Metropolīts Kornīlijs (Popovs)
Metropolīts Kornīlijs (laicīgais vārds – Konstantīns Popovs; 1874. g. 7./19. augustā Vologdas guberņā, Krievijas impērijā – 1966. g. 27. oktobrī Gorkijā/ Ņižņijnovgorodā, Krievijas PFSR) – Rīgas eparhijas pārvaldnieks 1945.–1947. gadā.
Nākamais metropolīts Kornīlijs (Popovs) ir dzimis Vologdas guberņas Grjazovecas apriņķa Nikoļskas sādžā, ierēdņa Konstantīna Popova ģimenē.
1894. gadā Konstantīns Popovs absolvējis Vologdas Garīgo semināru. 1896. gadā viņš tika iesvētīts par pareizticīgo priesteri. 1897. gadā pēc sievas nāves K. Popovs kļuvis atraitnis.
No 1902. līdz 1906. gadam K. Popovs mācījies Kazaņas Garīgajā seminārā. Pēc tam viņš kalpojis Jaroslavļas eparhijā.
1909. gada 12. septembrī Konstantīns Popovs tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Kornīlijs. 1912. gadā viņš iecelts arhimandrīta kārtā. 1915. gada 5. jūnijā Kornīlijs (Popovs) kļuvis par Ribinskas bīskapu, Jaroslavļas eparhijas vikāru.
1921. gadā Maskavas patriarhs Tihons (Bellavins) iecēlis Kornīliju (Popovu) par Sumu bīskapu, Harkivas eparhijas vikāru.
No 1922. gada Kornīlijs (Popovs) iestājies tā dēvētās “atjaunotās Baznīcas” šķeltnieciskā kustībā. 1923. gadā viņš tika iecelts par “atjaunotās Baznīcas” arhibīskapu.
1935. gadā Iekšlietu Tautas komisariāta represīvie orgāni arestēja Virsganu Kornīliju, viņam piesprieda piecus gadus labošanas darbu nometnēs.
1943. gada 4. decembrī Kornīlijs (Popovs) nožēlojis grēku par šķeltniecības atbalstīšanu un tika uzņemts Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. Pēc tam viņš tika iecelts par Sumu un Ohtirkas bīskapu.
1945. gada februārī Kornīlijs (Popovs) tika iecelts arhibīskapa kārtā un tā paša gada 13. aprīlī iecelts par Viļņas un Lietuvas arhibīskapu.
1945.–1947. gadā arhibīskaps Kornīlijs (Popovs) kādu laiku pārvaldīja arī Rīgas eparhiju.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Pareizticīgās Baznīcas un tās draudžu dzīvē notikušas lielas pārmaiņas. Padomju vara bija nostiprinājusies uz ilgu laiku, ar to nācās samierināties un dzīvot pēc tās noteiktajiem likumiem. Baznīcas draudzes reģistrācijai bija nepieciešams, lai tajā būtu ne mazāk par 20 cilvēkiem, ikdienišķajā dzīvē to sauca par “baznīcas divdesmitnieku”.
Padomju bezdievīgā vara uzspieda iedzīvotājiem negatīvu attieksmi pret Pareizticību un pret reliģiju kopumā. Par lielu triecienu Pareizticīgajai Baznīcai kļuva pēckara gados izvērstās represijas, no kurām bija cietuši vairāki Latvijas pareizticīgie garīdznieki. Latvijā Staļina laiku represijām tika pakļauta vairāk nekā puse no Baznīcas klēra kopējā sastāva. Ieslodzījumu cietumos un nometnēs pārdzīvojušie atgriezās Latvijā tikai 1950. gadu otrajā pusē. Rīgas eparhijā ilgu laiku trūka pieredzējušu priesteru. Daļa garīdzniecības vēl 1944. gadā emigrēja uz Rietumiem, daudzi no viņiem nekad vairs neatgriezās Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā valdīja posts un nabadzība. Šādos nelabvēlīgos apstākļos ārkārtīgi grūti bija sakārtot Baznīcas dzīvi.
Lietuvā arhibīskaps Kornīlijs (Popovs) nodarbojās ar Viļņas klostera Svētā Gara katedrāles atjaunošanu; arī Latvijā Virsgans savu iespēju robežās veicināja karā cietušo dievnamu atjaunošanu, meklēja līdzekļus remontdarbiem, kā arī iesvētīja jaunus priesterus u.c.
1948. gadā Kornīlijs (Popovs) tika iecelts par Gorkijas/ Ņižņijnovgorodas un Arzamasas arhibīskapu. Kopš 1955. gada – metropolīts. 1961. gadā Virsgans devies pelnītā atpūtā.
Savas dzīves nogali metropolīts Kornīlijs (Popovs) pavadījis Gorkijā (tagad – Ņižņijnovgoroda), kur arī devies viņsaulē 1966. gada 27. oktobrī.
Tekstu sagatavojis Sergejs Coja
Informācijas avoti:
- Латвийская Православная Церковь 1988–2008 г.г. Рига: Издание Синода Латвийской Православной церкви, 2009. 14. lpp.;
- Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игумении Тавифы (Дмитрук). Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013. 19.–20. lpp.;
- Воспоминания архитектора В.М. Шервинского // Православие в Балтии. № 3(12), 2015. 158.–162. lpp.;
- Izmantoti arī vairāki citi papildu dati no interneta resursiem.
