Svētās un Dzīvudarošās Trijādības baznīca Goliševā

Svētās un Dzīvudarošās Trijādības baznīca. – Goliševa, Aizgāršas ielā 1, Goliševas pagasts, Ludzas novads.

Goliševa (latgal.: Golyšova, arī - Aizgārša) ir apdzīvota vieta Ludzas novada Goliševas pagastā. Ciems atrodas Ludzas upes krastā, netālu no Krievijas robežas, 30 kilometru attālumā no novada centra Ludzas un 16 kilometru attālumā no Kārsavas.

Pareizticīgo draudze Goliševā tika izveidota 1834. gadā, atdalot daļu draudzes locekļu no blakus esošās Mihalovas/Pudinavas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas. Pirmais Goliševas draudzes priesteris bija t. Pēteris Kazanskis, kurš šeit nokalpojis līdz 1853. gada novembrim. Pirms draudzes baznīcas uzcelšanas dievkalpojumi, izņemot liturģiju, notikuši kapu kapličā (tagad kapličas nav).

Koka dievnama celtniecība par Polockas konsistorijas piešķirtajiem līdzekļiem tika uzsākta 1840. gadā. 1841. gada 30. jūnijā jaunuzbūvētā Goliševas baznīca tika iesvētīta par godu Svētajai un Dzīvudarošajai Trijādībai.

Pēc nepārbaudītām ziņām, dievnama projektu izstrādājuši franču izcelsmes arhitekts Ludvigs Šarlemāns-Bodē (1784?-1845) no Sanktpēterburgas un arhitekts Pjetro Viskonti (1778-1843) no Šveices.

Tradicionālā krustveida formā celtā koka baznīcas ēka arhitektoniski ir risināta ampīra stilā (klasicisma stila paveids – tulkot. piez.). No austrumu puses dievnama pamatapjomam ir piebūvēta daudzstūra formas apsīda. Centrā virs pamatapjoma paceļas liela izmēra pussfērisks poligonāls kupols, kas balstās uz daudzskaldņu pamata cilindra ar iebūvētiem logiem. Baznīcai ir piebūvēts trīsstāvu zvanu tornis, kas noslēdzas ar nelielu pussfērisku poligonālo kupolu. Tāpat kā jumta segums, arī abi kupoli krāsoti koši zilā krāsā, turklāt kupoli izrotāti zeltītām zvaigznēm, kas atgādina par Betlēmes zvaigzni, kura pasludinājusi Kristus piedzimšanu. Dievnams izceļas ar ārējo vienkāršību un greznu iekštelpu iekārtojumu.

Pēc t. Pētera Kazanska par Svētās Trijādības dievnama pārzini kļuva t. Simeons Šarovskis. Viņš ierosinājis jautājumu par baznīcas drauzes skolas atklāšanu un jau no 1886. gada 4. novembra sāka apmācīt bērnus savās mājās.

Pēc t. Simeona Šarovska nāves par Goliševas baznīcas pārzini kļuva priesteris t. Vladimirs Dimmans. 1889. gada 16. novembrī, pateicoties dievnama pārziņa centieniem, tika atvērta baznīcas draudzes skola, kur tika rīkotas svētdienas mācības un draudzes locekļi varēja apgūt dziedāšanu baznīcas korī. 1901. gadā draudzes locekļi savāca līdzekļus un 1902. gadā baznīcas ēka tika paplašināta ar piebūvēm no austrumu un rietumu puses, pēc kā kulta celtnes izmēri kļuva 19,3 X 20,8 X 8 metri.

Dievnama interjerā tika uzstādīts jauns kokgriezumiem rotāts divrindu ikonostass (ikonu gleznotājs – Isidors Koseņecs), ierīkotas divas krāsnis, nokrāsotas sienas un jumts. 1904. gadā t. Vladimirs Dimmans atvēris baznīcas draudzes sieviešu skolu. 1906. gadā zemnieks Vasīlijs Ļaļins ziedojis dievnamam svētā sirdsskaidrā Radoņežas Sergija ikonu. Pirms Pirmā pasaules kara Goliševas baznīca tika uzskatīta par vienu no labiekārtotākajām apkaimē.

1926. gadā un 1935. gadā, pateicoties toreizējā dievnama pārziņa t. Borisa Ramana pūliņiem, baznīcā tika veikti vērienīgi renovācijas un remonta darbi.

1938. gadā Svētās Trijādības baznīcā bija 1368 draudzes locekļi. Goliševas draudzes rajonā darbojās viena sešgadīgā (Aizgāršas) un divas četrgadīgās skolas, kurās mācījās 225 pareizticīgo bērni.

Padomju ateistiskā režīma laikos, 1980. gados, pēc ilggadējā baznīcas pārziņa t. Sergija Švedova nāves Goliševas pareizticīgo draudzē nebija pastāvīgā garīdznieka. Pēc tam uz Kārsavu tika atsūtīts tēvs Viktors (Mamontovs), kurš arī kļuva par Kārsavas, Pudinavas un Goliševas dievnamu pārzini.

Diemžēl 21. gadsimtā Goliševas ciems piedzīvo grūtus laikus. Jaunieši darba meklējumos ir devušies uz pilsētām vai ārvalstīm, apvidū paliek arvien mazāk iedzīvotāju. Tomēr uz lieliem svētkiem, īpaši Lieldienās un Vasarsvētkos, baznīcā allaž pulcējas daudz ticīgo no dažādām Latvijas pilsētām.

Ciema iedzīvotāji un viesi, kas ierodas apciemot dzimto novadu, ar īpašu bijību ik gadu 1. augustā svin Goliševas dievnama svētkus – sirdsskaidrā Sarovas Serafima piemiņas dienu. Kad 1903. gadā Sarovas Serafims tika kanonizēts, bija uzgleznotas daudzas svētā tēva ikonas. Viena no tām tika atvesta uz Ludzu, bet no turienes draudzes locekļi krusta gājienā nesa šo liela izmēra ikonu līdz Goliševas dievnamam. Baznīcā ir vēl viena īpaši godāta ikona, kurā attēlota sirdsskaidrā Polockas Jefrosīnija (jeb Eufrosīnija). Kādreiz Goliševas draudze bija Polockas eparhijas sastāvā, tāpēc šeit īpaši tiek godināta šī svētā.

Mūsdienās risināt dievnama saimnieciskās problēmas ir kļuvis daudz vienkāršāk. Novada pašvaldība un pagasta vadība aktīvi palīdz baznīcai daudzu jautājumu risināšanā. Goliševas draudzei tika atdota īpašumā zeme, baznīcas celtnes.

Pēc ilggadējā baznīcas pārziņa tēva Pētera Fedotova-Ivanova nāves viņa māsa Jekaterina Potapova nodevusi dievnama rīcībā prāvu naudas summu, ko šis priesteris bija sakrājis remontdarbiem. Tika izremontēts un nokrāsots dievnama jumts, atjaunota fasāde.

Pēc t. Pētera Fedotova-Ivanova par pārzini kļuva rosīgais gados jaunais t. Aleksijs Vinogradovs. Tika uzsākti vērienīgi darbi – iegādātas ikonas, savākta nauda jauniem baznīcas zvaniem, ap dievnamu nozāģēti vecie nokaltušie koki, izremontēts mūra žogs. Iedzīvotāju Goliševas ciemā ir palicis maz, taču draudzes locekļi tic: ja stāvēs dievnams – dzīvos arī Goliševa. Pēc 2020. gada datiem, baznīcas pārzinis ir priesteris Sergijs Kiričenko (dz.1984. g.).

Dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1834.–1853. gadā – t. Pēteris Kazanskis (?–?).

1853.–1889. gadā – t. Simeons Šarovskis (1830–1889).

1889.–1907. gadā – t. Vladimirs Dimmans (1865–1926).

1917.–1949. gadā – t. Boriss Ramans (1875 – ?).

1951.–1981. gadā – t. Sergijs Švedovs (1929 –1981).

Līdz 1952. gadam – t. Ņikanors Trubeckojs (1876–1959).

1982.–1985. gadā – priestermūks, 1985.–1987. gadā – igumēns, no 1987. gada – arhimandrīts Viktors (Mamontovs; 1938–2016).

1996. –2007. gadā – t. Pēteris Fedotovs -Ivanovs (1923–2007).

Informācijas avoti:

С.П. Сахаров «Православные церкви в Латгалии». Autora izdevums. – Rīgā – 1939. g. 104.-107. lpp.

Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. 82.-83. lpp.