Leonīds Zurovs

Leonīds Zurovs (1902. g. 5./18. aprīlī Ostrovā, Pleskavas guberņa, Krievijas impērijā – 1971. g. 9. septembrī Aks le Terme, Francijā) – rakstnieks, vēsturnieks, arheologs amatieris. 

Leonīds Zurovs ir dzimis 1902. gada 5. aprīlī Pleskavas guberņas Ostrovas pilsētā. Viņa tēvs - Fjodors Zurovs, bija Ostrovas tirgonis, pareizticīgais; māte – Anna Kvjatkovska - katoļticīgā, pēc savas izcelsmes no muižnieku dzimtas. 1905. gadā Leonīda māte nomira un viņu audzinājusi  vecāmāte.  

Leonīds mācījās Ostrovas reālskolā. 1917. gadā, kad Krievijā norisinājušies revolucionārie notikumi, jauneklis dzīvoja Ostrovā.

1918. gada novembrī kopā ar tēvu viņš brīvprātīgi iestājās Ziemeļu armijas Ostrovas 2. strēlnieku pulkā (kas vēlāk tika iekļauts ģenerāļa N. Judeniča Ziemeļrietumu armijas sastāvā). Dienesta laikā L. Zurovs ticis kontuzēts un divreiz ievainots, pārslimojis ar tīfu. Viņš bija piedalījies karagājienā uz Pēterpili, un 1919. gada beigās, atkāpjoties armijas sastāvā, viņš pārgājis pāri robežai uz Igauniju pa Narvas upi. Igaunijas teritorijā Judeniča armija tika atbruņota un Igaunijas valdība to internēja.

1920. gadā no tīfa nomiris viņa tēvs Fjodors Zurovs, un 1920. gada februārī  Ostrovas 5. pulka vecākais apakšvirsnieks Leonīds Zurovs tika atstādināts no militārā dienesta.  

Kopš 1920. gada marta L. Zurovs dienējis par sanitāru Krievu kara hospitālī  Narvā. 1920. gada jūnijā viņš uz 5 dienām ticis komandēts uz Rēveli (Tallina). Pēc šā komandējuma viņš Narvā vairs neatgriezās.  

1920. gada vasarā Leonīds Zurovs jau atradās Rīgā. Par savu dzīvesvietu viņš bija izvēlējies Latviju, jo šeit dzīvoja viņa vecāsmātes māsa Jeļizaveta Ļevkoviča. Rīgā viņš arī pabeidza vidusskolas izglītības apgūšanu, 1922. gadā absolvējot Rīgas pilsētas krievu vidusskolu.

1922. gadā L. Zurovs pārbrauca uz Prāgu, kur iestājās Augstākās tehniskās skolas Arhitektūras nodaļā. Paralēli studijām viņš apmeklējis akadēmiķa N. Kondakova seminārus. Tas apstāklis, ka Prāgā nebija iespējams atrast darbu un Zurova novājinātais veselības stāvoklis, pamudināja viņu pārtraukt studijas un  1924. gadā atgriezties Rīgā. Bet arī Rīgā nebija viegli atrast darbu. Zurovs strādājis par melnstrādnieku Pilsētas valdē, par takelāžistu ostā, par krāsotāju. 1925. gadā viņš kā sekretārs palīdzēja kņazam A. Līvenam sagatavot materiālus “Pilsoņu cīņas ar boļševismu arhīvam”. Krājumā “Baltā lieta” («Белое дело») (Nr. 2, 1927. g.) tika publicēts viņa materiāls “Daņilovi”, kas veltīts Temņicas 12. Grenadieru pulkam.

Kopš 1926. gada Leonīds Zurovs sadarbojās ar žurnālu “Perezvoni”, kur viņš izpildījis sekretāra pienākumus. Šajā žurnālā tika publicēti daži viņa apraksti un stāsti: “Par pilsētu un cietoksni Sanktpēterburgu” («О городе и крепостице Санктпитербург») (1926. g.); “Maskavas” («Московское»); “Pēdējais pārgājiens” («Последний поход»); “Tas zemes stūrītis” («Тот уголок земли») (1927. g.). 1925.—1929. gadā L. Zurova publikācijas bieži  tika ievietotas Rīgas laikrakstā “Slovo”.

Dzīvojot Latvijā, Leonīds Zurovs īpašu interesi bija veltījis Latgalei  — novadam, kur kompakti dzīvoja krievu vecticībnieki. Raksti, kurus viņš uzrakstījis pēc Latgales apceļošanas, tika publicēti laikrakstos “Slovo” un “Segodņa”. 1920. gadu beigās viņš bieži bija viesojies L. Noldes Latgales muižā “Žogoti”.

1928. gadā, pēc Latvijas Universitātes profesora V. Sinaiska iniciatīvas,  tika organizēta ekspedīcija uz Pleskavas-Pečoru klosteri, lai  aprakstītu senlietas un klostera pašreizējo stāvokli. Darba rezultātā tika plānots izdot monogrāfiju četros sējumos, kas veltīta vispārīgam klostera stāvokļa un tā dievnamu un ikonu aprakstam. Šajā ekspedīcijā piedalījās arī  Zurovs.

1929. gadā klajā nāca pirmā V. Sinaiska monogrāfijas daļa - “Pleskavas-Pečoru klosteris: Vispārīgs kultūrvēsturisks apraksts” («Псково-Печерский монастырь: Общий культурно-исторический очерк») (Rīga, apgāds “Rīti”); šajā monogrāfijā kā atsevišķs pielikums tika publicēts senlietu saraksts, ko bija sastādījis L. Zurovs. Diemžēl, neskatoties uz sākotnējo ieceri izdot četrus sējumus, kas būtu veltīti šā klostera vēsturei, bija izdots tikai pirmais izlaidums.

1928. gadā klajā nākušas uzreiz divas Leonīda Zurova grāmatas  – “Kadets” («Кадет») (Rīga, apgāds “Salamandra”), kurā tika ievietoti garais stāsts “Kadets” un septiņi stāsti (“Pilsēta” («Город»), “Spļāviens” («Плевок»),  “Students Vova”, “Kņaza Daniila nāve” («Смерть князя Даниила»), “Par pilsētu un cietoksni Sanktpēterburgu”, “Pēdējais pārgājiens”, “Tas zemes stūrītis”); un krājums “Otčina”, kas veltīts Pleskavas-Pečoru klostera un Pleksavas novada vēsturei cara Ivana Bargā valdīšanas laikos. Krājums “Otčina” tika izdots autora noformējumā.  

Abas grāmatas - “Kadets” un “Otčina” - izpelnījušās augstu krievu aizrobežas literatūras kritiķu novērtējumu, kuri vienprātīgi atzina jaunā autora talantu.

1928. —1929. gadā Leonīds Zurovs aktīvi sarakstījās ar izcilo krievu rakstnieku un dzejnieku Ivanu Buņinu, no kura bija saņēmis ielūgumu “atbraukt ciemos uz Grasu”. Sākotnēji, saņemdams ielūgumu no I. Buņina,  Zurovs nesteidzās doties ceļā. Viņu mulsināja daži apstākļi: finansiālas grūtības un tas, ka viņš nepārvaldīja franču valodu. Rīgas vide, iespējams, likās viņam daudz sarežģītāka, bet tomēr ierastāka. Tomēr Buņinam izdevās pārliecināt Zurovu doties uz Grasu.  

1929. gada 23. novembrī L. Zurovs atbrauca uz Buņinu villu “Belvedēra” Grasā. Tolaik neviens nespēja iedomāties, ka Buņinu mājā viņš uzturēsies ilgu laiku un ka viņu likteņi savīsies tā, ka Zurovs nodzīvos kopā ar viņiem daudzus gadus, bet pēc Ivana Buņina un viņa dzīvesbiedres Veras Buņinas nāves Zurovs kļūs par šī slavenā krievu rakstnieka, Nobeļa prēmijas laureāta, arhīva mantinieku.  

Francijā L. Zurovs nokļuva radošā vidē, kas bija izveidojusies ap I. Buņinu. Pie Buņiniem bieži viesojās literāti, daži ilglaicīgi dzīvoja rakstnieka mājā.  Zurovam nebija viegli, jo franču valodas neprasme un saņemtās ieceļošanas vīzas īpatnības nedeva viņam iespējas atrast darbu. Viņam nācās pelnīt, ievietojot publikācijas Francijas izdevumos, kas iznāca krievu valodā - (“Posļedņije novosti”, “Iļļustrirovannaja Rossija”, “Sovremennije zapiski”); kā arī Latvijas  (“Segodņa”, “Dļa Vas”, “Naša gazeta”) un Igaunijas (“Staroje i novoje”, “Novj”) preses izdevumos. Daļu no saviem honorāriem L. Zurovs atdeva I. Buņinam kā maksu par mājokli. Attiecības starp viņiem nebija veidojušās viegli: Zurovs negribēja būt kādam parādā, bieži vien viņu nomāca “jaunākā” stāvoklis. Tas arī lika Zurovam dažas reizes pat atstāt Buņina māju, dzīvot kopmītnēs un īrēt dzīvokļus.

1935. gadā, kā A. Roždestvenska parfimērijas laboratorijas darbinieks, L. Zurovs tika norīkots komandējumā uz Baltiju ar mērķi “nodibināt sakarus ar Baltijas komersantiem”. Taču šo komandējumu viņš izmantoja citiem mērķiem:  1935. gada pavasarī viņš devās uz Igauniju un atkal nokļuva pie Pleskavas-Pečoru klostera sienām. Izmantojot 1928. gadā atrasto XVII gadsimta ikonu, kurā bija attēlots Pleskavas-Pečoru klostera arhitektoniskais ansamblis, viņš bija piedāvājis klostera virsvārtu Karapulku Nikolaja (Никола Ратный) baznīcas zvanu torņa restaurācijas projektu. Pēc atļaujas saņemšanas no Igaunijas IzM Senatnes pieminekļu aizsardzības nodaļas,  Zurova vadībā zvanu tornī tika veikti restaurācijas darbi. Tos izpildīja vecticībnieku mūrnieku artelis no Čornajas posada (kas atradās Peipusa ezera krastos). Restaurācija tika veikta par ziedojumiem un ienākumiem no labdarības koncertiem, kuri  notika ne tikai Pečoros, bet arī Tartu un Tallinā. Ziedotāju vidū tika minēts arī Igaunijas valdības vadītājs Konstantīns Petss. Līdztekus restaurācijas darbiem, Zurovs veicis arī arheoloģiskos pētījumus Pečoru novadā un gar Narovas upes krastiem.   

1935. gadā, atgriežoties Parīzē, L. Zurovs bija apmeklējis seno Valaama salas Tā Kunga Apskaidrošanās klosteri.

Parīzē Leonīds Zurovs dažas reizes bija uzstājies ar referātiem, kas veltīti Pečoru un Izborskas novada senlietām; publicējis virkni rakstu, kas veltīti   veiktajiem pētījumiem, - “Par Izborskas un Pečoru novada senlietām” («О  древностях Изборского и Печорского края») (“Posļedņije novosti”, Parīze, 1935. g.); “Pečori” (“Iļļustrirovannaja Rossija”, Parīze, 1936. g.) un citus.

Vēlēdamies piesaistīt citu pētnieku uzmanību darbam Pečoru novadā, 1936. gadā viņš uzrakstīja dažas vēstules — uz akadēmiķa N. Kondakova Arheoloģijas institūtu Prāgā, uz Bāzeles Universitāti Šveicē. Tolaik Zurovs bija iepazinies ar Borisu Vildi, kuru aizrāva ideja doties ekspedīcijā uz Pečoru novadu, un viņš pārliecināja par tās nepieciešamību Parīzes Cilvēka Muzeja vadību.  

Atsauksmes uz L. Zurova vēstulēm pienāca ātri. Arheoloģijas institūtu ieinteresēja Pleskavas-Pečoru klostera senās ikonas un bibliotēka, Bāzeles Universitāti – krievu sādžu folklora, bet Cilvēka Muzeju — setu tautības, kas kopā ar krieviem dzīvoja Pečoru novadā, tradicionālā kultūra.

1937. gadā tika organizēta ekspedīcija uz Pečoru novadu, kas izrādījās ļoti produktīva. Tās gaita tika apsekotas gan krievu, gan setu sādžas, Pleskavas-Pečoru klostera bibliotēka, atrasts liels skaits seno apmetņu, apbedījuma vietu, kapliču, akmens krustu, svētavotu. Ekspedīcijas materiāli tika izmantoti zinātniskajiem rakstiem.

Nākamā ekspedīcija tika plānota 1938. gada vasarā, tomēr finanšu grūtības neļāva Cilvēka Muzejam to finansēt, un L. Zurovam un B. Vildem nācās meklēt naudu ekspedīcijai pie privātajām personām. 1938. gada ekspedīcijā bija piedalījušies arī Bāzeles Universitāte un N. Kondakova Arheoloģijas institūts.

Par pētījumu rezultātiem L. Zurovs bija publicējis rakstu žurnālā «Folk-Liv» («Dyrkan av stenar, källor och träd bland Setukeser och Ryssar i Petseri-området» [ “Par to, kā krievi un setu godina svētakmeņus un svētavotus Pečoru novadā” («О почитании русскими и сету священных камней и источников в Печорском краю»)] (1940. g.).

Vēlāk L. Zurovs bija sastādījis šādus apkopojošus ziņojumus: “Par veikto Pečoru un Izborskas novada senlietu apsekošanu, par Karapulku Nikolaja baznīcas zvanu torņa Pleskavas-Pečoru klosterī restaurāciju un par 1935., 1937. un 1938. gada arheoloģiskās un etnogrāfiskās izlūkošanas rezultātiem” («Записка о произведенном обследовании древностей Печерского и Изборского края, о реставрации звонницы церкви Николы Ратного в Псково-Печерском монастыре и о результатах  археологической и этнографической разведки в 1935, 1937 и 1938 гг.») (Parīze, 1946. g.);  un “Par Pečoru novada setu čudu-igauņu un zemnieku pirmskristīgo tradīciju paliekām un reliģiskajiem ticējumiem”(«Записка о дохристианских пережитках и религиозных верованиях сетских чудо-эстонцев  и крестьян Печерского края») (Parīze, 1946. g. (?).

1946. gadā žurnālā “Novoseļje” Leonīds Zurovs publicējis savu apcerējumu “Klosteris” («Обитель»).

1930. gados Leonīds Zurovs jau kļuva par Francijā labi pazīstamu literātu: no 1930. gada viņš vadījis “Jauno dzejnieku un rakstnieku savienību”, 1937.—1939. gadā bijis “Jauno krievu rakstnieku un dzejnieku apvienības Parīzē” priekšsēdētājs.

1939. gadā, pēc V. Andrejeva, M. Osorgina, A. Pozņaka rekomendācijas, L. Zurovs ticis pieņemts brīvmūrnieku ložā “Ziemeļu zvaigzne”.

Tieši tolaik L. Zurovs uzrakstījis divus romānus - “Senais ceļš” («Древний путь») (Parīze, “Sovremennije zapiski”, 1934. g.) un “Tīrums” («Поле») (Parīze, “Dom kņigi”, 1938. g.).

1930. gadu beigās L. Zurovs sācis strādāt pie romāna “Ziemas pils” («Зимний дворец») - tas tika iecerēts kā pirmā triloģijas daļa, kas veltīta krievu revolūcijai. Romāns tā arī palika nepabeigts, kā arī otrā un trešā triloģijas daļa. Nepabeigts bija arī garais stāsts “Ivans un Marja” («Иван-да-Марья»), kurā darbība notiek Pleskavas guberņā Pirmā pasaules kara laikā. Rekonstruēto romāna tekstu 2005. gadā publicējusi I. Belobrovceva (žurnāls “Zvezda”).

Kad sākās Otrais pasaules karš, L. Zurovs nolēma doties kā brīvprātīgais franču armijā, bet medicīnas komisija konstatēja, ka viņam ir tuberkuloze, un viņš tika nosūtīts uz Sarkanā Krusta sanatoriju Overņā, no kurienes 1940. gadā atgriezās pie Buņiniem Grasā.

Kara gados L. Zurova pozīcija attiecība pret Padomju Krieviju bija nedaudz mīkstinājusies, un kopš 1944. gada viņš bija piedalījies “Padomju patriotu savienības” darbībā – viņš bija šīs savienības Vēstures sekcijas sekretārs, viņa raksti tika publicēti avīzē “Sovetskij patriot”, bet, tāpat kā Ivans Buņins, viņš nebūt negribēja pieņemt padomju pilsonību un doties uz Padomju Savienību.

1945. gadā, ierodoties Parīzē, L. Zurovs sagatavojis Pečoru novada arheoloģisko un etnogrāfisko pētījumu materiālus, lai nodotu tos padomju zinātniskajām organizācijām, un nodibinājis sakarus ar PSRS vēstnieku Francijā A. Bogomolovu.

Pēc Otrā pasaules kara attiecības starp Zurovu un Buņinu uzlabojās: 1952. gadā, kad Ivans Buņins smagi slimojis, Zurovs kopa slimo rakstnieku, bet pēc viņa nāves 1953. gadā apmetās uz dzīvi viņa mājā un palīdzēja rakstnieka atraitnei Verai Buņinai sakārtot viņa arhīvu un sagatavot I. Buņina daiļdarbus publikācijai. Pēc L. Zurova  skicēm tika izgatavots krusts I. Buņina apbedījuma vietā Svētās Ženevjēvas de Buā kapsētā; pēc savas formas šis krusts atgādina Truvora krustu Vecajā Izborskā.  

Tajā pat laikā Zurovs turpinājis rakstīt un atkal atgriezies pie “Ziemas pils” rediģēšanas. Atsevišķas romāna nodaļas tika publicētas amerikāņu žurnālā “Novoseļje” (“Pēterpils nakts”(«Петроградская ночь»), “Ceļš” («Дорога»).

1958. gadā Parīzē nācis klajā Leonīda Zurova stāstu krājums “Marjanka”, tajā tika ievietoti agrāk periodiskajos izdevumos nepublicētie daiļdarbi (“Marjanka”, “Ksana”, “Krievu stāsts” («Русская повесть»), “Gorcevs”, “Tikšanās” («Встреча»), “Pavlovskas parks”, “Kauja” («Бой»), “Septiņi stāsti” («Семь рассказов») un daudzi citi).

1950. — 1960. gadu laikā L. Zurovs bija uzturējis saraksti ar padomju vēsturniekiem, arheologiem, mākslas zinātniekiem – V. Kostočkinu, V. Mališevu, G. Rabinoviču, V. Sedovu un citiem, tā rezultātā padomju zinātniekiem kļuvušas zināmas 1930. gados paveikto Pečoru novada pētījumu detaļas. Pateicoties L. Zurova sarakstei ar I. Buņina daiļrades pētnieku A. Baboreko, Padomju Savienībā kļuva zināmas daudzas rakstnieka dzīves emigrācijā detaļas.

Tajā pat laikposmā L. Zurovs bija veicis dažus ceļojumus pa Norvēģiju un Skotiju, kur viņš vācis etnogrāfiskos materiālus un ziņas par izcilā krievu dzejnieka Mihaila Ļermontova dzimtas ģenealoģiju. 1965. gadā žurnālā “Novij žurnal” tika publicēts raksts “Ļermontova ģerbonis”.

1970. gadā Parīzes apgāds «YMCA-press» atkārtoti izdeva L. Zurova krājumu “Otčina”, kas pirmoreiz bija izdots Rīgā 1928. gadā.

Leonīds Zurovs miris 1971. gada 9. septembrī Aks le Termes sanatorijā. Rakstnieks ir apbedīts Svētās Ženevjēvas de Buā kapsētā, netālu no Ivana un Veras Buņinu kapiem.

Pēc rakstnieka nāves viņa arhīvu (kopā ar Buņinu arhīvu) mantoja Edinburgas Universitātes pasniedzēja Milica Grīna, kura daļu no L. Zurova arhīva nodevusi slavenajam krievu rakstniekam Aleksandram Solžeņicinam, bet citu tā daļu -  Līdsas Universitātes Krievu arhīvam. 1996. gadā A. Solžeņicins nodevis savu L. Zurova arhīva daļu Maskavas Bibliotēkai-Fondam “Russkoje zarubežje” (patlaban – A. Solžeņicina Krievu aizrobežas nams).

                        Andrejs Ponomarjovs,  mākslas zinātnieks  (Maskava, KF)

(saīsināts tulkojums no krievu valodas)