Viesnīca «Pēterburga» Pils laukumā Rīgā

Viesnīca «Pēterburga» Pils laukumā Rīgā. J.K. Broces zīmējums.

Pils laukums 4

19. gadsimtā šis Vecrīgas laukums nedaudz līdzinājās Pils laukumam Sanktpēterburgā. Tā centrā atradās Uzvaras kolonna, līdzīgas bija arī klasicisma stilā būvētās ēkas. Par Krievijas impērijas galvaspilsētu atgādinājusi un šeit atradusies pirmā Rīgas viesnīca – “Pēterburga”.

Viesu sētas Rīgā pastāvējušas arī līdz 18. gadsimtam, taču tās nebija darbojušās ilgi, jo peļņu saimniekiem tikpat kā nenesušas. Iebraucēji parasti apmetās pie pilsētniekiem. Savukārt ārzemju komersanti īrējuši no rīdziniekiem mājas, bet tirgotāji apmetušies tirgotāju sētās. Apstiprinājums tam ir viesu nams, kam tika dots nosaukums “Maskavas sēta”, kas pirmo reizi ir pieminēts 1642. gadā.

Vēl pēc Krievijas ķeizara Pētera I pieprasījuma Rīgas rāte pieņēmusi lēmumu atvērt pastāvīgu viesnīcu. Tomēr viesnīcas ēka Pils laukumā parādījusies tikai 1750. gadā. Pirmais šīs ēkas attēls atrodams starp J.K. Broces zīmējumiem, tas datēts ar 1791. gadu. Tā bija neliela divstāvu ēka ar stāvu dakstiņu jumtu. Viesnīca uzreiz piesaistījusi Rīgas viesu uzmanību.

1789. gada 30. maijā šajā viesnīcā apmetās krievu rakstnieks un vēsturnieks Nikolajs Karamzins (1766-1826), kurš savā publicistiskajā darbā “Krievu ceļotāja vēstules” («Письма русского путешественника») dažus vārdus ir uzrakstījis arī par viesnīcas saimnieka pakalpību. Iespējams, arī tāpēc Rīga uz literātu atstājusi labvēlīgu iespaidu.

19. gadsimta otrajā pusē par viesnīcu “Sanktpēterburga” tika minēts, ka tā atrodas “..iepretim pilij un kuģukrastmalai, un šai sakarā to iesaka visiem ceļotājiem, jo tai ir ērta atrašanās vietā. Saimnieks sola pakalpot godprātīgā veidā un par mērenām cenām. Atbraucēju kungu ekipāžas tiek novietotas labos šķūņos, kas slēgti ar slēdzeni.” Šāda satura reklāma tika izplatīta četrās valodās: krievu, vācu, angļu un franču.

Savā ilgajā pastāvēšanas vēsturē viesnīcas ēka piedzīvojusi vairākas pārbūves. Tā, 1823. gadā tika izbūvēts mansards, bet 1874., 1890., 1897. un 1911. gadā ēku paplašināja un kapitāli pārbūvēja. Mainījās arī ēkas īpašnieki. 19. gadsimta otrajā pusē viesnīca piederēja tirgotāju Vulfu ģimenei, pēc tam šeit saimniekojis tirgotājs Ludvigs Dumpfers, bet līdz pat 1940. gadam to pārvaldījusi Kļusmanu ģimene.

Laika gaitā mainījies arī viesnīcas nosaukums. Sākotnēji tā saucās “Sanktpēterburga”, pēc tam vienkārši – “Pēterburga”, bet pēc 1914. gada – “Petrograda”.

1938. gadā viesnīcā bija 39 numuri, no kuriem septiņi bija divistabu, bet pārējie – vienistabas. Tie visi atradās otrajā, trešajā un ceturtajā stāvā. Astoņi numuri tika uzskatīti par luksusa numuriem, un tajos bija atsevišķa tualete un vannasistaba; pārējo numuru labierīcības atradās stāvos, tomēr katrā numurā bija roku mazgāšanās galds. Līdz 1930. gadu beigām praktiski visi numuri tika aprīkoti ar telefona sakariem. Ēkas pagrabstāvā atradās virtuve, pirmajā stāvā – bibliotēka un restorāns.

1921. gadā viesnīcā “Petrograda” tika izmitināta padomju valdības delegācija, kas gatavojusi noteikumus miera līguma noslēgšanai starp Padomju Krieviju un Poliju. Delegācijas sastāvā bija pazīstamais padomju politiķis Sergejs Kirovs (1886-1934). Viņš Rīgā uzturējās nedaudz ilgāk par nedēļu. Vēl ilgāk šeit uzkavējās cits padomju delegācijas pārstāvis – izcilais gleznotājs un mākslas zinātnieks Igors Grabars (1871-1960).

Viesnīcas “Petrograda” ēka glabā brīnišķīgā krievu operdziedātāja, tenora Leonīda Sobinova (1872-1934). g.) nāves noslēpumu. Viņš ieradies Rīgā 1934. gada 11. oktobrī, bet trīs dienas vēlāk nomiris šeit – numurā.

20. gadsimta 30. gadu beigās viesnīcai tika konstatēts nopietns trūkums: ēkas četrus stāvus savienoja tikai vienas vecas koka kāpnes, taču pēc tā laika noteikumiem, ja numuri atradās augstāk par otro stāvu, tad vajadzēja būt akmens kāpnēm un liftam. Šī fakta dēļ īpašniekiem katru gadu bija jālūdz atļauja turpināt ēkas ekspluatāciju, jo Rīgas pilsētas būvvalde draudējusi viesnīcu slēgt. Pie tam nemitīgi tika saskaņoti pārbūves projekti, taču tie tā arī palikuši uz papīra. Viesnīca Pils laukumā darbojusies līdz pat 1940. gadam.

Pēc Otrā pasaules kara šeit izvietoja kopmītni Rīgas Civilās aviācijas skolas darbiniekiem. Bijušos numurus sadalīja komunālajos dzīvokļos, viens numurs katrā stāvā tika pārveidots par kopīgu virtuvi, bet pagrabā tika ierīkoti malkas šķūnīši. 60. gados kopmītnes likvidēja, bet ēku nolēma pielāgot dažādu iestāžu vajadzībām. Šajā nolūkā 1976.–1979. gadā tika veikta rekonstrukcija.

Bijušās viesnīcas “Pēterburga” ēka ir viens no interesantākajiem krievu kultūras un arhitektūras pieminekļiem Rīgā. Ēkas platās koka kāpnes, pa kurām kādreiz kāpis Nikolajs Karamzins (1766-1826), krievu dzejnieks Vasilijs Žukovskis (1783-1852), slavenie operdziedātāji Fjodors Šaļapins (1873-1938) un Leonīds Sobinovs, joprojām savieno četrus ēkas stāvus.

Kirils Soklakovs

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). – Рига, 2010.

Informācijas avoti:

1. Ein altes Gasthaus. Rigasche Rundschau. № 270. 26.11.1938.
2. Rīgas būvvaldes arhīvs
3. Broce J.K. Ķeizariskajam licejam Rīgā līdzās esošā viesnīca, t.s. Pēterburgas hotelis 1791 gadā. Zīmējumi un apraksti. Rīga. 1992. 338-340 lpp.
4. Флаум Л. Гости старой гостиницы. Советская молодёжь. № 44. 03.03.1973.
5. Lapiņa, R. Senā Rīga grafikā. R. 1989.