Ivans Kočugovs

Ivans Kočugovs (1892. g. 11. augustā Rīgā, Krievijas impērijā –  pēc 1977. gada ASV) – kuģubūves inženieris, Rīgas Būvvaldes inženieris, pontontilta Rīgā projekta autors.

1911. gadā Ivans Kočugovs pabeidza Imperatora Pētera I reālskolu Rīgā. Turpināja izglītību Jūras inženieru skolas (Kronštatē) Kuģubūves nodaļā, 1915. gadā saņēma diplomu par tās beigšanu.

No 1915. līdz 1922. gadam strādāja Sevastopolē par kuģubūves inženieri.

1922. gadā I. Kočugovs atgriezās Latvijā, tajā pašā gadā saņēma Latvijas pavalstniecību un ieņēma inženiera posteni Rīgas Būvvaldē.  1923. gadā pēc triju mēnešu darba I. Kočugova vadībā  visi vecā pontontilta pieci elementi tika noņemti no sēkļa un smiltīm  Pērnavas tuvumā (kur tie bija nokļuvuši neveiksmīgas evakuācijas laikā) un sagatavoti nosūtīšanai uz Rīgu.

1924. gada jūnijā I. Kočugovs kopā ar M. Krivošapkinu piedalījās kustības atjaunošanā pār Lībekas tiltu, kuru bija cēluši vāciešu sapieri 1917. gada rudenī kā pagaidu pārceltuvi pār Daugavu un kas bija stipri cietis 1924. gada pavasara palos. Problēma par  transporta kustību starp Daugavas labo un  kreiso krastu joprojām nebija atrisināta un tas satrauca gan rīdziniekus, gan pilsētas varas iestādes. 1931. gada maijā Liepājā ieradās Rīgas pilsētas pašvaldības inženieris M. Krivošapkins un jaunu pontonu konstruktors inženieris I. Kočugovs. Viņi apskatīja Liepājas  Karostas rūpnīcā izgatavotos pontontilta jaunos elementus. Pontoni bija pilnīgā kārtībā un komisija tos bija pieņēmusi, pontonus nolaida ūdenī un tos pārņēma kuģa “Varonis” velkonis. Varēja sākt  celt  jauno tiltu, tas tūlīt arī tika darīts un jūnijā jau sākās transporta kustība pār to.

1933. gadā I. Kočugovs kļuva par sūkņu stacijas mašīnmeistaru Bukultos (pašlaik tas ir Rīgas mikrorajons Baltezera apkārtnē), tā apgādāja Rīgu ar dzeramo ūdeni. Pēc gada viņš jau ieņēma sūkņu stacijas priekšnieka amatu. Sūkņu stacijā viņš turpināja strādāt arī padomju varas laikā, iespējams, arī nacistu okupācijas gados.

1940. gada janvārī pēc izglītības ministra rīkojuma I. Kočugovs uz trim gadiem tika iecelts par Latvijas profesiju kameras locekli. (Kameras tika izveidotas Ulmaņa diktatūras periodā pēc fašistiskās Itālijas parauga. Tām bija jāaptver visas darbības sfēras un jābūt par pārstāvošu institūciju komunikācijā ar varas struktūrām.) Taču, mainoties politiskajai iekārtai, pēc pusgada kameru sistēma tika likvidēta.

I. Kočugovs paralēli pamatdarbam piedalījās arī politiskajā dzīvē. 1931. gadā viņš balotējās Saeimas vēlēšanās (taču netika ievēlēts) pareizticīgo un vecticībnieku un apvienoto krievu organizāciju sarakstā. Viņš bija arī Latvijas Inženieru biedrības loceklis, 1940.–1941. gadā bija Latvijas PSR Inženieru biedrības revīzijas komisijas loceklis.

1944. gadā I. Kočugovs emigrēja uz Vāciju, bet 1951. gadā – uz Amerikas Savienotajām valstīm. Tur viņš plānoja pontonus peldošajiem celtņiem. Bija ASV Krievu inženieru biedrības īstenais loceklis. Pēdējās ziņas par Ivana Kočugova dzīvi un darbību attiecas uz 1977. gadu.

 Tekstu sagatavoja Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

Е.А. Александров. Русские в Северной Америке. Биографический словарь. – Хэмден (Коннектикут, США) – Сан-Франциско (США) – Санкт-Петербург (Россия), 2005, стр. 276;

Рижский Вестник, № 125, 6 июня 1911 года;

Любекский мост открыт. – Сегодня, №139, 22 июня 1924 года;

Новые понтоны по дороге в Ригу. –  Сегодня, №193, 15 мая 1931 года;

По потреблению воды Рига на одном из первых мест. – Сегодня, № 256, 10 сентября 1936 года;

Tehnikas Apskats, Nr. 81, 1977. g. 1. septembris;

LVVA, 2996. f., 19. apr., 32902. lieta.