Arhibīskaps Irinarhs (Popovs)

Irinarhs (laicīgais vārds - Jakovs Popovs, 1790. g. 23. oktobrī/ 3. novembrī Kurskas guberņā, Krievijas impērijā – 1877. g. 25. septembrī/ 7. oktobrī Rjazaņā, Krievijas impērijā) – Rīgas bīskaps no 1836. līdz 1841. gadam.

Nākamais arhibīskaps Irinarhs (Popovs) ir dzimis ap 1790. gadu Kurskas guberņas Dolgoje ciemā, priestera Dmitrija Popova ģimenē. Absolvējis Kurskas Garīgo semināru un pēc tam Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju, Jakovs Popovs 1817. gadā iestājās mūka kārtā, pieņemot vārdu Irinarhs.

No 1819. līdz 1835. gadam jaunais garīdznieks kalpojis Krievijas sūtniecībās Milānā, Florencē, Romā un Atēnās. 1831. gadā Irinarhs (Popovs) tika iecelts arhimandrīta kārtā.

1836. gadā Irinarhs (Popovs) tika hirotonizēts par Staricas bīskapu, Tveras eparhijas vikāru.

Tajā pašā gadā Irinarhu (Popovu) pārcēla kalpot uz Rīgu – tikko izveidotajā Rīgas bīskapa katedrā. Ņemot vērā Irinarha darba pieredzi ārpus krieviskās vides, tika uzskatīts, ka viņš ir vislabākais kandidāts kalpošanai Baltijā.

Virsganu Irinarhu raksturoja vispozitīvākās personiskās īpašības, viņš bija enerģisks, apveltīts ar lielu erudīciju. Viņš bija sava laika ievērojams teologs un valodnieks (prata vairākas svešvalodas).Virsgans Irinarhs (Popovs) pēc sevis atstājis nozīmīgus garīgos sacerējumus, galvenokārt sprediķus desmit sējumos. Viņš uzrakstījis arī Grieķu Baznīcas īsu vēsturi.

Kā zināms, 19. gadsimta sākumā Kurzemes un Vidzemes guberņu pareizticīgās draudzes pārvaldīja bīskapi no Pleskavas. Neraugoties uz Baltijas novada īpašo stāvokli, pareizticīgo skaits šeit pieauga, palielinājās arī draudžu skaits. Taču liela attāluma dēļ Pleskavas bīskapi nevarēja aktīvi iesaistīties vietējās garīgās dzīves norisēs.

Toreiz Baltijā bija daudz vecticībnieku, pret kuriem imperators Nikolajs I savas valdīšanas laikā (1825–1855) izvērsa kārtējo vajāšanas kampaņu. Šajā sakarībā tika nolemts vecticībnieku vidū aktivizēt valsts Pareizticīgās Baznīcas misionārisko darbību. Jautājums par bīskapa katedras atvēršanu Rīgā tika izlemts ar Nikolaja I personīgo līdzdalību. 1836. gada 13. jūnijā ķeizars piedāvājis Sv. Sinodei apspriest jautājumu par to, vai atvērt Baltijā patstāvīgu eparhiju, vai izveidot Pleskavas eparhijas vikariātu. Pārsvaru guva viedoklis, ka pareizticīgo mazā skaita dēļ novadā pagaidām pietiktu ar vikariāta atvēršanu.

Bīskapa, arhiereja rezidences un kancelejas uzturēšanai valsts piešķīra līdzekļus no savas kases. Tomēr piešķirtā summa bija diezgan pieticīga.

Rīgā Irinarhs (Popovs) ieradās 1836. gada novembra sākumā un 6. novembrī svinīgi nokalpojis savu pirmo liturģiju un aizlūgumu Svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrālē.

Sākotnēji par bīskapa rezidenci tika izmantots Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas klēra nams, kas atradās pilsētas nomalē. Tikai 1837. gadā izdevās iegādāties celtni pilsētas centrā līdzās Svētā Aleksija baznīcai. Taču ieilgušo remontdarbu dēļ tikai 1840. gadā bīskaps Irinarhs pārcēlās uz šo ēku.

Kopumā bīskapa Irinarha (Popova) dzīvesveids bija vientulīgs, viņš maz kontaktējās ar vietējās (vācbaltiešu) administrācijas pārstāvjiem, kuri nepiederējuši Pareizticībai. Bīskaps daudz kalpoja baznīcās un sprediķoja.

19. gadsimta 30. gadu beigas bija diezgan mierīgas, un bīskaps Irinarhs daudz nodevās zinātniskai darbībai. Lielu uzmanību Virsgans veltījis vecticībniekiem un vienticības draudžu izveidošanai Rīgā. Tā, 1837. gadā tika iesvētīts Svētā Arhistratēģa Ercenģeļa Mihaila dievnams Maskavas priekšpilsētā (tagad – Latgales priekšpilsēta). Šajā jaunuzceltajā baznīcā tika izveidota vienticībnieku draudze.

Taču drīz Baltijā sākās latviešu un igauņu zemnieku masu kustība pārejai no luterticīgas pareizticībā. Dzimtbūšanas atcelšana 1817. un 1819. gadā un pāreja uz brīvu zemes nomu bieži vien pasliktinājušas vietējo iedzīvotāju stāvokli. Vēl vairāk stāvokli saasinājušas 19. gadsimta 40. gadu biežās neražas, kā arī vietējo varas iestāžu, vācu muižnieku un luterāņu mācītāju pilnīgā bezdarbība.

Trūkuma izmocītie latviešu zemnieki mēģināja atrast patvērumu, aizstāvību un garīgo aizgādnību pie pareizticīgo Virsgana Irinarha. 1841. gada vasarā zemnieku grupa, sagaidījusi Dievišķās liturģijas beigas, vērsās pie bīskapa ar lūgumu viņus uzklausīt. Virsgans Irinarhs vispirms pavēlēja paēdināt izsalkušos ļaudis, kā arī izdalīja viņiem žēlastības dāvanas savu iespēju robežās. Taču pēc tam Virsgans ieteica zemniekiem doties mājās un turpināt paklausīt savam muižniekam. Ziņa par labvēlīgo uzņemšanu ātri izplatījās zemnieku vidū, un viņi aizvien lielākā skaitā centās atkal nokļūt pie bīskapa.

Nedaudz vēlāk pie bīskapa Irinarha vērsās vairāki tūkstoši latviešu zemnieku ar lūgumu atļaut viņiem pieņemt Pareizticību. Visus šos lūgumus Virsgans nosūtījis Sv. Sinodes oberprokuroram Nikolajam Protasovam, bet pēdējais, pievienojis savu labvēlīgo atsauksmi, tos nodevis Iekšlietu ministrijai. Taču bīskapa Irinarha vēlmei apmierināt šos lūgumus nebija lemts piepildīties. Jāatgādina, ka Baltijas vācieši (vācbaltieši) bija labi organizēti un prata veiksmīgi aizstāvēt savas intereses. Spēcīgais vācu lobijs Sanktpēterburgā ļāva vācbaltiešiem nobloķēt zemnieku iespējamo pāriešanu Pareizticībā. Vietējās vācu iestādes Baltijā arī sāka visādi likt šķēršļus bīskapa darbībai. Viņa rezidenci aplenca ar policijas posteņiem. Zemniekus, kuri devās pie bīskapa Irinarha uz Rīgu, sāka aizturēt un nežēlīgi sodīt.

Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators vācbaltietis barons Magnuss fon der Pālens raudzījās uz vietējo zemnieku mēģinājumiem pāriet Pareizticībā, kā uz dumpi, par vienu no tā vaininiekiem uzskatīdams bīskapu Irinarhu un pareizticīgo garīdzniecību. M. fon der Pālens iesniedza ziņojumu iekšlietu ministram, kā arī žandarmērijas šefam grāfam Aleksandram fon Benkendorfam. Sakarā ar to, kā arī virknes citu sūdzību dēļ, Irinarhs (Popovs) saņēmis stingru rājienu un viņam tika aizliegts pieņemt lūgumus no zemniekiem.

Pēc vietējo varas iestāžu pārstāvju lūguma uz Baltiju zemnieku sodīšanai tika atsūtīta soda ekspedīcija. “Dumpiniekus” – latviešu un igauņu zemniekus nežēlīgi sodīja. Rezultātā kustību par pāriešanu Pareizticībā 19. gadsimta 40. gadu sākumā izdevās noslāpēt.

Tomēr ar to vien viss nebija beidzies. Uz ģenerālgubernatora M. fon der Pālena ziņojuma pamata un A. Benkendorfa spiediena iespaidā 1841. gada 5. oktobrī tika izdots ķeizara Nikolaja I apstiprināts Sv. Sinodes rīkojums: “Rīgas vikāram Irinarham nekavējoties doties uz Pleskavu un palikt tur eparhijas priekšniecības rīcībā līdz turpmākiem norādījumiem”. Atsevišķi priesteri – bīskapa tuvākie palīgi tika izsaukti uz Sanktpēterburgu paskaidrojumu sniegšanai.

1841. gada 12. oktobrī bīskaps Irinarhs (Popovs) zem uzraudzības tika izvests no Rīgas. Pēc tam viņš kādu laiku atradās Pleskavā, bet vēlāk pārcēlās uz Pečoru Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vīriešu klosteri. Veiktajā izmeklēšanā bīskapa un viņa palīgu darbībā nekas noziedzīgs netika atklāts. Izvirzītās absurdās apsūdzības tika atceltas. Taču atgriezties Rīgā bīskapam Irinarham vairs nebija lemts.

1842. gadā Irinarhu (Popovu) iecēla par Ostrogas bīskapu, Voroņežas eparhijas vikāru. Vēlāk pēc Baznīcas vadības norādījuma Virsgans kalpoja vēl vairākās citās eparhijās.

1845. gadā Irinarhs (Popovs) tika iecelts arhibīskapa kārtā.

Arhibīskaps Irinarhs (Popovs) ir miris 1877. gada 25. septembrī, apglabāts Rjazaņas Svētās Trijādības klosterī.

Sergejs Coja

Infomācijas avoti:

1) Гаврилин А. В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. С. 37–99.
2) Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. – Rīga, 2015, 26.–30. lpp.;
3) Сахаров С. П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836–1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 11–17.

Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis