Kvītaines svētā Lielmocekļa Soluņas Dimitrija baznīca
Kvītaines svētā Lielmocekļa Soluņas Dimitrija baznīca. – Plaudiši, Blontu pagasts, Ludzas novads.
Kvītaines svētā Lielmocekļa Soluņas (Saloniku) Dimitrija pareizticīgo baznīca atrodas Ludzas novada Blontu pagasta Plaudišos, pie valsts autoceļa Seļekova – Degļova – Goliševa. Ievērības cienīgs ir stāsts par šā pieticīgā lauku dievnama tapšanu. Tas ir tieši saistīts ar svētā Svētmocekļa Jāņa (Pommera; 1876–1934), Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa vārdu, kurš savas Virsgana svētkalpošanas laikā bieži vien viesojies Latgalē.
Pareizticīgo draudzes izveidošana un baznīcas celšana Kvītainē, kas kādreiz bija visai blīvi apdzīvota vieta, notika, pateicoties virspriestera t. Ņikanora Trubeckoja (1876–1959) rūpēm un gādībai. Būdams Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas pārzinis Mihalovā (tagad Pudinavā), tēvs Ņikanors pievērsis uzmanību tam, ka ievērojams skaits viņa draudzes locekļu dzīvo 15-20 kilometru attālumā no dievnama, turklāt no dievnama šos draudzes locekļus šķir liels purvs, kas apgrūtina ceļu. Protams, ka labestīgais dvēseļu gans bija norūpējies par savu draudzes locekļu stāvokli, un tādēļ virspriesterim radās doma uzbūvēt viņiem baznīcu.
Kādu reizi Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers), uzturoties kārtējā vizītē Latgalē, noturējis dievkalpojumu Ilzeskalna-Kuļņevas Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu Noskumušo Iepriecinātāja” baznīcā. Liturģijas laikā korī dziedājuši visi deviņi virspriestera Ņikanora Trubeckoja bērni. Baznīcas Virsganu Jāni (Pommeru) tik ļoti aizkustinājusi bērnu dziedāšana, ka arhibīskaps ierosinājis vērsties pie viņa ar kādu lūgumu. Tieši tad tēvs Ņikanors arī pastāstīja arhibīskapam, ka ticīgie ļaudis ļoti vēlas, lai Kvītainē būtu pareizticīgo dievnams.
Virsgans devis svētību jaunas baznīcas celtniecībai, bet ar to vien viņš neaprobežojās. Būdams Latvijas Republikas Saeimas deputāts, arhibīskaps Jānis (Pommers) panāca to, ka Zemkopības ministrija no valsts zemes fonda piešķīra 14 hektārus zemes jaunās draudzes vajadzībām un pareizticīgo dievnamam. 1928. gada 5. maijā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinode apstiprināja jauno Kvītaines draudzi.
Pēc esošajām nepārbaudītajām ziņām, Kvītaines dievnama projektu izstrādājis sinodālais arhitekts Vladimirs Šervinskis (1894–1975). 1930. gadā ielikts pamatakmens kulta celtnei, bet baznīcas ēka tika būvēta, piedaloties gandrīz vai visiem draudzes locekļiem. Viņi ne tikai veduši būvmateriālus, akmeņus, smiltis, bet arī tieši nodarbojušies ar būvdarbiem, strādājot veselām ģimenēm kopā ar bērniem. 1934. gadā dievnama vidusdaļa un altārdaļa bija pabeigtas. Tā paša gada septembrī baznīca tika iesvētīta svētā Lielmocekļa Soluņas (Saloniku) Dimitrija vārdā. Dievnama priekštelpas celtniecība ar zvanu torni tika pabeigta 1936. gadā, bet nākamajā gadā viss nelielais dievnams (16 x 8 m) no ārpuses bija apšūts ar tēstiem dēļiem un nokrāsots ar eļļas krāsu.
Baznīcas pārziņa t. Ņikanora Trubeckoja vistuvākie palīgi, iekārtojot draudzi un būvējot dievnamu, bija baznīcas vecākais Jakovs Prazdņikovs un draudzes padomes locekļi ar sekretāru A. Klementjevu. Būvdarbus vadījis darbuzņēmējs Ņikifors Kudrjavcevs no Svetlicas šādžas. Dievnama logus, durvis, grīdas, griestus un apšuvumu izgatavojis Degļovas ciema zemnieks Aleksejs Mihailovs. Krāsošanas darbus dievnamā veicis psalmotājs Mihails Trubeckojs (1917–1974; virspriestera Ņikanora Trubeckoja dēls). Tolaik patstāvīgā klēra Kvītaines baznīcā nebija, draudzi garīgi apkalpojis Pudinavas baznīcas klērs. Blakus Kvītaines dievnamam tika ierīkota jauna pareizticīgo kapsēta.
Pieticīgais lauku koka dievnams, kas uzcelts Latgalē, laimīgi pārdzīvojis Otrā pasaules kara un tam sekojošos posta gadus un netika nojaukts arī padomju karojošā ateisma laikos. 2010. gadā tika uzsākti Kvītaines dievnama ārējie remontdarbi. Diemžēl, baznīcas interjera iekārtojums ir visai trūcīgs. Baznīcas draudzes locekļu skaits (pēc 2010. gada datiem) arī ir tikai 5 cilvēki. Kopš 2010. gada dievnams ir pierakstīts pie Ludzas baznīcas draudzes un šīs baznīcas klērs apkalpo Kvītaines draudzi. Pēc 2018. gada datiem, dievnama pārzinis ir pareizticīgais priesteris t. Sergijs Kiričenko.
Mūsu dienās ciematos, kas atrodas sv. Lielmocekļa Soluņas Dimitrija dievnama apkārtnē, dzīvo ļoti maz cilvēku, taču uz dievkalpojumiem ticīgie ierodas no visdažādākajiem Ludzas novada nostūriem. Kvītaines baznīcā regulāri notiek svētku liturģijas, un kāda vietējā ģimene daudzus gadus kopj dievnama ēku un blakus esošos pareizticīgo kapus.
2023. gads
Dievnamā kalpojuši šādi pazīstami garīdznieki:
1928.–1930. un 1945.–1959. gadā – t. Ņikanors Trubeckojs (1876–1959).
No 1951. līdz 1981. gadam – t. Sergijs Švedovs (1929–1981).
No 1967. līdz 1968. gadam – t. Viktors Podgornijs (1933. g.).
1982. –1985. gadā – priestermūks, 1985. –1987. gadā – igumens, kopš 1987. gada – arhimandrīts t. Viktors (Mamontovs; 1938–2016).
Informācijas avoti:
https://eparhija.lv/2018-11-08-kvitaine/
Евгения Скуратова. Газета «Виноградная лоза» №2 (116), 2008.
https://visitludza.lv/ko-redzet/sakralas-vietas/kvitaines-lielmocekla-solunska-pareizticigo-baznica/
