Jelgavas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīca
Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīca. – Jelgava, Dzirnavu ielā 1.
Vēl 19. gadsimta sākumā Mītavas/ Jelgavas kapos atradusies pareizticīgo kapliča. 1858. gadā šajā vietā tika apglabāts Mītavas/ Jelgavas kara invalīdu komandas štābkapteinis Andrejs Matvejevs. Virs viņa kapavietas un par viņa līdzekļiem arī tika uzcelta kapliča.
1883. gadā šajā kapličā tika ierīkota maza kapsētas baznīciņa, kura tā paša gada 16. novembrī tika iesvētīta par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai.
Pēc četriem gadiem, 1887. gadā, tika pieņemts lēmums par jauna dievnama celšanu mazās kapsētas baznīciņas vietā. Sakrālās celtnes būvi veikusi nodibinātā Celtniecības komiteja; projektu izstrādājis un celtniecības plānu apstiprinājis Vidzemes guberņas arhitekts Vladimirs Lunskis (1862–1920). Būvdarbi noritējuši viņa tiešā vadībā. 1889. gada maijā jaunā Jelgavas dievnama celtniecība bija pabeigta.
Baznīca ir būvēta no kvalitatīviem materiāliem, izceļas ar rūpīgu ārējo apdari, izsmalcinātību un skaistumu. Kulta celtnes telpiskā kompozīcija ir stingri kanoniska. Arhitektoniski ēkas plāns ir risināts krusta veidā. Dievnams uzbūvēts krievu stilā un tam ir teltsveida augšdaļa. Celtnes pamatapjoma teltsveida kupolu vainago neliels sīpolveida jumols ar astoņstaru krustu. Otrs, mazāka lieluma, teltsveida kupols uzcelts virs zvanu torņa. Tā bija pirmā „teltsveida“ baznīca Kurzemes guberņā. Dievnama interjers ir ļoti omulīgs. Var uzņemt aptuveni 250 dievlūdzējus. Baznīcā ir viens altārgalds (galds, kas atrodas altāra centrā. Uz tā atrodas Evaņģēlijs, krusts, antiminss, Dāvanu šķirstiņš, septiņžuburu svečturis – tulkot. piezīme).
1889. gada 2. jūlijā (pēc citām ziņām, 28. augustā) dievnamu par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai iesvētījis Rīgas un Mītavas 1887.–1897. gada bīskaps (no 1893. gada – arhibīskaps) Arsēnijs (Brjancevs, 1839–1914). Baznīcas draudzē kalpoja klēriķi no Jelgavas Svēto Simeona un Annas pareizticīgo katedrāles.
1947. gadā Jelgavas vēsturiskā kapsēta tika nolīdzināta līdz ar zemi, bet tās lielākajā teritorijas daļā uzcelts miltu malšanas kombināts. Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcu izdevās saglabāt un ilgus gadus tā palika par vienīgo pareizticīgo dievnamu Jelgavā, jo Svēto Simeona un Annas katedrāle bija stipri cietusi Otrā pasaules kara laikā, un karam beidzoties, padomju bezdievīgās varas iestādes pārveidojušas katedrāles ēku par noliktavu. Tikai pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Jelgavas katedrāle tika atdota Pareiztīcīgajai Baznīcai un atjaunota.
Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcā gandrīz vai pilnībā ir saglabājies tās vēsturiskais interjera rotājums: grebts ozolkoka ikonostass, tādi paši kioti, sveču kaste (galds vai lete pie ieejas, kur pārdod sveces, ikoniņas un pieņem aizlūgumu zīmītes – tulkot. piezīme) un daudz kas cits. Pēdējos gadu desmitus par baznīcas pārzini kalpo igumens Feofans (Požidajevs) – kādreizējais jūras flotes virsnieks, tālbraucējs kapteinis. Tēvs Feofans kļuva plaši atpazīstams pēc tam, kad klajā nāca viņa sarakstītā grāmata “Zvans saieta tornī. Svētmocekļa arhibīskapa Jāņa (Pommera) dzīve un darbi” («Колокол на башне вечевой. Житие и труды священномученика архиепископа Иоанна (Поммера)»), kas vairākkārt tika pārpublicēta. Pateicoties t. Feofana un baznīcas draudzes locekļu pūlēm, pie Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnama darbojas liela piemājas saimniecība ar sakņu un augļu dārzu un mājlopu sētu.
1998. gada vasarā bijušās kapsētas teritorijā tika atrasts zemē aprakts liels granīta krusts. Tika nolemts uzstādīt šo krustu netālu no baznīcas ēkas, izveidojot piemiņas memoriālu. 2000. gada augustā šo memoriālu svinīgi iesvētījis Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs).
Pēdējo gadu laikā Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcā tika veikti nozīmīgi remontdarbi, kuru gaitā apzeltīti nelielie sīpolveida jumoli, kā arī krusti virs dievnama teltsveida kupoliem.
2023. gads
Dievnamā kalpojuši šādi pazīstami priesteri:
1961.–1964. gadā – t. Nikolajs Koļencevs (1896–1975);
1964.–1971. gadā – t. Joanns Trubeckojs (1911–1991);
No 1971. līdz 1976. gadam – hieromūks t. Viktors (Pjankovs, 1944).
Informācijas avoti:
Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). Рига, 2017. 131.-132. lpp.;
Православные святыни Латвии. Культурно-исторический путеводитель по храмам, монастырям и святым местам. О. Авдевич и Н. Захарьят (сост.). Рига, 2021. 71. lpp..
http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=8421&id=41
