Arhibīskaps Joanns (Aleksejevs)

Joanns (laicīgais vārds Georgijs Aleksejevs; 1892. g. 20. janvārī Gatčinā, Sanktpēterburgas guberņā, Krievijas impērijā – 1966. g. 16. jūnijā Gorkijā/ Ņižņinovgorodā, Krievijas PFSR) – Rīgas eparhijas pārvaldnieks no 1958. līdz 1961. gadam, bīskaps, no 1961. gada – arhibīskaps.

Nākamis arhibīskaps Joanns (Aleksejevs) ir dzimis Gatčinas pils kalpotāja Mihaila Aleksejeva ģimenē (Sanktpēterburgas guberņā). Pamatskolas izglītību Georgijs Aleksejevs ieguvis pilsētas skolā, bet vidējo – Gatčinas reālskolā. Pēc tam 1910. gadā viņš iestājās Sanktpēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā. Jau no 15 gadu vecuma G. Aleksejevs piepelnījās, pasniedzot privātstundas, jo ģimene bija kupla (pieci bērni), taču tēva alga bija visai pieticīga.

Jau kopš bērnības gadiem nākamo arhibīskapu saistījuši reliģiskie jautājumi un Pareizticība. Viņš patstāvīgi apguva teoloģijas zinības. Tā visa rezultātā 1914. gadā G. Aleksejevs izstājies no institūta un eksternā (bez Garīgā semināra izglītības) iestājās Petrogradas/ Pēterpils Garīgās akadēmijas pirmajā kursā. Garīgo akadēmiju viņš sekmīgi absolvēja 1918. gadā.

1918. gadā Georgijs Aleksejevs apprecējās ar Lidiju Pomerancevu. Viņu ģimenē piedzima divas meitas.

Vētrainie revolūcionārie notikumi, lielinieku nākšana pie varas un Pilsoņu karš Krievijā – tas viss piespiedis G. Aleksejevu kopā ar ģimeni pārcelties uz dzīvi Igaunijā. Sākumā ģimene dzīvoja Narvā, nedaudz vēlāk – Tallinas piepilsētā Nimmē. Ilgus gadus G. Aleksejevs strādāja par pasniedzēju vairākās krievu mācību iestādēs – ģimnāzijās un dažāda veida kursos.

20. gadsimta 30. gadu beigās viņš kā līdzautors kopā ar Lidiju Mahoni izdevis mācību grāmatu “Живая речь”/ “Dzīvā valoda”, kas bija paredzēta krievu valodas pasniegšanai igauņiem. Līdztekus krievu valodai viņš prata arī igauņu, franču un vācu valodu.

Kopš 20. gadsimta 20. gadu sākuma Georgijs Aleksejevs aktīvi iesaistījās Pareizticīgās Baznīcas dzīvē. Viņš bija ārštata psalmotājs Tallinas Svētā Ņevas Aleksandra katedrālē. Viņš aktīvi piedalījās Svētā  Jāņa Kristītāja pareizticīgo dievnama būvdarbu organizēšanā Nimmē (mūsdienās - Tallinas rajons). Kopš šā dievnama atklāšanas brīža 1923. gadā un līdz 1928. gadam Georgijs Aleksejevs tur kalpojis par reģentu-psalmotāju. 1928.–1930. gadā viņš bija baznīcas draudzes Padomes priekšsēdētājs.

1931. gada 28. martā Tallinas un visas Igaunijas metropolīts Aleksandrs (Pauluss; 1872–1953) iesvētījis Georgiju Aleksejevu presbitera kārtā. Sākotnēji t. Georgijs kalpojis Tallinas Svētā Ņevas Aleksandra katedrālē.

1936. gadā pareizticīgo krievu draudze no katedrāles tika pārcelta uz Svēto Simeona un Annas baznīcu. 1937. gadā tēvs Georgijs Aleksejevs tika iesvētīts par virspriesteri un kļuva par Narvas eparhijas padomes locekli.

Otrā pasaules kara gados tēvs Georgijs, cik vien spēdams, palīdzējis trūkumcietējiem un krievu karagūstekņiem, ko darīt visstingrāks bija aizlieguši vācu okupācijas iestāžu pārstāvji. Tieši par mēģinājumiem atvieglot karagūstekņu likteni 1943. gadā t. Georgijam Aleksejevam nācās ciest. Virspriesteris tika arestēts, jo viņš bija pieņēmis grēksūdzi no dažiem padomju karagūstekņiem, kuri tika nodarbināti ostā un bija atnākuši uz baznīcu. Virspriesteri Georgiju Aleksejevu un vēl dažus baznīcas kalpotājus par to nodeva tiesāšanai, tomēr tiesa viņu attaisnoja.

Kara laikā tēvs Georgijs regulāri piedalījās labdarības akcijās. Uzklausot Baznīcas vadības aicinājumu uzņemt ģimenēs bāreņus, viņš bija pieņēmis savā ģimenē zēnu vārdā Pēteris. Pēc padomju karaspēka ienākšanas Igaunijā virspriesteris Georgijs Aleksejevs bija spiests pārtraukt savu pasniedzēja darbību, jo garīdzniekiem Padomju Savienībā tas bija liegts.

1952. gadā t. Georgijs Aleksejevs kļuva atraitnis. Sakarā ar to, ka Tallinas bīskapa katedra 1955. gadā kļuva vakanta, jo bīskaps Romāns (Tangs) tika iecelts par Lugas bīskapu, Ļeņingradas eparhijas vikāru, tēvs Georgijs tika aicināts arhiereja kalpošanai.

1955. gada 17. decembrī viņš tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Joanns - par godu Svētajam Jānim (Joannam) Kristītājam. Pēc tam, tā paša gada 20. decembrī viņu iecēla arhimandrīta kārtā, bet 1955. gada 25. decembrī Jelohovas Dieva Parādīšanās patriarha katedrālē Maskavā notika Joanna (Aleksejeva) iesvētīšana bīskapa kārtā, kuru veicis patriarhs Aleksijs (Simanskis).

Tallinas un Igaunijas bīskaps Joanns (Aleksejevs) bija labi pazinis savu eparhiju un izpratis tās vajadzības. Virsgans bieži veicis draudžu apceļošanu.

1958. gadā, pēc arhibīskapa Filareta (Ļebedeva) nāves, bīskaps Joanns (Aleksejevs) tika iecelts arī par Rīgas eparhijas pārvaldnieku. Virsgans vairākkārtīgi apmeklēja Rīgas eparhiju un noturēja dievkalpojumus dažādos dievnamos.

Virsgana Joanna (Aleksejeva) kalpošanas laiks sakrita ar padomju līdera Ņikitas Hruščova īstenoto Baznīcas vajāšanas politiku. Dievnamus atkal sāka slēgt, dažus no tiem nopostīja vai pat nojauca. Lai mēģinātu aiztāvēt to vai citu baznīcas ēku, bīskapam Joannam, kurš vairs nebija gados jauns cilvēks, nācās tērēt daudz spēka un veselības. Tā varas iestāžu pārstavju vēlējušies slēgt Pihticas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas sieviešu klosteri, kur plānoja iekārtot sanatoriju. Tāpat tika domāts par to, lai atņemtu Pareizticīgajai Baznīcai Svētā Ņevas Aleksandra katedrāli Tallinā un Kristus Piedzimšanas katedrāli Rīgā.

Lēmums par Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles aizvēršanu tika pieņemts jau 1960. gadā. Virsgans Joanns nosūtījis patriarham adresētu vēstuli, kurā lūdza dot viņam atļauju vizītei Maskavā, lai varētu sniegt personīgu ziņojumu par izveidojušos situāciju. Taču iejaucās varas iestāžu pārstāvji, kuri aizliedza bīskapam doties uz PSRS galvaspilsētu. Rezultātā visi Virsgana Joanna pūliņi izrādījās veltīgi, un Rīgas katedrāles ēka tika nodota valsts rīcībā “sabiedriskajām vajadzībām”.

Savas turpmākās pret Baznīcu vērstās akcijas bezdievīgās varas iestādes centās īstenot bez lieka trokšņa, lai nesatrauktu starptautisko sabiedrību. Tāpēc tika nolemts bīskapu Joannu (Aleksejevu) izolēt. Spēcīgā padomju varas orgānu spiediena ietekmē Krievu Pareizticīgās Baznīcas Sinode 1961. gadā pieņēmusi lēmumu paaugstināt Joannu (Aleksejevu) arhibīskapa kārtā un pārcelt viņu uz Gorkijas (tagad - Ņižņijnovgorodas) un Arzamasas katedru.

1961. gada 3. septembrī arhibīskpas Joanns piedalījās sava pēcteča Aleksija (Ridigera; nākamā Maskavas un visas Krievzemes patriarha) arhiereja hirotonijas (iesvētīšanas) ceremonijā, kas notika Svētā Ņevas Aleksandra katedrālē Tallinā. Jaunajam eparhijas vadītājam, neraugoties uz visiem padomju iestāžu pūliņiem, tomēr izdevās saglabāt Pjuhticas sieviešu klosteri un Tallinas katedrāli.

Arī Gorkijā/ Ņižņijnovgorodā arhibīskapam Joannam (Aleksejevam) tāpat nācās nepārtraukti cīnīties ar varas iestāžu pārstāvjiem, kuru spiediens aizvien pastiprinājās. Valsts veica drakoniskus pasākumus, palielinot nodokļu slogu baznīcu draudzēm, pastiprinot antireliģisko propagandu u.c. Virsgans visiem saviem spēkiem centās panākt to, lai neviens dievnams eparhijā netiktu slēgts. Arhibīskapa Joanna pūliņi neizrādījās veltīgi, viņa kalpošanas gados šajā eparhijā bija slēgti tikai četri dievnami no 50, kas tolaik vēl darbojās. 1963. gadā varas iestādes bija sastādījušas 12 slēgšanai paredzētu dievnamu sarakstu, no kuriem astoņus izdevās nosargāt.

Smagā cīņa ar padomju varas iestādēm, kā arī pārcelšana uz Gorkiju no Tallinas, kur bija nodzīvota mūža lielākā daļa, atstāja negatīvu iespaidu uz Virsgana Joanna veselību. Kopš 1963. gada viņš sāka stipri slimot un 1965. gadā bija spiests doties atpūtā.

Arhibīskaps Joanns (Aleksejevs) ir miris 1966. gada 16. jūnijā Gorkijā/ Ņižņijnovgorodā. Saskaņā ar testamentu viņa mirstīgas atliekas tika pārvestas uz Tallinu un apbedītas līdzās dzīvesbiedrei Ņevas Aleksandra kapsētā.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Латвийская Православная Церковь 1988-2008 г.г. Рига: Издание Синода Латвийской Православной Церкови, 2009. С. 17-25;

2) Мянник С. Архиепископ Иоанн (Алексеев). // Православие в Балтии, № 3 (12), 2015, с. 110-124.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis