Bīskaps Joanns (Buļins)

Joanns (Nikolajs Buļins; 1893. g. 1.martā / 16.februārī  Krievijas impērijas Vidzemes guberņas Viru apriņķī – 1941. g. 30.jūlijā  Ļeņingradā/patlabām Sanktpēterburga/ būdams apcietinājumā tika nošauts, KPSFR) – Pečoru bīskaps, Tallinas eparhijas vikārs.

Nikolajs Buļins dzimis Vidzemes guberņas Viru apriņķa Vepsas (Vipsu) ciemā (mūsdienās – Igaunijas teritorijā apm. 80–90 km attālumā no Latvijas robežas) mūrnieka Aleksandra Buļina un šuvējas Olgas (dz. Beļajevas) ģimenē, kurā bija seši bērni.

Pēc pamatskolas beigšanas N. Buļins no 1905. līdz 1909. gadam mācījās Rīgas Garīgajā skolā, pēc tam – Rīgas Garīgajā seminārā, kuru beidza 1915. gadā kā labākais audzēknis savā kursā. Pēdējos divus mācību gadus viņš pildīja arī Rīgas Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas vecākā (stārasta) pienākumus, praksē apgūstot draudzes saimniecības vadīšanu.

Rīgas Garīgās skolas beidzēja N. Buļina 1909. gada raksturojumā norādīts sekojošais: „apveltīts labām spējām, čakls, reliģiozs, priekšzīmīgi tikumīgs, centīgs, precīzs un godbijīgs, līdzsvarota, mierīga un dzīvespriecīga rakstura; būdams arhiereja kora dalībnieks, labi apguvis baznīcas dziedāšanu, nepieciešamības gadījumā prasmīgi vadīja skolas kori. Uzvedība teicama.”

Divas klases zemāk Rīgas Garīgajā skolā un Rīgas Garīgajā seminārā mācījās arī N. Buļina brālis Ivans Buļins (1895–1927).

Pēc semināra beigšanas N. Buļins tika rekomendēts mācīties Petrogradas (Sanktpēterburgas) Garīgajā akadēmijā, kuru kara un tam sekojošo revolūciju dēļ tā arī nepaspēja pabeigt. Patriotisku jūtu vadīts, N. Buļins 1916. gadā devās uz fronti, bet 1917. gada decembrī tika demobilizēts.

1918. gada 21. maijā N. Buļins iestājās mūku kārtā, pieņemot vārdu Joanns par godu Toboļskas metropolītam sv. Joannam. 23. maijā viņu iesvētīja par hierodiakonu (diakonu-mūku), bet tā paša gada 12. septembrī – par hieromūku (priesteri-mūku). 1918. gada rudenī Joanns atgriezās Igaunijā, kur tika iecelts par Paraskevas Pjatņickas baznīcas pārzini Začerņjes (Sātse) ciemā. Drīz viņš kļuva par Pečoru novada prāvestu. 1920. gada oktobrī Joannu iecēla par Pleskavas-Pečoru klostera priekšnieka palīgu, bet nedaudz vēlāk paaugstināja par arhimandrītu un šī klostera priekšnieku.

1926. gada 25. aprīlī Joannu iesvētīja par Pečoru bīskapu un Tallinas eparhijas vikāru, vienlaikus viņam turpinot ieņemt arī klostera priekšnieku amatu.

Bīskaps Joanns aktīvi sarakstījās ar arhibīskapu Jāni (Pommeru, 1876–1934) – Latvijas Pareizticīgās Baznīcas vadītāju no 1921. līdz 1934. gadam. Tāpat viņš uzturēja ciešus sakarus ar krievu reliģisko emirāciju, konkrēti ar Rietumeiropas metropolītu Jevlogiju (Georgijevski, 1868–1946), piedalījās Studentu kristīgās jaunatnes kustības darbā Baltijā.

Garīgi aprūpējot galvenokārt krievvalodīgos pareizticīgos, bīskaps Joanns par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja atbalsta sniegšanu krievu tautības iedzīvotājiem, kuri Igaunijas Republikā reizēm nonāca pabērna lomā. Viņš tika ievēlēts par Igaunijas vienpalātas parlamenta Rīgikogu deputātu no Pečoriem. Bīskapa Joannam nācās pielikt ne mazus pūliņus, lai nepieļautu Ņevas Aleksandra katedrāles nojaukšanu Tallinā. Dievkalpošanas praksē bīskaps turējās pie vecajām tradīcijām, vērsās pret atsevišķos dievnamos ieviestajiem jauninājumiem, īpaši pretojoties jaunā kalendāra ieviešanai.

Bīskapa Joanna darbība izraisīja Igaunijas varasiestāžu neapmierinātību. Baznīcas koncilā 1932. gadā bīskapam piedāvāja pāriet uz Narvas katedru, taču viņš no šī priekšlikuma atteicās un tika atvaļināts no amata. Pēc tam Joanns kādu laiku dzīvoja Balkānos – Atonā Grieķijā un Dienvidslāvijā. 1938. gadā viņš atgriezās Igaunijā un apmetās pie saviem vecākiem Pečoros.

1940. gada septembrī Joanns aktīvi iestājās par Igaunijas pareizticīgo atgriešanos Maskavas patriarhijas jurisdikcijā.

1940. gada 18. oktobrī padomju valsts drošības iestādes Joannu arestēja, un 1941. gada 30. jūlijā viņš Ļeņingradā tika nošauts. Reabilitēts ar Pleskavas apgabala prokuratūras 1991. gada 18. oktobra lēmumu.

Aleksandrs Pūlins, Sergejs Coja

Informāсijas avotii:

1) Мянник С. Епископ Иоанн (Булин) // Православие в Балтии, № 4 (13), 2016, с. 77-90;

2) История в письмах. Из архива священномученика архиепископа Рижского Иоанна (Поммера). Т. I. Сидяков Ю.Л. (сост.). – Тверь: Булат, 2015. С. 483-488;

3) LVVA, 5723. f., 2. apr., 26. l., 5. lp.

Foto no Aleksandra Pūlina personīgā arhīva.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis