Daugavpils Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Grīvā
Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Grīvā. – Daugavpils, Ļermontova ielā 15.
Patlaban Grīva ir Daugavpils pilsētas daļa, kas atrodas Daugavas kreisajā krastā pie Laucesas ietekas. Austrumos robežojas ar Judovku, bet dienvidrietumos – ar Nīderkūniem. Līdz 1953. gadam Grīva bija atsevišķa neliela pilsēta. No 1875. līdz 1879. gadam Grīvas vācu skolā (tagadējā Raiņa Daugavpils 6. vidusskola) mācījies nākamais latviešu dzejnieks Rainis (Jānis Pliekšāns; 1865-1929).
19. gadsimta 80. gados Grīvā - tolaik nelielā apdzīvotajā vietā, kas piederējusi pie Kalkūnu muižas (ietilpa Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķī), izveidojusies pareizticīgo draudze. Tas bija saistīts ar to, ka 1876. gadā tika atklāta Libavas / Liepājas-Romnu dzelzceļa līnija, kas savienoja Liepājas ostu ar Ukrainas Dņepras kreisā krasta teritoriju. Šī dzelzceļa līnija gāja Grīvas tuvumā, savukārt Kalkūnu muižā tika ierīkotas degvīna un alus darītava, kā arī citas rūpnīcas, un tādēļ šajā apvidū krasi pieaudzis kalpotāju un strādnieku skaits un līdz ar to arī pareizticīgo skaits. Savukārt Grīvai tuvākā parezticīgo baznīca atradusies 14 kilometru attālumā – Skrudalienas ciemā, bet Daugavpils baznīcas no Grīvas atdalīja Daugavas upe, kas radīja lielas neērtības Grīvas un tās apkārtnes pareizticīgajiem iedzīvotājiem.
Tad arī radusis iecere būvēt pareizticīgo dievnamu Grīvā un izveidot šeit patstāvīgu draudzi, daļu pareizticīgo ļaužu atdalot no Skrudalienas baznīcas draudzes. Atradies arī labdaris – Maskavas 1. ģildes tirgotājs Vasīlijs Popovs, kurš atvēlējis nepieciešamos līdzekļus koka baznīcas celšanai. Grīvas pareizticīgo baznīca tika uzcelta un iesvētīta 1882. gadā. Grīvas baznīcas pirmais pārzinis un jaunās pareizticīgo draudzes organizators bija priesteris Nikolajs Smeļskis (1836-1893); viņa pēcteči bija t. Pāvels Tičiņins (1862- pēc 1914) un t. Aleksandrs Cvetikovs (1865-1921).
Saskaņā ar vēstures ziņām, 1919. gadā, Poļu-padomju kara laikā (1918-1921), ar poļu artilērijas uguni Grīvas koka dievnama ēka tika nodedzināta līdz pamatiem ar visiem baznīcas piederumiem. Sakarā ar baznīcas nopostīšanu priesteris t. Aleksandrs Cvetikovs sāka uz laiku noturēt dievkalpojumus savās mājās. Pēc viņa nāves ar 1922. gada 4. augusta dekrētu par Grīvas baznīcas pārzini kļuva priesteris t. Savva Trubicins (1887-1968), kurš tika pārcelts uz šejieni no Jāņuciema (Fabianovas) Sv. lielmocekļa Georgija Uzvarētāja baznīcas.
Tēvs Savva izvērsis enerģisku darbību ar mērķi uzcelt jaunu pareizticīgo dievnamu karadarbības gaitā nodedzinātās baznīcas vietā. Viņam izdevās iegūt no Latvijas Republikas militārā resora atļauju pārcelt uz Grīvu hospitāļa vasaras baznīcu, kas atradusies Šuņezera krastā. Kulta celtne tika novietota tieši tajā vietā, kur iepriekš atradās pirmais nodegušais dievnams. Pārcelšana veikta, saglabājot celtnes iepriekšējo veidolu. No Daugavpils Valsts 1. ģimnāzijas uz Grīvas dievnamu tika pārcelts ozolkoka ikonostass no šīs ģimnāzijas ēkā esošās pirmskara Daugavpils reālskolas baznīcas.
Saņēmis Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa Jāņa (Pommera; 1876-1934) atļauju, tēvs Savva Trubicins vērsās pie Latvijas baznīcas draudzēm un atsevišķām personām ar lūgumu ziedot līdzekļus. Tāpat baznīcas celšanā aktīvi piedalījušies paši draudzes locekļi - gan ziedojot naudu, gan veicot nepieciešamos darbus. Pateicoties kopīgiem pūliņiem, drīz vien tika uzcelts jauns Grīvas koka dievnams un 1924. gada 11. septembrī svinīgi iesvētīts Svētītāja Nikolaja Brīnudarītāja vārdā.
Jaunās Grīvas baznīcas projekta autors bija Pareizticīgās Baznīcas sinodālais arhitekts Vladimirs Šervinskis (1894-1975). Grīvas Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca izceļas ar unikāliem kokgriezumiem. Dievnama fasādes apdarē izmantoti daudzi dekoratīvie koka elementi, tie rotā priekšnama telpas un jumta dzegu, fasādes augšdaļu, torņa dzegas, kā arī zvanu torni. Logu ailas rotā izgrebtas koka apmales. Virs kulta celtnes pamatapjoma paceļas tornis ar sīpolveida kupolu, zvanu torņa teltsveida kupolu vainago neliels sīpolveida jumols. Dievnamā atrodas ikonas, kas datētas ar 17. gadsimtu.
1928. gadā ar baznīcas draudzes locekļu palīdzību tēvs Savva Trubicins uzcēlis uz zemes gabala pie dievnama jaunu, plašu māju priesterim. 1938. gada 1. janvārī Grīvas pareizticīgo baznīcā bija 485 draudzes locekļi.
2012. gadā konkursa “Latvijas sakrālais mantojums” ietvaros Grīvas baznīcas draudze saņēmusi finansējumu dievnama rekonstrukcijai. 2018. gadā, neilgi pirms Latvijas Republikas 100. gadadienas svinībām, Daugavpilī tika izsludināta līdzfinansējuma programma sakrālā mantojuma saglabāšanai. Astoņu reliģisko draudžu atbalstam no pašvaldības budžeta tika piešķirti 40 000 eiro. Līdzfinansējums, uz ko varēja pretendēt draudzes, kuru ēkas reģistrētas kā kultūras pieminekļi, bija nepieciešams dažādiem mērķiem - dievnamu un teritoriju labiekārtošanai, apkures sistēmu izbūvei, ikonu restaurācijai un citiem darbiem. Renovācijas darbi tika veikti arī Daugavpils Grīvas Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīcā, kur, piesaistot līdzfinansējumu, bija nomainīts vecais žogs, izremontēts baznīcas kupols un ēkas pamati.
Pazīstami garīdznieki, kas kalpojuši Grīvas baznīcā:
No 1882. līdz 1893. gadam – t. Nikolajs Smeļskis (1836-1893).
No 1893. līdz 1904. gadam – t. Pāvels Tičiņins (1862. - pēc 1914. gada).
No 1904. līdz 1921. gadam – t. Aleksandrs Cvetikovs (1865-1921).
No 1922. līdz 1940. gadam – t. Savva Trubicins (1887-1968).
No 1951. līdz 1953. g. – t. Simeons Širjajevs (1886-1956).
No 1963. līdz 2010. gadam – arhimandrīts Georgijs (Vladimirs Parfenovičs; 1932-2012).
Saskaņā ar 2017. gada datiem, Svētā Nikolaja dievnama pārzinis ir t. Vladimirs Osipovs.
Informācijas avoti:
С.П. Сахаров «Православные церкви в Латгалии». Autora izdevums, Rīgā - 1939. g. 156. -157. lpp.
https://www.visitdaugavpils.lv/ru/turisma-objekts/grivas-sv-nikolaja-pareizticigo-baznica/
https://sobory.ru/article/?object=19196
https://eparhija.lv/2017-05-22-daugavpils/
