Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca Liepājā

Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca. – Liepāja, Kārļa Uliha ielā 61.

Liepāja (vācu: Libau) ir lielākā Kurzemes pilsēta, tā atrodas Baltijas jūras piekrastē. Ostas pilsēta ir trešā lielākā pilsēta Latvijā pēc Rīgas un Daugavpils, viena no desmit valstspilsētām.

Jau 1834. gadā Libavā/ Liepājā tika uzstādīta pārvietojamā pareizticīgo baznīca, kas bija iesvētīta Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. 19. gadsimta otrajā pusē ostas pilsēta sāka strauji attīstīties, tās iedzīvotāju skaits palielinājies vairākkārt, pieaudzis arī pareizticīgo iedzīvotāju skaits. Ticīgajiem ļaudīm bija nepieciešami jauni pareizticīgo dievnami. Par vienu no tiem arī kļuva Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra dievnams.

Sākotnēji šī kulta celtne kalpojusi kā pulka baznīca. Lieta tāda, ka 19. gadsimta 90. gados Libavā/ Liepājā dislocējās Vendenas 178. kājnieku rezerves pulks. Pulkam bija pārvietojamā baznīca, kas 1891. gada 12. septembrī tika iesvētīta Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra vārdā. Tas bija tā sauktais “saliekamais” dievnams, kas būvēts no koka blokiem. Tolaik dievnams atradās kara pilsētiņā.

1893. gadā par šīs baznīcas pārzini kļuva tēvs Vladimirs Arhangeļskis. Viņš nekavējoties uzsāka gādāt par pastāvīgā jeb stacionārā dievnama izveidi. Šim nolūkam 1895. gada augustā Kārļa Uliha ielā tika iegādāts zemesgabals. Zeme pirkta par Pēterburgas tirgotāja Skorospehova finanšu līdzekļiem.

1895. gadā sākās būvdarbi. Dažās publikācijās sastopami apgalvojumi, ka tēvs Vladimirs Arhangeļskis vācis ziedojumus dievnama celšanai, t. sk. pulka karavīru un virsnieku vidū. Pārsvarā celtniecības darbi aprobežojās ar to, ka tika uzbūvēti akmens pamati, uz kuriem tad arī uzstādīja pārvietojamo baznīcu. Dievnamā bija ierīkota krāsns apkure. Būvdarbi noritējuši ļoti raiti un jau līdz 1896. gadam celtniecība bija pabeigta un jaunā koka baznīca tika iesvētīta.

1896. gada 13. martā tēvs Vladimirs Arhangeļskis par saviem pūliņiem, kas bija ieguldīti stacionārā dievnama izveidē, tika apbalvots par skufiju (skufija ir pareizticīgo garīdznieku samta galvassega, apaļa ar apaļu virsu, kuru piešķir kā atzinības balvu par garīgā amatā teicami nokalpotiem gadiem, valkājama gan privātajā dzīvē, gan dievkalpojumos – tulk. piez.).

Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra dievnams ir iegarena, plānojumā krustveida būve. Centrā virs baznīcas pamatapjoma ir izbūvēts zems četrstūrains teltsveida tornis, ko vainago sīpolveida jumols ar krustu. Austrumu pusē pamatapjomam piebūvēta daudzstūra altāra apsīda, rietumu pusē – iegarena priekštelpa, virs kuras uzcelts teltsveida zvanu tornis. Virs zvanu torņa slejas augsta, pareizticīgo baznīcu arhitektūrai neraksturīga, smaile ar krustu. Priekštelpai piebūvēts segts lievenis. Kulta ēku rotā izgrebtas koka dzegas, logiem ir koka apmales.

1910. gadā Vendenas 178. kājnieku rezerves pulku pārdislocēja no Libavas/ Liepājas uz Penzu. Pēc kņaza Viktora Meščerska (1845–1917) iniciatīvas, Ņevas Aleksandra baznīcā tika izveidota pareizticīgo draudze. Rīgas eparhijas vadība sankcionēja jaunas draudzes izveidi, un 1910. gada 2. jūlijā baznīca kļuva par draudzes dievnamu.

Pirmā pasaules kara laikā ostas pilsētas iedzīvotāju kopskaits un līdz ar to arī pareizticīgo skaits krasi samazinājies. Pēc esošajām ziņām, 1938. gadā Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra pareizticīgo draudzē bija 110 draudzes locekļu.

Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra dievnams Liepājā laimīgā kārtā pārcietis visus 20. gadsimta vētrainos notikumus. Baznīca un draudze joprojām pastāv un darbojas. 2001. gadā, 110. gadadienā kopš dievnama iesvētīšanas, kulta celtnei tika piebūvēts jauns zvanu tornis.

2024. gads

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1893.–1899. gadā – t. Vladimirs Arhangeļskis (1869–1919).

1902.–1905. gadā – t. Hristofors Bratoļubovs (?–?).

1922.–1938. gadā, no 1942. gada – t. Arsēnijs Blagoveščenskis (1868–?).

1938.–1941. gadā – t. Nikolajs Koliberskis (1872–1942).

1942.–1957. gadā – t. Vladimirs Lietavietis (1878–1959).

1960.–1965. gadā – t. Oļegs Bogdanovs (1926–?).

1967.–1971. gadā – t. Pjotrs (Pēteris) Smikovskis (1927–2009).

1973.–1974. gadā – t. Mihails Starks (1944–2001).

1974.–1975. gadā – t. Aleksandrs Stahejevs (1934 –?).

1970. gadu beigās – t. Vladimirs Rubčihins (?–?).