Baronu Ernests. Iz K.F.Žakova

Limitisms.             

(Mainīga un robežas teorija gnoseoloģija.)

I.   Galvenie limitisma pamatprincipi.

Katra veida reālisms ietver sevī premisi, ka mēs «lietas» (objektus) zinām tādas, kādas viņas ir. Ideālisms turpretī pielaiž, ka «lietas» ir tikai sajūtu, priekšstatu un jēdzienu kompleksi, bet «objektivais» ir neizzināms, neizpētāms.

Limitisma postulāts izsakāms šādiem vārdiem: «sajūtu, priekšstatu un jēdzienu sistēma, lai arī advekati lietām neatbilst, tomēr ar savu saturu viņām tuvinās». Šo pielaidumu uzskatu izskaidro biopsicholoģijas, loģikas un filosofijas vēstures dati, savukārt apstiprina pašas dabasliecibas un viss cilvēku dzimumu attiecības veids un viņa atzīšanas raksturs. Visām zinātnes disciplinām ir savas speciālas robežas, uz kurām viņas tiecas, bet filosofija grib aizsniegt visaugstāko robežu — dabas un gara pamatlikuma atrisināšanā. Filosofija, tāpat kā atsevišķās zinātnes disciplinas, par savu robežu pieņem mainīgus lielumus (hipotēzes) — līdz jaunam mainīgam lielumam, bet jau vairāk īstenībai atbilstošām, kā iepriekšējais.

Neviena hipotēze nav absolūta nejēdzība, un neviena teorija nav arī absolūta patiesība. Šajā ziņā cilvēka doma pielīdzināma ģeometram, kurš aprēķina riņķa garumu. Viņš par riņķi pieņem te ierakstīto, te ap­rakstīto sešstūri un izvēlas tos kopējos ciparus, skaitļus, kurus atrod ap­rakstītā un ierakstītā sešstūra perimetrā: tad viņš ņem divpadsmitsturi u. t. t. Un vienādo ciparu skaits aprakstītās un ierakstītās figūrās arvien pieaug. Šie kopējie cipari tad ari izteic riņķi. Vai viņš ir atrasts? Ja un ne. Viena viņa daļa ir atrasta, bet vēl paliek neuzietās atlikums. Šis neatrastais atlikums mazinās turpmākos aprēķināšanas aprēķina meklē­jumos, mazinās, bet tomēr neizzūd. Un tāds raksturs ir arī ikviena veida atziņai.

Atrasto absolūtā raksturojumu un īpašību skaits palielinājās, bet kautkas nezināms tomēr vēl paliek. Hegelis maldījās, pielaizdams, ka viņš sava₁ «Pasaules idejas dialektikā» ir sasniedzis visu, viņš tikai mainīgo pieņejna par robežu. Maldījās arī Herberts Spensers, postulēdams ne-izzināmību, jo kautkas tomēr no šī neizzināmā mums ir zināms un kautkas arī nezināms. Šī ideja par cilvēku atziņas raksturu iznīcina pārliecīgo ticību «prātam» un novērš arī saprāta bezspēcības izmišanu, viņa sniedz patiesīgu hipotēžu nozīmes iztulkošanu.

Un ja šī ideja tiešām atzīstama par pareizu, tad viņai ir vajadzīgs but lielām sekām un nozīmei visa atziņas mācībā, teorijā. Tāpēc bus no liela svara limitisma labā še pievest dažus aptvērumus un pamatojumus.

A.    Vispirms jau visas zinātnes disciplinu attīstīšanās raksturojums apstiprina šo limitisma galveno viedokli. Zinātne, daļas un atsevišķības pētīdama, nonāk pie vispārinājumiem, bet, neapmierinādamās ar tiem, no jauna vēl sīkāki pēta dalās, vadoties jau no atrastiem vispārīgiem aptvērumiem: jauniņi fakti, kurus atklājam detaļus pētot, rada iespēja­mību taisīt vēl sekmīgākus vispārinājumus, savukārt vēršot uzmanību atkal uz jauniem faktiem u. t. t, pie kam cilvēka prāts nonāk arvienu pie pilnīgākās un izsmeļošākās likumības, tā tuvojoties meklējamam visaug­stākajam pasaules likumam. Tāpēc, ja daļu īpatnību pētīšanai ir sakars ar bezgalīgo, likumu izziņa tuvojas robežai, t. i. vienīgā un visaugstākā pasaules likuma atrašanai.

Likumu zināšanu var ilustrēt ar šādu rindu —

              1 + 1/2 + 1/4 + 1/8 + 1/16 + . . . = 2. bet atsevišķību izzināšanu ar — bet atsevišķību, īpatnību un individualitatu atziņu ar:

              1   + 1 + 1 + 1 + 1 + 1 . . . =    (bezgalības zīme, nav iespējams ievietot)

Šīs divas rindas nedrīkst sajaukt.

Ja.visu daļu atsevišķo faktu zināšana bezgalīgajā telpā un laika mūžībā iet uz bezgalīgo, tad likuma atzīšana kāpjošā kārtībā tuvojas ro­bežai, t. i. nav vietas ne atzīšanas bezspēcības izmisumam, ne arī ieru­nām, kā vairāk jau nav nekā ko sacīt. Zinātnes un filosofijas vēsturi zinošais apstiprinās šo norādīto zinātnes attīstības raksturu. Tas pats arī visas dzīves vēsturē: reizē ar atsevišķību pavairošanos iegūstama lie­lāka saskaņa arī visu daļu starpā.

Neieejot limitisma principu sīkākā pētīšanā, pievedīsim vispirms vel faktus un aptvērumus, kuri liek mums augšā izteikto pielaist.

B.    Sākot ar zemāko dzīvnieku vienkāršu «reaģēšanu», sajūtu pa­saule cilvēkā ir izteikusēs jau, kā zināma noteikta pilnība. JVLūsu ārējām sajūtām, pasaule priekšstatās, kā elipsoidala vienība. Ja cilvēkam atņemtu zemi zem kājām, tad pasaule viņam izliktos kā saspiesta bumba,_ kuras iekšējā virsma ir izrakstīta zvaigznēm. Redzamie horiconti ir mūsu re­dzes robeža,,un debesu ķermeņi mums šķietas atrodamies ne tālāk par horicontu. Un ari īpašību sajūtu sfērā mēs esam. aizsnieguši zināmu ro­bežu. Tikai mākslīgi taisītie redzes un dzirdes aparāti pasaules robežas sajūtas pavirza tālāk, bet, acīm redzams, arī šiem instrumentiem ir sava robeža.

C.    Arī laika un telpas jēdzienu sfērā.ir robeža, kurai mēs esam jau piegājuši, aizsnieguši. Visas zemes un debesu izmērības pierāda, ka daba noslēgtos attālumos ir būvēta uz Euklida ģeometrijas; pamatsākumiem (bezgalīgos attālumos tas var būt arī citādi), mūsu astronomiskie aparāti gandrīz adekvāti pareizi izmēri debesu parādību un zemes ātrumu, t. i. mēs laika ilguma jēdziena izpratnē esam aizsnieguši zināmu, norobežotu skaidrību. Kamēr bez ģeometrijas mēs pasauli sev stādītos priekšā, pec kā katrs mainīgs lielums tuvinājās savai robežai, un laiku tad saprastu tīri «subjektīvi», bez noteiktas zemes kustības ātruma izmērīšanas.

D.    Zinātniskā matērijas un spēka izprašana, pateicoties rādija staru atrašanai un Ostvalda, Lebona un c. izvedumiem, atradumiem, arī tuvojās savai robežai. Galileja fizika, kura atzina divus pamatprincipus — sā­kumā spēku un vielu, pamazām  pāriet  vienā 'disciplīna : — enerģētikā.

Jaunais uzskats par vielu, kura sabiezē no bezveidīgā matērijas .miglāja un kura, kā redzams, savās astronomiskās epochas laikmetos dod sākumu ķimiskiem elementiem, termodinamikas likumu kopīgumu, kuri ir valdoši visās mums pazīstamajās parādībās, — viss tas izrādās beidzot par tādiem pamatnolikumiem, kuri noved pie domām, ka visi vielas veidi ir jau kaut-kas otrreizējs, no pirmatnējās pirms-pasaules enerģijas cēlies. «Tukšām telpa, ēters, miglāja matērija, gāzes, šķidrumi, cieti ķermeņi — viss tas tikai zināmi etapi enerģijas «kristalizēšanās» ceļā.

Gaisma, elektrība, rādija izstarošana, kā redzams, ir pretējas parā­dības, vielai pārejot atpakaļ pirmatnējā enerģijā. Rodas mācība par intra-malekularo un intraatomu enerģiju.   (Lebons — Matērijas evolūcija).

Tā tad, visa mūsu ārējās pasaules uztveršana ir tikai tuvināts ap­mēra lielums, enerģijai atbilstošs, kā savai robežai.

E.  To pašu redzam arī mācībā, teorijā, par dvēseli. Nevar teik, ka dvēsele būtu tikai matērija, un nedrīkst pielaist, ka dvēsele ir kautkas absolūti atkarīgs no matērijas. Matērija un dvēsele ir nedalāmas, bet reizē arī nesakustošās un nesaplūstošas vienā nešķiramā. Tāpēc Platona spiritualisma un Demokrita materiālisma vietā ir jānāk mācībai, kura saka, ka dvēsele ir kāda savāda enerģija — griba. Dvēsele ir sevišķs visuma enerģijas veids, kuru dabā mēs uztveram no «ārējās» puses, tas ir ener­ģijas veids, ar subjektivitātes, ar «es» nokrāsu. Dvēsele ir sevišķu, bezgala mazu gribas-enerģijas tendenču integrāls, tādu tendenču, kuras tiecas uz subjektivitāti, pēc «iekšēja» pārbaudījuma.

F.    Prāts — galējā mūsu psichikas izteiksme, viņas augstākā vir­sotne. Bet loģikas vēsture rāda, ka prāts (ne visur esošu potenciālā ietilp­stot) savā attīstībā, ir gājis cauri zināmiem etapiem, arvienu pie tam radot jaunas izprašanas «normas» un vispārināšanas «kategorijas». Valodas loģika (pirmais saprāta, prāta dīglis) ir savstarpējās saprašanās māksla: dialektika (formālā loģika) — savstarpējās pārliecināšanas māksla: induktivā loģika — cilvēku prāta saskaņošana ar dabas likumiem: atsevišķību, individuālā loģika (varbūtības teorija un statistika) un vēstures loģika — ir prāta piemērošanās gadījumiem un atsevišķībām: «ars philosophandi» (filosofēšanas māksla) ir māksla izdomāt, atrast; tādus jēdzie­nus, kuri atbilst universālajiem gara un dabas likumiem, un atrast analo­ģiskas kategorijas visas pasaules «vibram» (pusēm, kategorijām). Pa­teicoties apzinīgai un neapzinīgai individa radošai spējai, piemēroties apkārtnei, tālām un tuvām lietām, esošām un tām, kas vēl tikai taps, pa­teicoties tām, šie intelekta piemērošanās veidi ir atklājušies mums pa­mazām, cauri visām nepārtrauktajām vēstures gaitām.. Te. mēs "redzam «subjekta» radošo aktu tuvināšanos savai robežai, t. i. kategoriju sistē­mai, kuru mērķis ir pilnīga subjekta saturu saskaņa ar īstenības daudzē-jadību, un viņas (kategoriju sistēmas!) statikas un dinamikas pamat­likumiem. Pie kam psichiskā attīstība, acīm redzot, še notiek nepār­traukti pēc mums vēl nezināmas īpašību matemātikas (zils-dzeltens-zaļš) likumiem. Loģiskā attīstība savai robežai tuvojās «lēcieniem,» proti: formālās loģikas sfērā pēc loģikas algebras principiem (1 + 1 = 1 ), bet induktivā jāatzīšanā — pateicoties laimīgai jaunu termiņu atrašanai, kuri izteic vispārinājuma rezultātus.

Apzīmējot daudzuma, skaitliskās, matemātikas (kas pēta materiālās dabas procesus) integrālu ar zīmi SdX, psichiskās radīšanas formulu ar zimbolu Ody un loģiskās attīstības   momentus  ar Zab,  mēs  materiālās psichiskās un loģiskās dabas attīstīšanas vēsturi varam izteikt ar šo triju alogaritmu koordināciju:

                                                              Sdx Ody Zab.

Šī formula izteic pasaules dinamikas šemu. Kā šā procesa robeža: — vajaga nākt galīgai viņu atbilstībai: pie pilnīgas vienveida tendenču integrālu attīstības derīga dažādu tendenču integrālu koordinācija — ir vēstures likums. Piemērām Odx var noderēt ķermeņa krišanai. Bezgala mazākkrišanas ātruma palielināšanās dod sajūtamo krišanas ātruma pie­augumu (paātrinājumu). Kā Ody, piemērām, var būt ikviena pchichiska sintezē: telpas priekšstatu: piemēram, iegūstam caur acu kustības_sa­jūtām lēcas koncentrētu piespiedu, muskuļu sajūtām, gaismas un ēnas u. t. t. Zab nozīmē to, ka, ja, piemēram, mums ir dots spriedums — a  ir  b, tad var izvest, kā daži d ir d, daži non «d» ir b, nevļens no bjiav a. Patiesībā mēs novērojam, ka psichiskie veidojumi tiecās_ atbilst arējiem un iekšējiem fiziskiem procesiem, un loģiskās šemas mēs pielīdzinājām dažādiem pasaules notikumiem. Tā tad, pasaules dinamika izteicas tiek­smē — visu pasaules kategoriju procesus savest atbilstošā kārtībā, sa­skaņā.

G. Iepriekšējie pārspriedumi dod mums tiesības limitisma postulātu novest pie atziņas, ka lietu būtība ir — potenciāls, kurš realizējas kā laiks, telpa, materija-enerģija, psichika-enerģija, loģika-vērtēšana (kā enerģijas veidu attīstība) u. t. t. Tiesa, šāda šema paša limitisma izpratumā nav ne­kāda «lietas par sevi» aizsniegšana, atrisināšana, jo atziņa jau ir tikai mai­nīgs lielums, kurš nepārtraukti tuvojās savai robežai, līdzīgi tam, ka la­sītāja doma tiecas saskaņoties ar grāmatas autora ideju. Bet šai šemai ir metodoloģiska nozīme, ka vienīgajam zinātniski-filozofiskā monisma notikumam. Vislielākais, uz ko limitisms pretendē ar savu pasaules po­tenciālā mācību, teoriju, kurš tiek apskatīts kā izteicies telpā, laikā, matē­rijā, psichē, loģikā u. t. t. Un kurš atkal tiecas saskaņot (ne n i v i 1 ē t!) savas kategorijas, — realitātes — lai sasniegtu vienību daudzejādībā un no bezgala lielā dažādu atsevišķību skaita izradītu vienu, augstāko har­moniju, ir — parādīt, ka limitisma formulas atšķiras ar lielāku vispārī-gumu nekā iepriekšējo sistēmu formulas, ka viņa formulas vairāk atbilst visiem dabas un gara sfēras faktiem un, beidzot, ka citādā ceļā mums neizbēgt ne tikai duālisma, bet arī plurālisma.

                                                                       II. 

Kādas dabas parādības un viņas likumi liecina limitisma labā? Li­mitisms nav ne absolūtās zināšanas, ne arī absolūtās nezināšanas sistēma (ne viena, ne otra no viņām mums nav dota), bet šī mācība ar parādības un likumu sintezējošās metodes palīdzību tiecas no dažādām dabas un gara sfērām, pacelties līdz iespējamai dabas un psiches būtības izziņai pie kam šī varbūtība, kā jau ikviena hipotēze, pēc Bernulli formulas (ap­griezti pielietojot) tiecas uz patiesību — īstenību.

Kādas tad kopējās dabas un gara īpašības rāda, ka limitisms — paša< tiešamības, īstenības, izvirzīta hipotēze?   «Hypotheses non fingo.»

Kā sevišķi svarīgs fakts, kas pirmais apstiprina limitisma postulātu ir divi termodinamikas pamatprincipi.

Viens no šiem pamatlikumiem saka, ka pirmā veida perpertuun mobile nav iespējama, t. i. nav dzīvā spēka (kas parādās) bez darba un  nav rezultātu bez piespiedās, pūlēm, dabā vienmēr paliek viena un tā pati potenciālā un kinētiskā enerģija.

Ja klāt nākošie fakti fizikā rāda, ka arī viela ir tikai enerģijas savā­dības veids, tad ir skaidrs, ka krāsu, skaņu, siltuma sajūtu u. t t. sistēma nav vis būtība, bet tikai parādības, tomēr arī parādība nav nekāds māņu tēls, vai iedomas vien, bet gan kautkas tāds, kas atbilst dažādiem enerģi­jas veidiem un formām.

Tā tad, mūsu sajūtas ir mainīgais lielums, bet enerģija — robeža (visu līdz).

Apgrieztais Bernulli teorēmas pielietojums: ja faktu skaits, kurus izskaidro hipotēze, ir bezgalīgs, tad šī hipotēze izteic patiesību.

Lai šis manīgais lielums tuvotos lietai — enerģijai, tad ir nepiecie­šami jēdzienu sistēmas piemērot enerģijas īpašībām, t. i., nepieciešama ir zinātniska domāšana. To mēs arī redzam vecās Galileja fizikas pārvei­došanā mūslaiku enerģētikā ar diviem viņas pamatprincipiem.

Psicholoģija tomēr nonāk pie voluntarisma (mācības, ka psichiskās parādības izšķiras «spraiguma», aktivitātes ziņā). «Enerģija» un «griba» (visu psichisko parādību spraigums) prasās pēc tālākas sintezēs — pēc aptvēruma «potenciāla» jēdziena.

Šādā ceļā atziņa tuvojas «lietai par sevi», un siena, kura šķir izzi­nāmo no neizzināmā, tad — sabrūk. «Izzināmais» tomēr izzināms ne visos bezgalīgajos sīkumos (mēs nevaram, piemēram, zināt visu cilvēku un visu zvaigžņu vēstures, bet gan tikai likumus, kuri valda dzīvē), bet «neizzi­nāmais» izzināms pašos vispārīgākos statikas (līdzsvara) un dinamikas (pasaules kustības vienā virzienā) likumos. Še ir tā limitisma atziņas teorijas ideja un viņas atšķirība no jaunkantianisma, jaunhegelianisma un jaunizveidotā, naivā reālisma (intuitivisma).

Tādējādi mūsu apstiprinošais izvedums, apgalvojums, ka nav ne pil­nīgas zināšanas, ne galīgas nezināšanas, ka cilvēku prāts tiecas aizsniegt, izprast, «lietas par sevi», ir kautkas pašas dabas dots, un mūsu postulāts nebūt nav kādas tukšas izdomas auglis.

Otrais termodinamikas pamatlikums runā par to, ka ne tikai sta­tika, bet arī pasaules dinamika var tapt cilvēkam zināma, t. i. zinātne var aizsniegt, izprast, pasaules notikumu virzienu un tuvoties, noteikti viņas galējos cēloņus (pēc Aristoteļa izteikuma — formālo, materiālo un finalo).

Šis otrais pamatlikums skan: siltums «pats no sevis», no vairāk silta ķermeņa pāriet mazāk siltā, bet atpakaļ «pats no sevis» neatgriežas, ti, negativie dabas procesi nav iespējami bez līdztekus pozitivajiem. Lūk pamats pasaules virziena noteikšanai. Visi enerģijas veidi tiecas pariet siltumā, bet pēdējai ir tendence izplūst telpā. Liekas, ka pasaule iet pretī nāvei, bet patiesībā, ejot nāvē, viņa iznirst augstākai dzīvei, augstākām dzīvības formām.

Šis termodinamikas pamatlikums bija cēlonis vielas sabiezēšanai, planētu tapšanai, dzīvības dzimšanai, pateicoties viņam, izcēlās psiche, radās loģika u. t. t. Teiks: nākotnē nāve tomēr un sastingums iestāsies, — bet bezgalīgais ir neizsmeļams nākotnē tāpat, kā nebija izsmelams pa­gātnē.

Visuma dzīve ir ritmiska, un katrs nākošais vilnis sviežas arvienu augstāk par iepriekšējo. Acīm redzams, ka bez noslēgtajiem šā ritma cikliem, ir vēl kāds mūžīgs cikls — ritms, ja pielaiž, ka katra taisna linija, turpināta telpas bezgalībā, izrādās par riņķi ar bezgalīgi lielu rādiusu.

Vismaz liekas, ka tikai šāds ieskats var novērst pretrunas paralēlo  liniju mācībā. Raugoties no šāda pasaules uzskata, siltuma stari, kuri no gaismas un siltuma avotiem aizplūduši telpā, caur mūžību atgriezīsies savā agrākā vietā, un sastingstošā pasaule no jauna atkal atdzims dzī­vībai, ievērojot pie tam mūžīgā cikla — ritma — likumu. Tomēr, šīs domas ir limitisma (induktivās filosofijas) augstākās virsotnes un prasa atsevišķu un speciālu pētīšanu, kurai še nav vietas.

Kā tas arī nebūtu, pasaules satvara procesi, (viņu vēsturē) atgādina mums punkta kustību pa aploci, kuras centrs ir kustīgs un virzās atkal pacitu aploci u. t. t.  ... Vēsturē nav vecā atkārtošanās, un nav arī absolūti jaunā rašanās, — bet notikumi attīstās un izvārst it kā pa spirālveidīgām linijām.

Šie pārspriedumi rāda, ka mūsu hipotēzei atziņas teorijas un dabas filosofijas laukā tiešām piemērojams šis izteikums: Hypotheses non fingo.

No šejienes taisāms izvedums, slēdziens, ka no limitisma izriet mā­cība par tendencēm. Visumam ir zināma tendence — iet vienā virziena, kā to rādīs otrais termodinamikas pamatlikums, kurš dabas procesus sadala pozitivos un negativos, tiešos un apgrieztos, pie kam pilnīgas at~ verstības jeb atgriešanās, kā redzams, nav nekur. Un tālākā analizē pie­rāda, ka šī kosmiskā tendence var tikt apskatīta kā vesela tendenču sistēma.

Telpa un visi statiskie pasaules likumi — ir enerģijas daudzuma nemainības izteikšanās (pirmais termodinamikas pamatlikums).

Laiks un izmaiņas matērijā, kura top arvienu sarežģītāka, psichē^, loģikā u. t. t, pētāmas kā dažāda veida tendenču sumas izpaušanās (otrā termodinamikas pamatlikuma variācijas). Iespējams triju veidu inte­grāli (Sdx, Ody, Zab) un viņu koordināciju palielināšanās ir evolūcijas (pasaules dinamikas) likums. Potenciālam (gribai-enerģijai), tā tad, pie­mīt tendences kļūt par materiālo enerģiju, psichi u. t. t. Pasaules pro­cess pastāv iekš tam, ka, esot zemākām tendencēm un viņām realizējoties, atklājās augstākās tendences un viņu realizēšanās. Pasaulē (lai arī ritmā) arvienu top komplicētāka un savu vērtību palielina, tiecoties tuvoties kaut kādai robežai un izteikties visaugstākā vērtībā, t. i. visaugstākā labumā, jeb, pareizāki sakot, — iet no robežas uz robežu, no telpas un matērijas uz psichiku, bet no šejienes uz loģiku, estētiku un morāli, mīlu, katru reizi aizsniedzot zināmu nobeigtību, lai paceltos vēl augstāk.

Tādā kārtā limitismam piešķirama ne tikai pētošā, bet arī kosmiskā nozīme.

Pašu šīs kustības nepieciešamību mēs saprotam gan kā mechanisku, gan ari kā psicholoģisku, loģisku un morālisku. Par šīs nepieciešamības būtību, kāda viņa ir domājama visuma potenciālā, vēl nav izvests induktivs slēdziens. Tas ir nākotnes problems (Bergsons viņu vienkārši uzskata par radošo dabas momentu, bet «radīšana» iztulkojama arī «sub­jektīvi», kāpēc lietot šo vārdu ir diezgan riskanti).

Termodinamika limitisma atziņas teorijas patiesīgumu liecina un apstiprina arī vēl citādākā nozīmē. Fiziķiem ir pilnīgi taisnība, ka minētie divi termodinamikas pamatlikumi ir empiriski likumi (ne hipotēzes) un viņiem ir padotas visas mums pazīstamās parādības. Nu tiek jautāts, vai tad psichiskā pasaule tiešām ir izņēmums no vispārīgā dabas likuma, — nepieklaudamās visuniversalākiem un vispārīgiem termodinamikas liku­miem, kurus atradusi pati zinātne? vai tiešām cilvēks ir izņēmums dabā? vai tad viņš nav — dabā? Vai ne no šīs atziņas nav jāiesāk lielā filoso-fēšanas māksla, «ars philosophandi»— ka cilvēks ir daba un padots viņas  visaugstākiem likumiem? — Mēs tā arī darām un tādējādi nonākam pie tiem pašiem slēdzieniem, pie kādiem nonācām, atziņas problēmu pētīdami, nu še vēlreiz netiešā ceļā aizrādām uz vienīgajiem zinatniski-fiļosofiskā monisma iespējamības noteikumiem.

Atzinums, kā arī psichiskā pasaule padota tiem pašiem vispārīgajiem termodinamikas noteikumiem, kuriem padota visa daba, ved mūs pie limitisma un tendenču pieņemšanas un apstiprināšanas.

Cilvēka psichika ir mainīgs process, tāpēc, lai apgalvotu, ka psi­chiskā enerģija nepieaug un nemazinās, ir jāpielaiž, ka psichisko ten­denču suma (t. i. potenciāla impulsiva tiekšanās pec subjektivitātes) daba ir vienmēr tā pati. Tā tad ir jāatzīst, ka katrā materijas-enerģijas molekulā ir bezgala mazs impulss tiekties pēc dvēseliskuma (ne pati dvē­sele), impulss tiekties pēc subjektivitātes. Pati tendence nav ne o, ne arī ne o, kāpēc izvairīsimies šīs alternativās dilemas: atoms ir dvēsele, atomā nav dvēseles, bet: viņā (pareizāki būtu — potenciālā) ir tikai bez­galīgi maza tendence pēc dvēseliskuma, kā sacīt jāsaka, tiekšanās_ pēc garīguma, neiznīcinot taī pašā laikā tieksmi kļūt par vielu. Un tā kā po­tenciāls ir darbīgs (darbojošies) princips, tad impulss ir viņa atribūts, kas pirmajam nevar runāt pretī. Tomēr, jāpiezīmē, ka ar šo mēs nebūt ne­pretendējam — it kā nu būtu aizsnieguši absolūto lietu būtības nozīmi, bet tikai tēlojam priekšā vienīgā monistiskā pasaules uzskata loģiskos nosa­cījumus, lai gan arī piepildās ritmiskā un ne taisnlinijas gājienā uz augšu. Vienvienīgais potenciāls savos izpaudumos itin dabiski kļūst stipri dažāds, bet tā kā šī izpaušanās iziet no viena pirmsākuma, tad viņas rezultāti tiecas saskaņoties atkal vienā kopējā harmonijā. Te ir galvenais pasaules rituma cēlonis.    Viss dažādējais nu atkal no jauna tiecas pēc vienības.

Ja tādā kārtā termodinamikas pamatprincipu pielietošana psichiskai pasaulei ved pie limitisma, tad tā ir netieša pašas dabas liecība, kas mūsu izejas^postulatam runā tikai par labu.

Še nevaram plašāki runāt par to, ka arī matērijas miglāja sabiezē-šana, visas zemes vēsture un psichikas un loģikas attīstības evolucionārās atziņas teorijas pareizību tikai apstiprina, un viņa saka: «Pasaule un at­ziņa (būdama pasaules procesa dala) kā mainīgi lielumi tuvojas savām robežām un no zemākiem kāpšļiem iet arvienu uz augstākiem. Par galējo robežu izrādās — atsevišķību un individuelo pazīmju pieaugšana un node­rīgas, universālās viņu attīstības palielināšanās».

                                           III. Limitisma pastiprinošie dati filosofija.

Kauts savā filosofija izvirzīja jautājumu par «atziņas traģēdiju». Cilvēks ir mūzām tiecies un arī uz priekšu tieksies (ko pierāda, piemēram, tas lieliskās filosofijas sistēmas, kas radās pēc Kanta), aizsniegt pašu lietu būtību, bet kritiskā filosofija šaī ziņā cel sienu, kura izzināmo fenomenu pasauli šķir no neizzināmo lietu sfēras. Caur to prāta apjoms tiek it kā samazināts, lielu nozīmi tā piešķirot ticībai, un atziņas procesa dziļumos apslēpjas it kā kāda traģēdija. Limitisms, kurš saka, ka neizzināmā ne­maz nav, bet ir tikai neizzinātais, uz kura rēķinu pieaug zināmais, šo tra­ģēdiju novērš un, rādīdams, kā līdzi ar tuvošanos robežai pasaules būtībai «neizskaidrotais atlikums» arī tuvojas nullei (0), piešķir prātam atkal viņa agrāko nozīmi.   No otras puses, nevar prātam draudēt arī nekāda bez darbība^ kad viss, kā sacīt jāsaka, būš jau izzināts, jo atziņa tuvojas mūžīgi un tomēr savas robežas pieskaršanos pilnīgi visos punktos nekad nesa­sniedz, tāpat kā ierakstīts daudstūris — lai cik arī savai robežai_ netu­votos, tomēr visos punktos nekad ar riņķi nesaskanēs. Pie kam mes acīs paturam tikai vispārīgāko pasaules likumu un viņas notikumu virziena izzināšanu, kamēr daļu un atsevišķību izziņa tiešām ir bezgalīga. Ta atziņas traģēdija, ja nu nepavisam iznīcinās, tad tomēr tuvojas nullei.

Feijerbachs pārmeta hegelianismam, ka, aizsniedzis vēstures liku­mus, panloģisms dabas nemaz neizskaidrojot, kā arī Tiegela sistēmai pa­liekot vēl kāds «aloģisks atlikums». Limitisms un tendenču teorija, kas ir celti uz filosofiias vēstures faktiem un ir pamatoti uz termodinamika* vēl nava aizsniegusi, un noskaidro, ka mūsu tagadējai domāšanai kāds nezināms «atlikums» ir neizbēgams, kas mūsu attīstāmo sistēmu un astronomijas pamatlikumiem, taisni pasaka, ka atziņa savu robežu nebūt neiznīcina, bet gan tikai viņu pastiprina. Mēs ejam pareizu ceļu, saka limitisms, taču pēdējos mērķus, lūk, sasnieguši vēl neesam, bet sa­sniegtais ir — pareizs, un šī dažu lietas būtību izteicošu īpašību pazīšana ir jau arī īsta zināšana. Atziņa un pasaules evolūcija, enerģija ar saviem likumiem un dabas daudzējādība visā viņas darbības principā — viss tas ir ne tikai «subjektivi šķietamais», bet pašas objektivās realitātes pa­zīmes.

Sintētiskā Herberta Spensera filosofija bija nespēcīga vielas un spēka termiņos izskaidrot psichikas attīstību un loģisko "normu izstrādašanos, t. i. Spenseram palika «loģiskais atlikums», kuru viņš lieliski pa­sludināja par «neizzināmu». Limitisms viņu novērš ar tendenču teorijas palīdzību (kura saskan ar visu parādību pamatā gulošu enerģētikas prin­cipu), jo matērija un psichika ir tikai tendenču sumēšanās gala iznākumi (gribas-enerģijas impulsu telpiskās attīstības virzienā no vienas puses un iekšējās psichiskās izteikšanās virzienā no otras puses).

Neizzināmais izrādās par nezināmo, un katrs jauns atradums, kas mūs pastāvīgi tuvina vienīgā meklēšanā pasaules likuma izpētei — for­mulai.   Katrs tāds jauns atradums mūsu nezināmā sfēru tikai samazina.

Tiesa, limitisms vēl šimbrīžam nevar skaidri pateikt, kāpēc pasaule attīstās šaī un ne citā virzienā, bet šī nezināšana izriet no mūsu pašu postulāta pareizības, kā: limitisms nav ne absolūtās zināšanas filosofija, ne arī absolūtās «nezināšanas mācība».

Pasaules kustības nepieciešamība vienā virzienā ir nākotnes problems. Konkrēti runājot — jautājums še grozās ap to, ar kādu vēl vairāk vispārīgu likumu izskaidrot otro termodinamikas pamatprincipu, nekā to darīt, saistot viņu ar pirmo pamatlikumu. Pievešanā, tā tad, nepiecie­šams vēl viens_induktivs solis tālāk, lai nonāktu beidzot pie viena vienīga likuma. Še mēs vēl varam tikai piezīmēt, ka, tīri dabiski, potenciālam ir jārealizējas, bet realizējoties viņš no vienības stāvokļa iziet un kļūst daudzveidīgs: šis pēdējais stāvoklis, pateicoties vienojošam darbības pamatam, savukārt visas savas daļas tiecas saskaņot, un tādējādi reali­zācijā ir sasniedzam^ pilnība, kura (realizācija!) pati par sevi izriet no darbību radošā pirmsākuma, kas ir neizsmeļams savas izpaušanās veidos, bet pēc savas kvantitātes ir bezgalīgs. Tas ir, citiem vārdiem, — nā­kotnē fizikai šie divi termodinamikas pamatprincipi jāsasaista vienā po­tenciālā realizācijas likumā, bet pagaidām tas vēl nav izdarīts. No svara ir tikai nostāties uz pareiza ceļa un visas parādības apgaismot ar pašiem augstākiem un stingri noteiktiem likumiem, sistematizējot viņus no mo nistiska principu viedokļa, bet problēmu skaits jau cilvēku neizbiedē (un iekš tā pastāv arī mūsu «ars philosophandi»).

Lielais un vēsturiskais dažādu pretī runājošu pasaules uzskatu satu­vošanās fakts pierāda, ka mainīgie lielumi (atsevišķās, īpatnējās, filoso-fiskās sistēmas) ir piegājuši un atkal steidzas iet tālāk uz savu robežu.*) A. Bergsona «Radošā evolūcija», Djuringa «Tendences», jauno fiziķu «enerģetisms», «tīrā pieredze» un bioloģiskais Avenariusa ieskats par atziņu, Vundta «voluntarisms» — viss tas runā gaišu valodu, ka pasaules aplūkošanas punkti viens otram ir tuvojušies: Visi balstās uz pieredzi, visi rēķinās ar evolūcijas faktiem, ar enerģisko dabas un gara pirmsākumu propotencialā, — it kā mēs dzīvotu lielā zinātnes un filosofijas sistemati­zētajā, eiropiskā Aristoteļa ierašanās priekšvakarā.

Tādējādi — mainīgā un robežas teorija un mācība par tendencēm, lai arī cik būtu tādu jautājumu, kuri vēl nav izšķirti no šā viedokļa, tomēr paliek kā visas domāšanas vēstures konstatējums un kā neizbēgams filo-sofisks vispārinājums — sintezē.

Bet teiks, varbūt, ka limitismam ir neveiksme loģiskā un psicholo-ģiskā nozīmē, ka viņš neaptver visu lietu atzīšanas paņēmienus, bet tādi ir trīs: pieredze, mistiskā uztvere un loģika. No šiem trijiem loģika un pieredze ir paši tie limitisma galvenie pamati. Kas uz mistisko uztveri attiecas, tad jāsaka, ka arī to mainīgā un robežas teorija gnoseoloģijā ne­maz neizslēdz.

Ja mēs sakām, ka pasaules potenciāls izpaužas gan kā materiālā enerģija, gan kā iekšējā subjektivā griba, tad no šejienes izriet, ka kaut-kur, varbūt, kāds kādā savādā un tiešā kārtā pirmpotencialu izpratis un izjutis, nepieskaroties viņa realizācijai dabā un psichikā. Ja šāda iz­pratne ir iespējama (bet to mēs skaidri nezinām), tad viņa ir mistiska.

Limitisms, tā tad, pamatojoties uz tendenču teoriju, pilnīgi var pie­laist galveno patiesības meklēšanas normu: «Viss, kas ir, — ir», un neko ar priekšlaikus nodomu līdz izpētīšanai neizslēdz.

Bet galvenais, kas izriet no limitisma mācības, teorijas, ir tas, ka viņš norāda uz skaidru dzīves principu: «morālisks ir tas, kas nerunā pretī dabas un gara tendencēm — tieksmēm, kuras pasauli tuvina robežai — ideālam,» «cilvēka pienākums ir palīdzēt dabai un dievībai augstāko vērtību realizēšanai». Bez tam limitisms dod universālu utopiju, vispārī­gāku un lieliskāku nekā citu uzskatu utopijas. Dzīves traģēdija ir ne tikai iekš tam, ka mēs neesam sasnieguši pilnīgu harmonisku personas attīstību un augstāko vērtību realizēšanos (estētisko, morālisko, sociālo), bet arī iekš tam (un tas ir tas galvenais), ka dzīves un vēstures procesi ir_neatgrie-žami, kā cilvēces bērnība un jaunība vairs nav iespējamas: Luk, kapec neviena utopija nevar izdzēst pilnīgākās dzīves slāpes. Limitisms un_vis-pari šaī virzienā atzīstamā evolūcijas filosofijā, dod iespējamību izstrādāt, izveidot tādu universālu pasaules utopiju, kura pesimismu iznīcina_pašas viņa_ saknēs. Astronomijas dati rāda, ka planētas bojāeja — nav tulit ari dzīvības izbeigšanās.   Planētām ir jāpāriet saules, saulēm jaizveršas par  augstākām, lielākām planētām, kuras riņķos atkal ap citām saulēm -tā   tad:   cilvēces   bērnība   un   jaunība   atkārtosies   no   jauna,   bet   ar katru reizi jo krāšņākās formās, jo nākošā viļņa plūdums ir arvienu aug­stāks kā iepriekšējie.

Ja kāds tomēr teiktu, ka mūžīgās evolūcijas jēdziens nav iespējams. ka tad pavisam klust nesaprotama pasaules pagātne (viņas pirms-evolu-cijas stāvoklis), tad mums uz to ir jāatbild, kā dažas fiziskas formulas, kuras ir pareizas nākotnei, pagātnē izrādās kā negativi lielumi, jo ne pat šķietami, un tomēr, no tam nemaz neizriet, ka šīs formulas būtu nepareizas. Jautājums še stādāms tikai tādējādi, ka mēs vēl nezinām, kāda likumības aizvirzība ir raksturīga telpai bezgalīgos attālumos (noslēgtos tā ir evklidiska).   Ja pasaules telpa ir lode ar bezgalīgi lielu rādiusu, tad no gaismas un siltuma avotiem aizklīdušie siltuma stari caur mūžību (bezgalīgi lielu laika ilgumu) atgriezīsies atkal savos agrākos punktos, un pasaule  sāks zelt   un   ziedēt   no   jauna.   Varbūt,   ir kāds   augstāks   un   mūžīgs   pa­saules būtības — kosmosa cikls, kurš zinātnei un filosofijai ir vēl nezi nams, neizpētīts.   Mums tikai no svara ir būt pārliecība, ka vienalga, — lai kā arī tas nebūtu bijis, mēs dzīvojam evolucionārā un progresivā pa­saules pacelšanas fāzē.   Pēdējais varbūtējais iebildums varētu būt tas, ka katra induktivā filosofija un taī skaitā arī limitisms dibinās uz induk-tivās loģikas pamatlikumiem, bet pēdējā pati vēl līdz šim laikam tiek uz­skatīta tikai kā hipotētiskas zināšanas metode, — tā tad arī limitisms ir tikai  hipotētisks  rakstura  uzskats.   Še  var   atbildēt tā, ka  induktivā loģika, papildināta ar bezgala-mazo tendenču teoriju, varbūtības teoriju un sevišķi ar Bernulli teorēmas izlietošanu, tiešām dod tādus pamatus, kuri hipotetismam paceļas pāri un tuvojas absolūtai īstenībai un patiesībai.

No žurnāla  Lāčplēsis-Līmītīsts. 1924. Nr. 1.