Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Lauderos

Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. – Ludzas novads, Lauderu pagasts, vidējciems Lauderi.

Lauderi ir apdzīvota vieta Ludzas novadā, Lauderu pagasta centrs. Vidējciems ir izvietojis Lauderu un Mazā Lauderu ezeru krastā, 32,5 kilometru attālumā no Ludzas un 310 kilometru attālumā no Rīgas.

Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Lauderos ir viena no vecākajām pareizticīgo baznīcām Latgalē. Precīzs dievnama uzbūves datums nav zināms. Pēc dažām ziņām, guļbūves veidā uz akmens pamatiem celtais dievnams tika uzbūvēts 1767. gadā. 18. gadsimta otrajā pusē būvētā baznīca bija uniātu (par uniātiem sauc tos Kijivas Metropolijas bīskapus un ticīgos, kuri 1596. gadā Brestas koncila laikā pasludināja savu vienotību ar Romas apustulisko sēdekli – tulkot. piez.), ir zināms, ka kopš 1760. gada 30. jūnija dievnamā kalpojis uniātu priesteris Vasīlijs Točickis.

Vēstures avotos rakstīts, ka Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca bijusi nabadzīga. 1839. gadā draudzes locekļi pievienojušies Pareizticīgajai Baznīcai, un pēc tam baznīcas pārzinis t. Aleksejs Dovgjallo pielicis daudz centienu, lai dievnama veidols izskatītos labi. Viņa iesākto turpinājis t. Simeons Bernadskis, pateicoties viņa pūliņiem, draudzē tika nodibinātas skolas. Pirmā no skolām uzsāka darbu 1862. gadā, un tēvs Simeons tajā bija pirmais skolotājs. Baznīcas paspārnē viņš organizējis arī zēnu kori.

1868. gadā par baznīcas draudzes locekļu savāktajiem līdzekļiem dievnamā tika veikts remonts, interjerā izvietots jauns ikonostass un iegādātas jaungleznotas ikonas. Dievnama izmēri bija 24 x 10 x 26 metri. Atjaunotā baznīca tika svinīgi iesvētīta 1869. gada 1. martā. Tajā pašā gadā draudzē bija 1879 draudzes locekļi. Baznīcas pārzinis tēvs Simeons, kurš sastādījis detalizētu hroniku par Lauderu draudzi, rakstīja, ka tolaik draudzes locekļi bijuši galvenokārt baltkrievi.

Taču jau 1872. gadā draudzes etniskais sastāvs mainījās. Draudzes hronikā t. Simeons Bernadskis rakstīja: “ Šīs baznīcas draudzē parādījās latvieši, kuri bija pārcēlušies no Vidzemes guberņas. [..] Par zemi maizes sējai viņiem kalpo vietas, kuras viņi paši attīrījuši no meža. Baznīcu viņi apmeklē reti, jo nesaprot baznīcas kalpošanu slāvu valodā, un tāpēc divas vai trīs reizes gadā draudzes baznīcā dievkalpojumus notur pēc viņu lūguma vietējā priestera uzaicināts priesteris, kurš prot latviešu valodu. Viņiem jau laikus par to paziņo, un viņi, sagatavojušies, šajā pašā dienā izsūdz grēkus un pieņem Sv. Vakarēdienu no atbraukušā latviešu priestera. Šī tauta ir ļoti nabadzīga un visaugstākajā mērā strādīga.”

Vēstures avotos minēts, ka arī 20. gadsimta pirmajā pusē, 1938. gadā, Lauderu pareizticīgo draudzē bija vairāki desmiti latviešu.

19. gs. beigās – 20. gs. sākumā dievnama labdaris bija vietējais muižnieks P. Aļhimovičs, kurš bija arī baznīcas vecākais. Nozīmīga loma draudzes dzīvē bija arī Lauderu skolas pārzinim J. Hruckim.

1894.–1897. gadā tika veikti Lauderu dievnama rekonstrukcijas darbi. Baznīca bija apšūta ar tēstiem dēļiem, divslīpju jumts pārklāts ar jaunu segumu, virs dievnama pamatapjoma uz dekoratīvās zemkupola pamatnes uzstādīts jauns ķiverveida kupols ar sudrabotu krustu. Virs dievnama priekštelpas bija izbūvēts jauns divstāvu, aptuveni 23,5 metrus augsts, teltsveida zvanu tornis, ko vainagojis sīpolveida jumols un sudrabots, vairāk nekā 20 kilogramus smags, krusts. Pie zvanu torņa bija piebūvēts lievenis. Pēc esošajām ziņām, dievnama rekonstrukcijas projekta autors bija Vitebskas guberņas arhitekts Vladimirs Koršikovs (1858–1920).

1902. gadā, pateicoties baznīcas vecākajam, dievnama intrjerā tika uzstādīts jauns trīsrindu ikonostass. 1913.–1914. gadā par P. Aļhimoviča piešķirto naudu, kā arī no citiem ziedotājiem saņemtajiem līdzekļiem, koka baznīca tika nokrāsota, tai tika iegādātas jaunas ikonas. Tāpat bija izremontētas baznīcas klēra ēkas.

1914. gadā P. Aļhimovičs aizbrauca no Lauderiem, viņa vietā par baznīcas vecāko kļuva skolotājs J. Hruckis. 1915. gadā ap baznīcu no šķeltiem laukakmeņiem tika uzcelts jauns žogs ar akmens vārtiem. Hruckis organizēja baznīcas kori no lauku jauniešiem un vairāk nekā 30 gadus to vadīja.

1884. gadā Lauderu draudzē bija 2337 draudzes locekļi, 1909. gadā to skaits palielinājās līdz 2426 cilvēkiem. 1938. gadā draudzes locekļu skaits pieaudzis vēl vairāk – līdz 2607 cilvēkiem. Tajā pašā gadā draudzē bija viena sešu klašu un trīs četru klašu skolas, kurās mācījās vairāk nekā 400 pareizticīgo bērnu.

Svētītāja Nikolaja baznīca laimīgā kārtā pārdzīvoja Otrā pasaules kara un padomju ateistiskā režīma gadus. Pareizticīgo draudze Lauderos pastāv arī mūsu dienās, baznīca darbojas. Pēc 2020. gada datiem, baznīcas pārzinis ir virspriesteris Viktors Teplovs.

Lauderu Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

2024. gads

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1815. – 1835. gadā – t. Joanns Markovskis (?–?).

1835. – 1860. gadā – t. Aleksejs Dovgjallo (?–?).

1860. – 1908. gadā – t. Simeons Bernadskis (1824 –1911).

1912. – 1923. gadā – t. Nikolajs Kostko (?–1925).

1927. – 1941. gadā – t. Venjamins Vozņesenskis (1891–1965).

1944. – 1946. gadā – t. Joanns Kondrašovs (1918–1989).

1948. – 1950. gadā – t. Simeons Cvirko (1908–1984).

1952. – 1962. gadā – t. Joanns Bortaščenko (1908–1989).

1964. –1976. gadā – t. Jakovs Ļegkijs (1906–1982).