzīvokļos.” Par pirmo Svētītāja Aleksija dievnama pārzini tika iecelts t. Pjotrs Bidins. Krāšņā baznīca kļuvusi par ostas pilsētas rotu un vienu no labākajiem Kurzemes reģiona pareizticīgo dievnamiem.

Arī mūsu dienās Svētītāja Aleksija Brīnumdarītāja baznīca Liepājā darbojas. Šo dievnamu ir iecienījuši pareizticīgie liepājnieki, un tam ir kupla draudze.

2024. gads

Dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1907.–1934. gadā – t. Pjotrs Bidins (1870–1934).

1934.–1940. gadā – t. Vladimirs Lietavietis (1878–1959).

1940.–1941. gadā – t. Nikolajs Koliberskis (1872–1942).

1944.–1951. gadā – t. Vladimirs Dubakins (1914–1983).

1952.–1962. gadā – t. Nikolajs Steimakovs (1914–1995).

1963. gadā – priestermūks Georgijs (Parfenovičs; 1923–2012).

No 1965. gada – t. Gavriils Nikolajevs (?–?).

1969.–1970. gadā – t. Pjotrs (Pēteris) Smikovskis (1927–2009).

1970.–1975. gadā – t. Mihails Vozņesenskis (1899–1975).

1975.–1979. gadā – t. Aleksandrs Šmeļovs (1929–?).