Bīskaps Joanns (Buļins)
Joanns (laicīgais vārds – Nikolajs Buļins; 1893. g. 1. martā / 16. februārī Viru apriņķī, Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1941. g. 30. jūlijā Ļeņingradā/tagad Sanktpēterburga/ nošauts apcietinājumā, KPSFR) – Pečoru bīskaps, Tallinas eparhijas vikārs.
Nākamais bīskaps Joanns (Buļins) ir dzimis Vidzemes guberņas Viru apriņķa Vepsas (Vīpsu) ciematā (tagad – Igaunijas teritorijā apm. 80–90 kilometru attālumā no Latvijas robežas). Viņa tēvs - Aleksandrs Buļins bija mūrnieks; māte – Olga (dzim. Beļajeva) – šuvēja. Buļinu ģimene bija kupla, tajā auga seši bērni.
Pēc pamatskolas absolvēšanas Nikolajs Buļins no 1905. līdz 1909. gadam mācījās Rīgas Garīgajā skolā, pēc tam – Rīgas Garīgajā seminārā, kuru absolvēja 1915. gadā kā labākais audzēknis savā kursā. Pēdējos divus mācību gadus viņš bija pildījis arī Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas vecākā (stārasta) pienākumus, praksē apgūstot draudzes saimniecības vadīšanu.
Rīgas Garīgās skolas absolventa Nikolaja Buļina 1909. gada raksturojumā cita starpā rakstīts:“.. apveltīts labām spējām, čakls, reliģiozs, priekšzīmīgi tikumīgs, centīgs, precīzs un godbijīgs; raksturs ir līdzsvarots, mierīgs un dzīvespriecīgs; būdams arhiereja kora dalībnieks, labi apguvis garīgo dziedāšanu, nepieciešamības gadījumā prasmīgi vadījis skolas kori. Uzvedība teicama.”
Divas klases zemāk Rīgas Garīgajā skolā un Rīgas Garīgajā seminārā mācījās arī Nikolaja brālis Ivans Buļins (1895–1927).
Pēc Garīgā semināra absolvēšanas N. Buļinam tika rekomendēts mācīties Petrogradas/ Pēterpils Garīgajā akadēmijā, kuru Pirmā pasaules kara un tam sekojošo revolūciju dēļ viņš tā arī nepaspēja absolvēt. Patriotisku jūtu vadīts, Nikolajs Buļins 1916. gadā devās uz fronti, bet 1917. gada decembrī tika demobilizēts.
1918. gada 21. maijā Nikolajs Buļins tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Joanns par godu svētītājam Joannam, Toboļskas metropolītam. 23. maijā Joanns tika iesvētīts par diakonu-mūku, bet tā paša gada 12. septembrī – par priestermūku.
1918. gada rudenī priestermūks Joanns (Buļins) atgriezās Igaunijā, kur tika iecelts par pārzini Svētās Paraskevas Pjatņicas baznīcā Sātses ciemā. Drīz vien viņš kļuva par Pečoru novada prāvestu. 1920. gada oktobrī Joannu (Buļinu) iecēla par Pečoru Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vīriešu klostera priekšnieka palīgu. Nedaudz vēlāk viņš tika paaugstināts arhimandrīta kārtā un kļuva par šā klostera priekšnieku.
1926. gada 25. aprīlī Joannu (Buļinu) iesvētīja par Pečoru bīskapu, Tallinas eparhijas vikāru, vienlaikus viņš turpināja palikt arī par Pečoru vīriešu klostera priekšnieku.
Bīskaps Joanns (Buļins) aktīvi sarakstījies ar arhibīskapu Jāni (Pommeru, 1876–1934) – Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsganu no 1921. līdz 1934. gadam. Tāpat bīskaps Joanns uzturējis ciešus sakarus ar krievu reliģisko emirāciju, konkrēti ar Rietumeiropas metropolītu Jevlogiju (Georgijevski, 1868–1946). Bīskaps piedalījās Studentu kristīgās jaunatnes kustības darbībā Baltijā.
Garīgi aprūpējot galvenokārt krievvalodīgos pareizticīgos, bīskaps Joanns (Buļins) par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja atbalsta sniegšanu krievu tautības iedzīvotājiem, kuri Igaunijas Republikā reizēm nonāca pabērnu lomā. Viņš tika ievēlēts par Igaunijas vienpalātas parlamenta - Rīgikogu deputātu no Pečoru novada. Bīskapam Joannam nācās pielikt ne mazums pūliņu, lai nepieļautu Svētā Ņevas Aleksandra katedrāles nojaukšanu Tallinā. Dievkalpošanas praksē bīskaps turējās pie vecajām tradīcijām, vērsās pret atsevišķos dievnamos ieviestajiem jauninājumiem, īpaši pretojoties jaunā kalendāra ieviešanai.
Bīskapa Joanna (Buļina) darbība bija izraisījusi neapmierinātību Igaunijas varas aprindās. 1932. gada Baznīcas Koncilā bīskapam Joannam piedāvāja pāriet uz Narvas katedru, taču bīskaps no šī priekšlikuma atteicās un tika atstādināts.
Pēc tam Joanns (Buļins) kādu laiku dzīvoja Balkānos – Dienvidslāvijā un Atona kalna klosterī Grieķijā. 1938. gadā viņš atgriezās Igaunijā un apmetās uz dzīvi pie saviem vecākiem Pečoros.
1940. gada septembrī garīdznieks Joanns (Buļins) aktīvi iestājās par Igaunijas pareizticīgo atgriešanos Maskavas patriarhāta jurisdikcijā.
1940. gada 18. oktobrī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta represīvie ogāni arestējuši Joannu (Buļinu), un 1941. gada 30. jūlijā Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga) viņš tika nošauts.
Joanns (Buļins) reabilitēts ar Pleskavas apgabala prokuratūras 1991. gada 18. oktobra lēmumu.
Aleksandrs Pūlins, Sergejs Coja
Informāсijas avotii:
1) Мянник С. Епископ Иоанн (Булин) // Православие в Балтии, № 4 (13), 2016, с. 77–90;
2) История в письмах. Из архива священномученика архиепископа Рижского Иоанна (Поммера). Т. I. Сидяков Ю.Л. (сост.). – Тверь: Булат, 2015. С. 483–488;
3) LVVA, 5723. f., 2. apr., 26. l., 5. lp.
Foto no Aleksandra Pūlina personīgā arhīva.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
