Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīca Daugavpilī

Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīca. – Daugavpils, Puškina ielā 52.

Daugavpils (latgal.: Daugovpiļs; līdz 1893. gadam – Dinaburga, vācu : Dünaburg; līdz 1920. gadam – Dvinska) ir valstpilsēta Latvijā, pēc iedzīvotāju skaita otra lielākā pilsēta pēc Rīgas. Daugavpils novada administratīvais centrs. Attālums līdz Rīgai pa šoseju sastāda 232 kilometrus. Pilsēta izvietojusies Daugavas abos krastos – gan Latgalē, gan Sēlijā. Daugavpils atrodas netālu no Lietuvas un Baltkrievijas robežas.

1850. gadā Dinaburgā/ Daugavpilī nodibināta Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vienticībnieku draudze. Tas notika pēc tam, kad pilsētu bija apmeklējis Polockas un Vitebskas arhibīskaps Vasīlijs (Lužinskis; 1791–1879). Virsgana vizītes laikā pie viņa vērsās tirgotāju-vecticībnieku grupa ar lūgumu pievienot viņus vienticībai un pārveidot lūgšanu namu Vecajā Forštatē, Šuņezera krastā par vienticībnieku dievnamu (Vienticība ir virziens vecticībā, kura piekritēji, saglabājot senos dievkalpojumu rituālus un senkrievu sadzīves paradumus, atzīst oficiālās Pareizticīgās Baznīcas jurisdikciju – tulk. piez.).

1851. gada 5. februārī arhibīskaps Vasīlijs (Lužinskis) iecēla par vienticībnieku draudzes pārzini priestermūku Avtonomu (Artamonu Ankudinovu). Šis ievērojamais vecticībnieku darbinieks 1850. gada rudenī bija pievienojies Pareizticībai kā vienticībnieks un 1850. gada 8. septembrī tika iesvētīts mūka kārtā. Viņš arī vadījis Vecās Forštates vecticībnieku lūgšanu nama pārveidošanu par vienticībnieku dievnamu. 1852. gada 13. septembrī arhibīskaps Vasīlijs (Lužinskis) iesvētīja koka dievnamu par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai.

19. gadsimta 60. gados tika pieņemts pilsētas attīstības plāns, kas paredzējis nojaukt virkni ēku, arī Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas koka dievnamu. Draudze saņēma kompensāciju 5 tūkstošu rubļu apmērā un 1,5 hektāru lielu zemesgabalu.

Vienticībnieku mūra baznīcas celtniecība (ēkas izmēri – 25 x 8 x 8 metri) bija pabeigta 1877. gadā. Tā paša gada 1. oktobrī baznīcu par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai iesvētīja Polockas un Vitebskas bīskaps Viktorīns (Ļubimovs; 1821–1882).

Jaunuzceltajā dievnamā pie sienas tika piestiprināts uzraksts (1934. gada remonta laikā tas pārnests uz pieliekamo kambari), kur bija rakstīts, ka baznīcu cēlis tirgotājs Semjons Vavilovs, bet Celtniecības komitejas locekļi bija: virspriesteris Aleksandrs Ščerbovs, t. Vasīlijs Černovs, Ivans Losevs, Danila Duškans, Fijons Jevdokimovs, Ņikifors Jermolajevs un tas pats Semjons Vavilovs, kurš dievnama būvniecībai ziedojis tajos laikos prāvu summu — 1500 rubļu. No nojauktā koka dievnama uz akmens baznīcu tika pārvietots senatnīgais ikonostass un pārnesti baznīcas piederumi.

Arhitektoniski mūra dievnams ir risināts tā laika pareizticīgo baznīcu celtniecībai raksturīgajā eklektikas stilā. Kulta ēkas pamatapjoms plānojumā ir četrstūrveida. Centrā virs pamatapjoma slejas sīpolveida kupols, kas balstās uz dekoratīvās kupola pamatnes. Virs priekštelpas pamatapjomam ir piebūvēts divstāvu zvanu tornis, ko vainago neliels sīpolveida jumols. Altārdaļā pamatapjomam piebūvēta četrstūraina apsīda. Dievnama fasādes rotā arkveida logi.

Baznīcas klēra vajadzībām tika uzceltas divas koka mājas, bet 1895. gadā – mūra māja. 1897. gadā baznīcas klēra mūra mājā tika atvērta baznīcas draudzes skola, kurā mācījās 58 bērni.

19. gadsimta laikā Dinaburgas/ Daugavpils iedzīvotāju skaits strauji pieauga, palielinājās arī draudzes locekļu skaits Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas draudzē: ja 1857. gadā bija 457 draudzes locekļi, tad 1896. gadā – jau pāri par tūkstoti.

1915. gadā vienticībnieku dievnams kļuvis par pareizticīgo.

Pirmā pasaules kara laikā pilsētas iedzīvotāju skaits bija stipri sarucis, attiecīgi samazinājies arī baznīcas draudzes locekļu skaits. 1926. gadā to skaits bija 884 cilvēki. Taču draudzes locekļi nežēloja līdzekļus savam dievnamam. 1934. gadā, pateicoties baznīcas pārziņa t. Nikolaja Koliberska pūliņiem, Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnams tika pārbūvēts un paplašināts – piebūve pagarinājusi kulta ēku par 4 metriem, bija demontētas divas sānu kolonnas, pacelta dievnama velve un izbūvētas luktas dziedātājiem. 1937. gadā par baznīcas līdzekļiem dievnama iekštelpās tika veikts remonts – nokrāsotas sienas un griesti, atjaunots ikonostass.

Padomju ateistiskā režīma laikos, 1964. gadā Daugavpils Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnams, tāpat kā daudzas citas pareizticīgo baznīcas, tika slēgts. No kulta celtnes tika noņemts zvanu tornis, bijušajā baznīcā ierīkoja velosipēdu nomas punktu un bibliotēku.

1991. gadā, pēc bijušo draudzes locekļu lūguma, baznīcas ēka, kas bija nolaistā un izdemolētā stāvoklī, tika atdota Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai. Bija nepieciešams renovēt dievnama jumta segumu, no jauna izbūvēt un uzstādīt kupolus, nomainīt logu rāmjus, atjaunot ikonostasu. 2007. gadā sakrālā celtne bija pilnībā atjaunota un tā paša gada 9. septembrī baznīcā notika pirmais dievkalpojums.

2014. gadā Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcā tika iesvētīti četri jauni zvani. Saskaņā ar 2019. gada datiem, dievnama pārzinis bija virspriesteris Dionīsijs Gorjunovs, līdztekus tam viņš ir arī Daugavpils prāvestības prāvests (jeb blagočinnijs).

2024. gads

Draudzē kalpojuši šādi garīdznieki:

1850.–1851. gadā – priestermūks Avtonoms (Artamons Ankudinovs; ?–1851).

No 1856. līdz 1876. gadam – t. Grigorijs Golovins (?–?).

1877.–1878. gadā – t. Vasīlijs Černovs (?–?).

No 1878. līdz 1908. gadam – t. Joanns Šitikovs (1838–?).

No 1908. līdz 1923. gadam – t. Gavriils Čelpanovs (1863–1923).

No 1923. līdz 1930. gadam – t. Mihails Pētersons (1873–1952).

No 1930. līdz 1938. gadam – t. Nikolajs Koliberskis (1872–1942).

No 1938. līdz 1941. gadam – t. Joasafs Dobrecovs (1907–1963).

Līdz 1943. gadam – t. Savva Trubicins (1887–1968).

No 1944. līdz 1945. gadam – t. Ņikons Zaļivskis (1864–1949).