Daugavgrīvas cietoksnis

Daugavgrīvas cietoksnis

Rīga, Bolderājas mikrorajons

          Saglabājušies cietokšņa nocietinājumi. Foto autors – V. Ļisicins

Šī cietokšņa vēsture aizsākās 13. gadsimta sākumā. 1201. gadā, drīzumā pēc aizsargvaļņu uzcelšanas apkārt Rīgai, Ikšķiles bīskaps Alberts fon Bukshēvdens (kopš 1201. gada Rīgas bīskaps) devis rīkojumu uzcelt nocietinājumu, kas aizsargātu pilsētu no jūras puses. Šim nolūkam vecās Daugavas grīvas labajā krastā, aptuveni tur, kur tagad atrodas Vecāķu ciems, tika uzbūvēts nocietināts cisterciešu klosteris.

No 16. gadsimta vidus Daugava izveidojusi jaunu grīvu. Vairs nebija nepieciešamības aizstāvēt agrāko, par seklu kļuvušo upes grīvu, un nocietinātais cisterciešu klosteris sāka zaudēt savu stratēģisko nozīmi. 1600.–1629. gada Poļu-zviedru kara laikā zviedru karaspēks grāfa Mansfelda vadībā sagrābis veco nocietinājumu, kas jau bija zaudējis savu militāro nozīmi. Neriskējot virzīties augšup pa upi, lai aplenktu Rīgu, zviedru karaspēks Daugavas jaunās grīvas kreisajā krastā, Buļļupes ietekas vietā, uzbūvēja četrstūrainas formas zemes nocietinājumu – Neimindes skansti (vācu: Neumünde) un tajā nometināja 250 karavīru lielu garnizonu.

Tādējādi tirdzniecības kuģiem tika liegta piekļuve atklātajai jūrai. 1609. gadā Žečpospolitas karavadonim Hodkevičam izdevās ieņemt šo nocietinājumu, padzenot zviedru karavīrus, taču ne uz ilgu laiku. 1621. gadā zviedru flote izsēdināja desantu Daugavas grīvā, rezultātā Rīga un visa Daugavas grīva uz ilgu laiku nonāca Zviedrijas kroņa pakļautībā.

Tā kā Neimindes skanstei bija liela stratēģiskā nozīme, tad 17. gadsimta 40. gados skanste tika modernizēta, uzbūvējot tai apkārt piecus bastionus (pēc tā saucamās holandiešu sistēmas) un divus vārtus. Tika uzceltas divstāvu kazarmas karavīriem, dzīvokļi virsniekiem, kā arī noliktavas un garnizona baznīca. 1680.–1683. gadā šajā garnizona baznīcā kalpojis luterāņu mācītājs un teologs Johans Ernsts Gliks. Viņš iegāja vēsturē kā pirmais, kurš pārtulkojis Bībeli latviešu valodā, un kā Martas Skavronskas – nākamās Krievijas impērijas ķeizarienes Katrīnas I – audzinātājs.

1680. gadā veco Neimindes skansti sāka pakāpeniski demontēt, un tās būvmateriāli tika izmantoti jauna cietokšņa celtniecībai. Arvien biežāk cietoksni sāka dēvēt par “Dünamünde” jeb Dinaminde. Jaunais nosaukums tika fiksēts ikdienas dzīvē pēc šīs teritorijas iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā. Lielā Ziemeļu kara (1700.–1721. gadā) sākumā pieci agrākie bastioni tika nocietināti un paplašināti, tiem tika piebūvēts sestais bastions (saskaņā ar arhitekta un būvinženiera Sebastjana Le Pretra de Vobāna sistēmu), tika uzcelti jauni kazemāti, aprīkoti šaujampulvera pagrabi, uzbērti vaļņi un padziļināti grāvji.

1709. gadā, kad Lielā Ziemeļu kara gaitā Krievijas ķeizara Pētera I karaspēks bija aplencis Rīgu, tika bloķēts arī Dinamindes cietoksnis, kas gadu vēlāk kopā ar pilsētu nonāca Krievijas impērijas kontrolē. Pirmais cietokšņa krievu inženieris majors de Kolings tika iecelts šajā amatā 1712. gadā. 1721. gadā Dinamindes cietoksni apmeklēja imperators Pēteris I. 1729. gadā par cietokšņa pirmo krievu komandantu kļuva pulkvedis Kropotovs. 18. gadsimtā papildus Daugavas grīvas aizsardzībai cietoksnis tika izmantots arī kā cietums. 1742. gadā šeit ieslodzījumā atradās ķeizarienes Elizabetes (Pētera I meitas) gāztais imperators Ivans VI (Romanovs) un viņa vecāki – Anna Leopoldovna un Braunšveigas princis Antons-Ulrihs.

1765. gadā Rīgas jūras līča piekrastē (Daugavas kreisajā krastā, pie tās ietekas jūrā) tika uzcelts Komētas forts. 1772.–1776. gadā Dinamindes cietokšņa centrā, nelielas zviedru garnizona baznīcas vietā, pēc arhitekta Aleksandra Vista (1722–1794) projekta tika uzcelta vienkupola Kristus Apskaidrošanās pareizticīgo mūra baznīca ar tai piebūvētu trīsstāvu zvanu torni. Dievnams bija paredzēts 500 cilvēkiem. No 1783. līdz 1788. gadam šeit tika uzbūvēts dambis, kas savienoja Dinamindes cietoksni ar Komētas fortu. 1808. gadā tika pilnībā pabeigts darbs pie Komētas dambja celtniecības un Dinamindes ostas padziļināšanas.

19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā cietoksnis tika atkārtoti modernizēts un nostiprināts, īpaši Pirmā pasaules kara priekšvakarā. 1893. gadā tas tika pārdēvēts par Ustjdvinskas cietoksni. Tajā laikā štāba priekšnieka pienākumus šeit veica Georgijs Gončarenko (plašāk pazīstams kā rakstnieks Jurijs Gaļičs). 1855. gadā šeit ir dzimis nākamais kreisera “Varjag” (kas piedalījies Krievijas–Japānas karā)  komandieris Vsevolods Rudņevs. Pirmā pasaules kara laikā cietoksnis veiksmīgi aizstāvējis Daugavas grīvu un tika atstāts tikai pēc virspavēlniecības rīkojuma 1917. gada augustā. Atkāpjoties Krievijas karaspēks uzspridzinājis fortus, aizsardzības baterijas, arsenālu un pulvera pagrabus.

Pēc 1919. gada cietoksnim atkal tika nomainīts nosaukums, un to sāka dēvēt par Daugavgrīvas cietoksni. Šeit tika izvietotas Latvijas armijas un jūras kara flotes vienības. Pareizticīgo dievkalpojumi Kristus Apskaidrošanās baznīcā vairs nenotika, un 1930. gadu beigās pareizticīgo baznīcas ēka, izņemot zvanu torni, tika nojaukta. Padomju režīma laikos baznīcas zvanu tornis tika izmantots kā ūdenstornis.

Padomju okupācijas gados Daugavgrīvas cietokšņa akvatorijā atradās mīnu traleru divizions un zemūdeņu brigāde. Šī objekta izmantošana militārajām vajadzībām neļāva to pienācīgi aizsargāt kā vēstures pieminekli. Saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1983. gada 18. oktobra dekrētu Nr. 595 Daugavgrīvas cietoksnis tika pasludināts par arhitektūras pieminekli, taču drīzumā šis lēmums tika atcelts.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, 1993. gadā Krievijas karaspēks nodeva Daugavgrīvas cietoksni Latvijas armijas rīcībā. Divus gadus vēlāk, saskaņā ar LR Ministru Kabineta 1995. gada 6. novembra lēmumu, Daugavgrīvas cietoksnim atkal tika piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss (reģistra kods Nr. 6606).

1999. gadā ar nosacījumu, ka tiks veikta objekta izpēte un rekonstrukcija, bija parakstīts cietokšņa nomas līgums starp Aizsardzības ministrijas paspārnē izveidoto bezpeļņas organizāciju  “Aizsardzības īpašuma fonds” un restaurācijas un celtniecības uzņēmumu SIA “Aumeistaru muiža”. Nomas līguma termiņš ir 49 gadi, taču līdz šim laikam (2010. g.) nomnieks nav izpildījis savas saistības saglabāt šo unikālo arhitektūras pieminekli.

 Oļegs Puhļaks

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

Saīsināts un papildināts tulkojums no krievu valodas

Informācijas avoti:

1. В.Е. Жамов. Крепость Усть-Двинск. Краткий исторический очерк с 12 чертежами. – Рига, Издание штаба крепости, 1912.

2. Энциклопедия «Рига». – Рига, 1989. 880. lpp.