Georgijs Celms

Georgijs Celms (1937.g. 10.septembrī Voroņežā, Krievijas PFSR – 2018. g. 14. aprīlī Maskavā, Krievijas Federācijā) – žurnālists, laikrakstu «Komsomoļskaja pravda» un «Ļiteraturnaja gazeta», žurnāla «Ogoņok» korespondents Baltijā. 

Georgija tēvs ir Mihails Mihailovs (Kacenelenbogens) (1902 –1938). 16 gadu vecumā  (1918. gadā) Mihails Mihailovs bija iestājies lielinieku partijā, kā brīvprātīgais cīnījās Pilsoņu kara frontēs, pēc tam piedalījās zemes reformas Vidusāzijā uzsākšanā, bija lielinieku partijas centrālās komitejas darbinieks, Maskavas, Kaļiņinas (Tveras), Voroņežas apgabala partijas komiteju sekretārs; viņs bija ХVII, tā saucamā, «uzvarētāju» kongresa delegāts, KSD(b)P CK loceklis. Divus mēnešus pēc dēla Georgija piedzimšanas M. Mihailovs tika arestēts kā „tautas ienaidnieks”.  1937. gada 1. augustā Butovā Mihails Mihailovs tika sodīts ar nāvessodu nošaujot. M. Mihailovs tika rehabilitēts 1954. gadā.

Georgija māte – Laima Celma (1903–1988), bija turīgu vecāku meita. Viņas māte Milda bija privātās ģimnāzijas īpašniece Rīgā, viņas tēvs Jūlijs Celms pēc saviem politiskajiem uzskatiem bija sociāldemokrāts, rediģēja pagrīdes laikrakstu «Cīņa», dažus gadus sēdēja cietumā. Pēc sociāldemokrātu partijas sašķelšanās Jūlijs Celms kļuva par mazinieku, un tas noveda pie viņa attiecību ar meitu pārtraukšanas. Pēc 1920. gada Latvijas netkarīgajā valstī viņš bija bankas direktors, četru sasaukumu LR Saeimas deputāts. Viņš tika apbalvots ar Lāčplēša ordeni par varonību, kas tika izrādīta kaujās par Latviju. 1919. gadā Laima Celma 16 gadu vecumā, vēl būdama ģimnāziste, iestājās lielinieku partijā. L. Celma studēja Sarkanās profesūras universitātē, strādāja partijas struktūrās. Pēc vīra aresta Laimu Celmu kopā ar diviem mazgadīgajiem bērniem nosūtīja izsūtījumā uz Baškīriju. Rīgā ģimene atgriezās tikai 1954. gadā. Māte strādāja par ierēdni Degvielas rūpniecības ministrijā.

Georgija māsa – Jeļena Celma (1933. g. 6. maijā Maskavā) – filozofijas doktore, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docente, Latvijas Kultūras akadēmijas docente, krievu filozofijas, kultūras vēstures un estētikas speciāliste. Viņa ir grāmatas autore: Е. Целма. Время и моя судьба (Laiks un mans liktenis).  Рига, Zinātne, 2012. 

Georgijs Celms absolvēja Rīgas 22. vidusskolu. (Starp citu, šajā skolā viņš mācījās kopā ar Borisu Pugo, kas vēlāk bija Latvijas KP CK pirmais sekretārs un pēc tam kļuva par gekačepistu).

Tā saucamā Hruščova “atkušņa” laikā, 1956. gadā G. Celms iestājās LVU Filoloģijas fakultātē. Pēc tam viņš pārgāja studēt Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātē, ko absolvēja 1960. gadā. 

 Par G. Celma pirmo darba vietu kļuva rajona avīze, pēc tam novada avīze, no kurienes viņš tika aicināts strādāt laikrakstā «Komsomoļskaja Pravda». No šā laikraksta redakcijas viņš tika padzīts par «politiskā brieduma trūkumu». Tas notika pēc uzstāšanās bardu un menestreļu (piedaloties Gaļičam un citiem) festivālā Novosibirskas Akadēmiskajā pilsētiņā. G. Celma pilsoniskā pozīcija krasi atšķīrās no partijas un komjaunatnes funkcionāru oficiālās pozīcijas.

1978. gadā Georgiju Celmu aicināja strādāt par tolaik populārā laikraksta «Ļiteraturnaja gazeta» („Literārā Avīze”) speciālkorespondentu Latvijā. Desmit darba gadu laikā viņš publicēja «LG» ne mazums kritisku materiālu par Latvijas birokrātisko nomenklatūru. Īpašu nepatiku Latvijas KP CK izsauca viņa publikācijas, kas tika veltītas Daugavas upes aizstāvībai (tolaik Dainis Īvāns kopā ar kolēģiem organizēja Latvijas Tautas fronti), kā arī LTF atbalstam, un publikācijas par valsts divvalodību. Pēc oficiālā viedokļa doma par to, ka latviešu valodai arī ir jākļūst par valsts valodu, izskatījās dumpīga; tolaik varas pārstāvji uzskatīja, ka valsts valodai jābūt tikai krievu. Latvijas KP CK pirmais sekretārs Boriss Pugo sudzējās Maskavas varas pārstāvjiem par korespondentu „nomelnotāju”.

1989. gadā G. Celms pārcēlās uz dzīvi Maskavā un strādāja laikrakstā «LG», tolaik populārajā žurnālā «Ogoņok», laikrakstā «Novije Izvestija» un citos preses izdevumos.

G. Celms bija piedalījies žurnālistu konkursos, gandrīz vienmēr ieņemdams godalgotās vietas: «Labākais profesijā», «Par žurnālistu meistarību», «Par cīņu pret ksenofobiju» un citos. G. Celmam ir sudraba medaļa par piedalīšanos cietumu resora reformās. Cilvēktiesību aizsardzības tēma bija kļuvusi par galveno viņa publikāciju tēmu. G. Celma interese par Latviju nekad neapsīka. Savās publikācijās viņš centās parādīt tās radikālās pārmaiņas, kas bija notikušas Latvijā, virzoties pa ceļam uz demokrātijas pusi, kā arī kļūmes un neveiksmes, kas tika piedzīvotas šajā ceļā. LR vēstniecības Maskavā darbinieki regulāri sniedza viņam nepieciešamo informāciju.  

Georgijs Celms ir grāmatas «Мы   живем, под собою не чуя страны» („Mēs dzīvojam, zem sevis nejūtot valsti”) autors; šī grāmata ir veltīta viņa paša ģimenei, kuras liktenī atspoguļojās laiks. Šī grāmata (trīs sējumos) nāca klajā 2008. gadā Maskavas izdevniecībā «Gosznak». 2015. g. Maskavā nakusi klājā minētas grāmatas otrais izlaidums.

Georgija Celma dzīvesbiedre – Olga ir jaunāko klašu skolotāja, patlaban – pensijā. Bērni: meita Natālija (dzīvo un strādā Holandē), dēls Aleksejs (dzīvo un strādā Vācijā), dēls Mihails (dzīvo un strādā izdevniecībā Maskavā).

Georgijs Celms miris Maskavā 2018. gada 14. aprīlī.

Андрей Колесников. ИСЧЕЗНОВЕНИЕ