Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca Krāslavā

Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca. – Krāslava, Brīvības iela 30.

Pašreiz Svētā Ņevas Aleksandra baznīca ir galvenais pareizticīgo dievnams Krāslavā (latgaliešu: Kruoslova). Šī pilsēta atrodas Latvijas dienvidaustrumu daļā, 265 kilometru attālumā no Rīgas, netālu no robežas ar Baltkrieviju. Tomēr ne vienmēr dievnamam bija tāds statuss kā mūsdienās. Šīs baznīcas vēsture ir sarežģīta un nebūt nav rozēm kaisīta.

Ņevas Aleksandra baznīca atrodas Krāslavas vēsturiskajā centrā. Kulta ēka ir celta 1789. gadā par grāfienes Augustas Plāteres līdzekļiem katoļu sieviešu klostera un hospitāļa vajadzībām. 1864. gadā pēc Krievijas impērijas cariskās varas iestāžu rīkojuma klosteris tika likvidēts, bet ēka nodota militārajam resoram. Gadu vēlāk tā tika pārbūvēta par pareizticīgo baznīcu un iesvētīta svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra vārdā.

Tomēr pirmās ticamās ziņas par pareizticīgo draudzes esamību Vitebskas guberņas Dinaburgas/ Daugavpils apriņķa Krāslavas miestā (1923. gadā miestam piešķirtas pilsētas tiesības) attiecas uz 1839. gadu. Pareizticīgo dievnams tika uzbūvēts par valsts kases naudu un grāfa Ādama Plātera, kuram piederēja apkārtējās zemes, ziedotajiem līdzekļiem. 1840. gada sākumā Krāslavas baznīca tika iesvētīta svētā Lielmocekļa Georgija (Jura) Uzvaras Nesēja vārdā. Apliecinājums tam ir atrodams tēva Pjotra Kapitaņņikova 1852. gadā sastādītajā ziņojumā.

Draudzes pamatu veidojuši vietējie krievi un baltkrievi, kā arī miltārpersonas, kas mitinājušās miesta tuvumā. Drīz vien draudzei vēl pievienojusies daļa pareizticīgo no Kauņas guberņas Novoaleksandrovskas apriņķa (Novoaleksandrovska – no 1918. līdz 1929. g. – Ežerēni, patlaban – Zarasu pilsēta). Pirmais priesteris Krāslavas baznīcā bija t. Jevtīhijs Vozņesenskis (no 1840. līdz 1846. gadam), pēc tam – no 1846. līdz 1865. gadam baznīcā kalpojis jau minētais priesteris t. Pjotrs Kapitaņņikovs.

1856. gadā kļuva aktuāls jautājums par jaunas baznīcas ēkas celtniecību, jo esošā dievnama atrašanās vieta nebija atbilstoša – blakus atradās pussabrukušas celtnes. 1859. gadā būvniecība tika pabeigta un jaunuzcelto dievnama ēku par godu Vissvētās Dievmātes Patvērumam iesvētījis Polockas un Vitebskas arhibīskaps Vasīlijs (Lužinskis; 1791–1879). Sākotnēji, līdz 1867. gadam, baznīcā bija pulcējusies vienticībnieku draudze un dievkalpojumi tika noturēti, lietojot senās grāmatas; pēc tam to pārveidoja par pareizticīgo draudzes baznīcu. 1898.–1899. gadā Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas ēka tika ievērojami paplašināta.

Koka dievnams bija celts tradicionālā krustveida formā ar pieciem sīpolveida kupoliem, kas slējās virs pamatapjoma. Dievnamam bija piebūvēts divstāvu zvanu tornis, kuru vainagojis teltsveida kupols ar nelielu sīpolveida jumolu. Ēkas logu ailes rotājušas izgrebtas koka apmales.

Dibinot Vissvētās Dievmātes Patvēruma draudzi, 1840. gadā bija 275 draudzes locekļi, 1877. gadā – 322, 1910. gadā – 726, bet 1938. gada 1. janvārī – 506 draudzes locekļi.

Otrā pasaules kara laikā Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas ēka Krāslavā bija sagrauta un vairs nav atjaunota.

Pie Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas piederējusi arī Izvaltas Svēto apustuļu Pētera un Pāvila baznīcas draudze. Sākotnēji šī baznīca bija iekārtota vecticībnieku lūgšanu nama vietā Pantelišķu (jeb Brīveru) ciemā un 1829. gadā iesvētīta Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. Baznīca apkalpojusi toreizējā tā dēvētā “Arājkareivju novada” pareizticīgo garīgās vajadzības. Pēc tam, kad 1836. gadā novads tika sadalīts četrās rotās un karadienestam pakļautajiem zemniekiem uzbūvēti četri jauni dievnami – Grāveros, Šķeltovā, Lipiņišķos un Maļinovā – Pantelišķu pareizticīgo baznīca tika pārvietota uz Izvaltas ciemu. Zināms, ka šī baznīca darbojās vismaz līdz 1939. gadam. Līdz mūsu dienām tā nav saglabājusies.

Pie Krāslavas Vissvētās Dievmātes Patvēruma dievnama tika pierakstīta arī neliela Svētā Jāņa Zeltamutes (grieķu: Hrizostoma) kapu baznīca-kapela (10 x 7 x 3 m). Šis mūra dievnams ir uzcelts par Vitebskas guberņas ārsta Ivana Goļinska ziedotajiem līdzekļiem. Baznīca-kapela Krāslavas Meža kapos nekad nav bijusi slēgta un arī tagad darbojas.

Kā jau minēts, Krāslavas svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca iesvētīta 1865. gadā. 1893. gadā baznīcas draudze un tās klērs tika pierakstīti Vissvētās Dievmātes Patvēruma dievnamam. Dievkalpojumi Ņevas Aleksandra baznīcā lielākoties notikuši ziemā un svētā Ņevas Aleksandra piemiņas dienā. Līdz Otrajam pasaules karam šim dievnamam piederēja tikai otršķirīga loma vietējo pareizticīgo iedzīvotāju garīgo vajadzību apkalpošanā.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Ņevas Aleksandra baznīca kļuva par Krāslavas galveno pareizticīgo dievnamu, jo, kā minēts iepriekš, Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas ēka kara laikā tikusi nopostīta.

1969. gadā, pēc tam, kad padomju režīma varas iestādes slēdza (un pēc tam arī uzspridzināja) Daugavpils svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra katedrāli, tās ikonostasu izdevās saglabāt un pārvietot uz Krāslavas baznīcu. Tomēr arī šo dievnamu piemeklējis bēdīgs liktenis. 1972. gadā bezdievīgās varas pārstāvji pieņēmuši lēmumu par Krāslavas Ņevas Aleksandra baznīcas slēgšanu. Līdz 1988. gadam pareizticīgo dievkalpojumi pilsētā notikuši tikai Svētā Jāņa Zeltamutes (Hrizostoma) kapu baznīcā.

1980. gadu vidū, sākoties pārbūvei bijušajā Padomju Savienībā, Krāslavas Ņevas Aleksandra dievnams tika atdots Pareizticīgajai Baznīcai, taču ēkai bija nepieciešams būtisks remonts. Jau neatkarīgajā Latvijas Republikā, 2013. gadā, baznīcas kubveida celtnei tika nomainīts četrslīpju jumta segums un centrā virs jumta uzstādīts jauns zeltīts sīpolveida kupols, kas balstīts uz cilindriskā zemkupola veltņa. 2016.–2017. gadā tika veikts dievnama fasādes remonts – bija ne tikai nomainīti novecojušie arkveida logi un durvis, bet “aklo” logu nišas izrotātas ar mākslinieciski veidotām freskām.

2017. gadā veikta iekštelpu renovācija – nomainīts grīdas segums, izremontētas sienas un griesti, atjaunota elektroinstalācija. Par savāktajiem ziedojumiem bija atjaunots senatnīgs ampīra stilā risināts ikonostass, kas rotāts zeltītām vītām korintiskā ordera kolonnām. Pašlaik ikonostass ar izsmalcinātiem ažūra Ķēniņa vārtiem īpaši izceļ dievnama interjera skaistumu. Veikto darbu rezultātā Krāslavas pareizticīgo baznīcas ēka kļuvusi par vienu no pilsētas apskates objektiem.

Pēc 2023. gada datiem, Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīcas pārzinis ir priesteris Rostislavs Terehovs.

Krāslavas baznīcās un draudzēs kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1840. līdz 1846. gadam – t. Jevtīhijs Vozņesenskis (1815-1857).

No 1846. līdz 1865. gadam – t. Pjotrs Kapitaņņikovs (?-?).

No 1874. līdz 1884. gadam – t. Joanns Bobrovskis (1848 -?).

No 1913. līdz 1928. gadam – t. Nikolajs Sloveckis (1868-1939).

No 1929. līdz 1937. gadam – t. Jakovs Zjatjevs (1881-1949).

No 1937. līdz 1939. gadam – t. Josifs Jagodkins (1903-1967).

1942. gadā – priestermūks Andrejs (Tiško; 1871-1942).

No 1942. līdz 1945. gadam – t. Joasafs Dobrecovs (1907-1963).

No 1950. līdz 1951. gadam – t. Savva Ļegkijs (1877-1962).

1952.-1953. gadā un 1961.-1965. gadā – t. Georgijs Kuzmins (1913-1991).