Lielvārdes Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca
Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. – Ogres novads, Lielvārdes pagasts, Lielvārde, viensēta “Svētiņi”.
Lielvārde (vācu: Lennewarden) ir sena apmetne Daugavas labajā krastā, kas vēsturiskajās hronikās minēta kopš 1201. gada, 19. gadsimtā – barona A. fon Vulfa īpašumā, no 1992. gada Lielvārdei ir piešķirts pilsētas statuss.
Pareizticīgo draudze Lielvārdē ir izveidojusies 1850. gadā, laikposmā, kad latvieši masveidā pārgāja Pareizticībā. 1872. gadā latviešu pareizticīgo draudzes vajadzībām no ķieģeļiem tika uzcelta mūra baznīca. 1873. gadā dievnams iesvētīts Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja, Likijas Miru arhibīskapa vārdā. Baznīcas ēka bija celta eklektikas stilā, krustveida formā, ar pieciem kupoliem un piebūvētu teltsveida zvanu torni. 1886. gadā dievnamā tika veikts remonts.
Baznīca kļuva par apkaimes garīgo centru. 1910. gadā draudzē bija 665 draudzes locekļi. Lielajā koka mājā tika iekārtota baznīcas draudzes skola. 1910. gadā šajā skolā mācījās 50 zēni un 26 meitenes (tajā starpā pareizticīgie — 32 zēni un 17 meitenes).
Pirmā pasaules kara laikā fronte ilgu laiku atradusies Lielvārdes tuvumā; ar artilērijas triecieniem Svētā Nikolaja mūra baznīcas ēka tikusi pilnībā sagrauta.
1928. gadā pareizticīgo latviešu draudze sāka vākt līdzekļus jaunas baznīcas celšanai. Dievnama projektu izstrādājis sinodālais arhitekts Vladimirs Šervinskis (1894–1975). Baznīca celta laikposmā no 1928. līdz 1930. gadam. Vispirms tika uzbūvēta māja, kur sāka darboties pagaidu baznīca, bet pēc tam mājai piebūvēts arī dievnams. Rezultātā izveidojies vienots apjoms, kas atgādina tradicionālo lauku latviešu māju ar lielu četrslīpju jumtu. Par to, ka tā ir baznīca, liecināja piebūvētais zvanu tornis. Svētiņu baznīcas interjers bija visai lakonisks, to rotāja neliels ikonostass, griesti bija izbūvēti koka velves veidā.
Vecās, sagrautās baznīcas altāra vietā tika uzstādīts koka krusts. Draudzes locekļu stādītie koki izveidojuši aleju, kas veda uz dievnamu. Viens no vietējiem iedzīvotājiem uzdāvinājis draudzei nelielu zvanu. Atsevišķā koka mājā tika atjaunota draudzes skola. 1937. gadā baznīcas draudzē bija 320 draudzes locekļu.
Tolaik draudzi vadījis jaunais pareizticīgais priesteris t. Filimons Ratnieks, kurš 1930. gadā absolvēja Rīgas Garīgo semināru. Viņa vairāk nekā divdesmit gadu ilgās kalpošanas laikos pareizticīgo latviešu draudze dzīvoja piesātinātu garīgo dzīvi.
Padomju ateistiskā režīma laikos, 20. gadsimta 60. gados, pareizticīgo baznīca “Svētiņu” viensētā tika slēgta un vēlāk noņemta no reģistrācijas. Ēkā tika iekārtoti dzīvokļi zvērkopības padomju saimniecības strādniekiem. Telpas sadalīja istabās, koka velvi apšuva ar reģipsi. Bijušajā altārdaļā tika izvietota kāda dzīvokļa virtuve. Zvanu torni nenojauca, bet noņēma zvanu un to paņēma cilvēks, kas kādreiz dāvinājis zvanu baznīcai.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, 1995. gadā, dievnams un zeme tika atdoti pareizticīgo draudzes rīcībā. Sākušies baznīcas ēkas atjaunošanas darbi. Sākotnēji šī ēka bija būvēta no neilgmūžīgiem materiāliem, jumts klāts ar lubiņu segumu. Tomēr jumta spāru konstrukcijas bija labā stāvoklī, bēniņos bija redzams saglabājies kupols.
2007. gadā tika sakārtota dievnamam piegulošā teritorija.
2017. gadā tika atjaunots Svētā Nikolaja baznīcas interjers un fasāde. Dievnama renovācijas darbi veikti pēc arhitektes Ludmilas Kļešņinas (1947) projekta, sadarbojoties ar būvinženieri konstruktoru Arni Asi (1933–2022). Tagad virs baznīcas altārdaļas slejas sīpolveida kupols, kas novietots uz dekoratīvā zemkupola veltņa. Tika nomainīts baznīcas un teltsveida zvanu torņa novecojušais jumta segums, dievnama ārsienas apmestas.
Mūsu dienās Lielvārdes Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca viensētā “Svētiņi” ir praktiski atjaunota un tajā regulāri, vienreiz mēnesī, notiek dievkalpojumi.
2023. gads
Draudzē un baznīcā kalpojuši šādi garīdznieki:
No 1874. līdz 1879. gadam– t. Aleksandrs Reinhauzens (1847–1904).
No 1880. līdz 1890. gadam – t. Joanns (Jānis) Grundulis (1843–1932).
No 1890. līdz 1903. gadam – t. Jakovs (Jēkabs) Feders (1860–?).
No 1904. līdz 1909. gadam – t. Pēteris Lapikens (1871–1921).
No 1909. līdz 1915. gadam – t. Vladimirs Šahovs (1852–?).
No 1930. līdz 1952. gadam – t. Filimons Ratnieks (1903–1963).
No 1952. līdz 1960. gadam – t. Jānis Ābels (1916–2005).
No 1963. līdz 1966. gadam – t. Boriss Deņisovs (1918–1971).
Informācijas avoti:
Александр, Митрополит Рижский и всея Латвии. Преосвященнейший Александр (Заккис) – первый православный епископ-латыш. – Латвийский православный хронограф. Выпуск 2-й. – Рига: Синод Латвийской Православной Церкви, 2016,
Православные храмы и приходы на территории Латвии В XIII-XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. 202.- 204. lpp.
Светини, Церковь Николая Чудотворца – sobory.ru
Lielvārdes Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca – redzet.eu
Foto autors – Vladimirs Tkačenkovs.
