Garolds Astahovs
Garolds Astahovs (1966. g. 8. novembrī Jūrmalā, Latvijas PSR – 2009. g. 19. maijā Rīgā, Latvijas Republikā) – sabiedriskais darbiniekss, Latvijas Krievu kopienas prezidents.
Garolds Astahovs ieguva divas augstākās izglītības (būvinženiera un pedagoga), strādāja skolā un būvniecības nozarē.
Neatkarīgajā Latvijā Garolds Astahovs aktīvi pievērsās sabiedriskajai darbībai, dažus gadus viņš bija Latvijas Krievu kopienas (LKК, kriev. abreviatūra – РОЛ) Domes priekšsēdētāja vietnieks, 20. gadsimta 90. gadu otrajā pusē viņš kļuva par Latvijas Krievu kopienas prezidentu. Ieņemot šo amatu, viņš aizstāvēja valsts krievu iedzīvotāju intereses, aizstāvēja Krievu kopienas tiesības uz Pētera Lielā palastu. 1999. gadā viņš bija viens no galvenajiem beztermiņa piketa pie Prezidenta pils organizētājiem. Piketētaji protestēja pret «Valsts valodas likumu», kuru 1999. gadā bija pieņēmusi Saeima. Dažas diennaktis piketētāji pavadīja pie Prezidenta pils, nakšņoja uz asfalta. Latvijas Prezidente V. Vīķe-Freiberga neparakstīja šo likumu, bet iesniedza to Saeimā otrreizējai izskatīšanai.
2001. gada sākumā, sniedzot interviju Krievijas laikrakstam «Ņezavisimaja gazeta», Garolds Astahovs šādi rakturoja Latvijas Krievu kopienu: «Organizācijas sastāvā ir vairāk nekā 2600 cilvēku. Pēc Latvijas mērogiem tas ir ļoti daudz... mūsu organizācijai ir savas struktūrvienības daudzās valsts lielajās pilsētās. Mēs esam nopietns spēks. Mēs saprotam, kādā pasaulē šobrīd dzīvojam, saprotam visu Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību sarežģītību un uzskatām, ka mūsu uzdevums ir padarīt republiku par kultūras un ekonomisko tiltu starp Krieviju un Rietumiem».
Garolds Astahovs, neskatoties uz smagu slimību, aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē. Viņš pāragri aizgāja no dzīves. Pēc G. Astahova nāves dažu Latvijas sabiedrisko organizāciju vadītāji uzrakstīja: «Deviņdesmito gadu beigas ir sarežģīts periods LKK dzīvē - tas bija saistīts ar Pētera Lielā palasta zaudēšanu, jo šajā ēkā atradās organizācija, kā arī trūka atbalsta ne tikai no vietējo varas struktūru pārstāvjiem, bet arī no Krievijas. Šajos sarežģītajos apstākļos Garolds Vjačeslavovičs demonstrēja kolosālu enerģiju un viņam izdevās atrast iespējas LKK darba turpināšanai. Nežēlojot laiku un nerēķinoties ar veselības stāvokli, ieguldīdams savus personīgos līdzekļus, viņš organizēja virkni publisku akciju Latvijas krievu iedzīvotāju aizstāvībai. Pēc viņa iniciatīvas notika arī daudzi nacionālās kultūras rakstura pasākumi. Visi, kas strādāja kopā ar viņu, atceras viņa cieņas pilno attieksmi pret cilvēkiem, viņa nesavtīgumu un sirsnību, kā arī labestības un biedriskuma atmosfēru, kuru viņš spēja radīt Latvijas Krievu kopienā».
Aleksandrs Gurins
