Ivans Noļkens

Ivans-Vladimirs fon Noļkens (1866. g. 10. maijā Stavropoles guberņā, Krievijas impērijā – 1948. g. 10. septembrī Rīgā,  Latvijas PSR)  –  kara jurists, barons, vācu izcelsmes krievu rakstnieks, žurnālists. Rīgas laikraksta “Slovo” sekretārs un muzikālais redaktors (1926-1929).

Ģimene

Ivana fon Noļkena tēvs, Staņislavs fon Noļkens (1823-1895) bijis dzimtmuižas Kostjukovkas īpašnieks (muiža atradās Mogiļovas guberņas Gomeļas apriņķī), visu mūžu viņš veltījis militārajai karjerai. Dienējot aktīvajā dienestā armijā, viņš uzdienējis par ģenerālmajoru. Atstādams dienestu, 1870. gadā Staņislavs fon Noļkens apmetās uz dzīvi Kostjukovkā, kur arī pavadījis atlikušos mūža gadus.
Viņa dzīvesbiedre, Ivana māte, Emīlija fon Essena pēc savas izcelsmes arī bija no dižas baltvāciešu dzimtas.

Izglītība 

1884. gadā Ivans Noļkens ieguvis izglītību Kijevas Vladimira kadetu korpusā; tālāk viņš iestājies Pavlovskas Kara skolā. 1885. gada 7. augustā Noļkenam piešķirta podporučika militārā dienesta pakāpe. Pēc Pavlovskas Kara skolas absolvēšanas viņš ticis norīkots uz 18. strēlnieku bataljonu. Vēlāk viņš iestājies prestižajā Kara Juridiskajā akadēmijā. Kopš 1887. gada 16. septembra Ivans Noļkens bijis Leibgvardes Volīnijas pulka podporičiks (šis pulks ticis dislocēts Varšavā).

Literārā debitēšana

Tieši šajā pilsētā 1889. gadā viņš arī bija debitējis kā literāts. Ivans Noļkens par savu naudu bija izdevis nelielu stāstu krājumu ar nosaukumu «В доме, в корпусе, в училище» (“Mājās, korpusā, skolā”) (ar pseidonīmu Nikoļcevs). Debitanta stāstu krājuma metiens sasniedzis 1000 eksemplāru, par izdošanu autors samaksājis 600 rubļus.

Pirmā publikācija izsauca lielu skaitu negatīvu atsauksmju no I. Noļkenam tuvu cilvēku puses. Pirmām kārtām tā bija jaunā literāta tēva Staņislava fon Noļkena atsauksme:“Zini, ka tava grāmata ir patiešām neciešama. Tajā ir tik daudz erotikas, ka to nevar dot rokās godīgai jaunavai.”
Pavlovskas Kara skolas direktors ģenerālis Rikačovs pēc iepazīšanās ar “kāda Nikoļceva” prozaiskā sacerējuma saturu bija sasaucis ārpuskārtas virsnieku sapulci, kurā, visiem dzirdot, uzstājās ar kauninošu runu, kas vērsta pret autoru. Oficiālā literārā kritika labākā gadījumā arī bija paudusi visžēlīgi nievājošas atsauksmes.

Tomēr Ivana Noļkena pirmais literārais darbs bija izpelnījies arī pozitīvu atsauksmi. Tās autors bijis literārais komentētājs Modests Čaikovskis (pasaulslavenā krievu komponista Pētera Čaikovska brālis),  kurš uzslavējis dažas ainiņas no militāro mācību iestāžu sadzīves, kuras, viņaprāt,  vietām ir pārāk rupjas, nepieklājīgas un reālistiskas, bet toties ir “pilnīgi padevušās”.

Ivans Noļkens ļoti augstu bija vērtējis šo pozitīvo atsauksmi un nereti pieminējis to, jau nopietni nodarbojoties ar literāro daiļradi laikposmā, kad viņš radījis monumentālo autobiogrāfisko diloģiju, kas sastāvējusi no romāniem “Atblāzma” («Зарево») un “Kurzemes pilī” («В Курляндском замке»), kā arī savā  refleksiju romānā “Dzīvie un mirušie” («Живые и мёртвые»).  

Darbība Krievu muzikālās biedrības Maskavas nodaļ

Jau kopš jaunības gadiem Ivanam Noļkenam ir piemitusi izsmalcināta muzikālā gaume. Viņš bija ieņēmis Krievu muzikālās biedrības Maskavas nodaļas līdzpriekšsēdētāja amatu, kas ļāvis viņam uzturēt kontaktus ar tā laika vadošajiem komponistiem, izpildītājiem un mūzikas kritiķiem. Viņš bijis tādu slavenību padomnieks un domubiedrs, kā operdziedoņi Fjodors Šaļapins un Leonīds Sobinovs; sadraudzējies ar komponistu Sergeju Rahmaņinovu, daudz radoši kontaktējis ar pianistu  Eduardu Freiju.

Militārās un juridiskās karjeras etapi

Līdztekus darbībai Krievijas muzikālās kultūras jomā, Ivans Noļkens turpinājis virzīties pa militāri juridiskās karjeras kāpnēm.

Lūk, viņa virzības pa karjeras kāpnēm pārskats līdz pat 1917. gadam:
Pieamūras Kara apgabala militārais izmeklētājs (no 1898. g. 03.04. līdz 1901. g. 31.05.); Viļņas guberņas pilsētas Kara apgabala tiesas kara prokurora palīgs (no 1901. g. 31. maija līdz 1905. g. 17. jūnijam); Sanktpēterburgas Kara apgabala tiesas kara prokurora palīgs (no 1905. g. 17.06. līdz 1906. g. 18.01.). Vēlāk viņš ieņēmis militārā izmeklētāja amatu tajā pašā tiesas iestādē (no 1906. g. 18. janvāra līdz 1908. g. 10. augustam). No 1908. gada 10. augusta  līdz 1909. gada 28. maijam viņš bija atradies rezervē.

Pēc tam I. Noļkens kļuvis par Maskavas Kara apgabala tiesas kara prokurora palīgu (no 1909. g. 28. maija līdz 1910. g. 16. septembrim). Vēlāk fon Noļkens atgriezās uz iepriekšējo darba vietu (uz Viļņas Kara apgabala tiesu), taču ieņēmis tur daudz augstāku kara tiesneša amatu, šeit viņš strādājis no 1910. gada 16. septembra līdz 1911. gada 18. martam. 1911. gada 18. martā viņš ticis pārcelts uz Maskavas tiesu, kur trīs gadus nostrādājis kara tiesneša amatā, pēc tam 1913. gada 28. martā viņš ir atkāpies no amata.

Sakarā ar Pirmā pasaules kara sākumu fon Noļkens bija devies uz fronti, kur piedalījies karadarbībā, un rezultātā, saņēmis norīkojumu ieņemt Rietumu frontes evakuācijas punktu un hospitāļu inspektora posteni (šajā postenī nostrādājis līdz 1916. gada 10. jūlijam). Kara apstākļos I. Nolkens bija ieņēmis Kazaņas Kara apgabala tiesas kara tiesneša posteni (līdz pat 1917. gada Februāra  revolūcijai).

Attieksme pret revolucionārajiem notikumiem

Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas jeb apvērsuma, ko Krievijā bija īstenojuši lielinieki, barons fon Noļkens pieslējās Baltajai armijai un kopā ar sava dzimtā Volīnijas pulka gvardes vienībām bija piedalījies karadarbībā pret Sarkano armiju.

Būtu jāatzīmē, ka pirms tam (pirms Oktobra revolūcijas) notikušo monarhijas krahu Krievijā un Pagaidu valdības nākšanu pie varas barons fon Noļkens arī bija uztvēris krasi negatīvi.
Savā memuāru krājumā “Patiesie notikumi un sadzīve” («Быль и быт»), kas ir publicēts Rīgā 1931. gadā, Ivans Nolkens viņam raksturīgajā saprātīgi ironiskajā manierē dažos izteiksmīgos vilcienos bija attēlojis Pagaidu valdības ministra-priekšsēdētāja Aleksandra Kerenska portretu.
Tikpat negatīvi autors bija sagaidījis drīzumā pēc Februāra revolūcijas sekojošo Oktobra revolūciju; savu uzsvērti negatīvo attieksmi pret jauno sabiedrības eksistences politekonomisko modeli viņš nekad nav slēpis.  

Tajā pašā memuāru krājumā rakstnieks ir asi kritizējis padomju iekšlietu sistēmu, raksturojot jaunā modeļa radītājus šādi:
“Visi šie Dzeržinski, Menžinski, Jagodas un pārējie mūsdienu slavenie bendes, manuprāt, ir garīgi slimi cilvēki. Protams, veselajai cilvēces daļai  ir pienākums īstenot visus centienus, lai padarītu šādus cilvēkus nekaitīgus, labāk būtu vispār izņemt tos no aprites, bet izturēties pret viņiem var tikai kā pret slimajiem, kuri nes milzīgu bīstamību visiem, ar kuriem viņiem nākas saskarties.”
Grāmatā “Patiesie notikumi un sadzīve” Noļkens pa pusei nopietni, pa pusei jokodams, ir paudis futuroloģisku prognozi, saskaņā ar kuru, attālā perspektīvā “cilvēcei izdosies, ķirurģiski iejaucoties, vai arī ar kaut kādām potēm ārstēt ne tikai fiziskās kaites, bet arī garīgās kaites, radikāli mainot cilvēka tieksmes un psihi.” Un tālāk autors turpina: “Šāds sapnis, protams ir himera, bet tas, kas šodien tiek uzskatīts par himeru, rītdien varētu kļūt par cilvēka prāta, cilvēces kultūras sasniegumu.”

Sava mūža laikā ieņemdams dažādus posteņus – gan dienesta izmeklētāja, gan  kara virsnieka, -  Noļkens bija kļuvis par asiņaino darbību trako kara laiku ietvaros tiešo aculiecinieku. Rakstnieks bija atradies bezprecedenta pasaules slaktiņa trakojošā virpuļa epicentrā, kas bija radījis sev apkārt visuma mēroga haosu, bez nožēlas un ar sadistisku patiku graujot veco, ierasto iekārtu, samaldams savos dzirnakmeņos cilvēku dzīves un likteņus, tā, ka cilvēkam, kas bija piedzīvojis šo liela mēroga katastrofu, vairs nebija lemts atgriezties pagātnē.

Dzīve un literārā darbība Rīgā

Kopš 1920. gadu sākuma Ivans Noļkens bija dzīvojis neatkarīgās Latvijas Republikas galvaspilsētā Rīgā, no kuras ne reizi nebija izbraucis. Šeit viņš, prāta un sirdsbalss pamudināts, atkal bija pievērsies literārajai daiļradei.

Tieši Latvijas migrācijas laikposmā I. Noļkens arī bija radījis savus galvenos autobiogrāfiskos beletristiskos sacerējumus, kuri ir nodrošinājuši viņam neordināra rakstnieka romānista slavu un izsaukuši interesi par viņa daiļradi pētnieku filologu vidū. Būtu jākonstatē, ka pēdējo gadu laikā šī interese no pētnieku filologu puses ir pamodusies, pastāvīgi pieaugot.

Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā, 1940. gada otrajā pusē, 74 gadu vecumā Ivans Noļkens ticis Iekšlietu Tautas komisariāta izmeklētāju nopratināts, tomēr, sakarā ar  sirmu vecumu, arestēts viņš netika...
                                   

Aleksandrs Filejs

(saīsināts tulkojums no krievu valodas)

Grāmatas, kuras Rīgā uzrakstījis un izdevis barons fon Nolkens:

Atblāzma (Зарево). Romāns. Autora izdevums, Rīga, 1927. 

Dzīvie un mirušie (Живые и мёртвые). Romāns. M. Didkovska izdevniecība. Rīga, 1927. 

Kurzemes pilī (В Курляндском замке). Romāns. Autora izdevums, Rīga, 1928. 

Grāfiene Dimontēla (Графиня Дюмонтэль). Emigrantes romāns. Autora izdevums, Rīga, 1928. 

Iecirtīgais ģenerāladjutants (Строптивый генерал-адъютант). M. Didkovska izdevniecība. Rīga, 1929. 

Pianista romāns (Роман пианиста). Divās daļās. Izdevniecība “Škola žizņi”. Rīga, 1930. 

Patiesie notikumi un sadzīve (Быль и быт). No pagātnes gadiem. Izdevniecība “Škola žizņi”. Rīga, 1931.

1920. - 30. gados Ivana fon Nolkena raksti un literārie darbi regulāri tikuši publicēti Latvijas preses izdevumos.

Laikrakstos: «Вечернее время»/ “Vakara laiks” (1924. g., 1925. g.), ilustrētajā pielikumā laikrakstam «Русская мысль»/ ”Krievu doma” (1924. g.), «Русская жизнь»/ “Krievu dzīve” (1924. g.), «Либавское русское слово»/ “Libavas krievu vārds” (1925. g.), «Воскресенье»/ ”Svētdiena” (1927. g.), «Слово»/ “Vārds” (1926-1929), «Новости»/ ”Ziņas” (1926. g.), «Сегодня»/ “Šodien” un «Сегодня вечером»/ “Šovakar” (1930. g., 1932. g.).  

Žurnālos: «Перезвоны»/ “Zvanu skaņas” (1924. g., 1925. g.), «Искра»/    “Dzirksts” (1924. g.), «Мир»/ ”Pasaule” (1924. g.), «Балтийский альманах”/  “Baltijas almanahs” (1924. g., 1928. g.). 

Informācijas avots:

Юрий Абызов. Русское печатное слово в Латвии. 1917-1944 гг. Био-библиографический справочник. Часть III. Stanford, 1991, 140.-146. lpp.