Darja Līvena

Darja Līvena (1785. g. 17. decembrī, Rīgā, Krievijas impērijā – 1857. g. 27. janvārī Parīzē, Francijā) – diplomātiskā aģente.

Nākamā izcilā izlukotāja Darja Līvena (dzimusi Doroteja fon Benkendorfa) piedzima  Rīgas kara gubernatora, infantērijas ģenerāļa Hristofora fon Benkendorfa ģimenē. Viņš bija senas Baltijas muižnieku dzimtas pārstāvis, vēl 17. gadsimtā viņa sencis, Rīgas birģermeistars Johans Benkendorfs tika iecelts muižnieku kārtā. Pēc Rīgas pāriešanas Krievijas Impērijas jurisdikcijā Benkendorfi uzticami kalpoja Krievijai, daļēji pārkrievojās.  Darjas brālis   bija  Aleksandrs Benkendorfs (1782-1844) - Krievijas valsts darbinieks, karavadonis; žandarmu šefs un arī Krievijas Imperatora Majestātes III nodaļās Galvenais priekšnieks (1826–1844).

Darja Benkendorfa (Līvena) ieguva izglītību Smoļnija institūtā Sanktpēterburgā, mācoties kurā viņa, tostarp, apguva četras svešvalodas. 1800. gadā viņa apprecējās ar Krievijas diplomatu un ģenerāli Hristoforu Līvenu. Viņš bija Krievijas vēstnieks Prūsijā, vēlāk Lielbritānijā (22 gadi). Dzīvojot Lielbritānijā, Darjai Līvenai izdevās kļut par ārkārtīgi ietekmīgu personu, viņai pat izdevās nodibināt tuvus sakarus ar šīs valsts premjerministru lordu Čārlzu Greju. Vēlāk viņas intīmo draugu vidū nonāca Austrijas kanclers Klēmens fon Meternihs, Francijas premjerministrs Fransuā Gizo. No viņiem iegūtās ziņas Darja Līvena, izmantojot diplomātisko pastu, pārsūtīja uz Krievijas Ārlietu ministriju. Krimas kara nobeiguma etapā Darjas Līvenas tuvās attiecības ar Gizo ļāva viņai kļūt par starpnieci starp karojošām pusēm.   

1857. gada 27. janvārī Darja Līvena mira Parīzē. Pirms nāves viņa izteica vēlmi būt apbedītai Kurzemē – Līvenu dzimtas ģimenes kapličā Mežotnē.

Kādu reizi Francuā Gizo šādi izteicās par to, kā izturējās pret Darju Līvenu britu sabiedrībā: «Vīrieši un sievietes, toriji un vīgi, prominentas personas un augstākās sabiedrības dendiji - visi centās iegūt viņu kā savu salonu rotu, kas celtu to prestižu, visi augsti vērtēja godu būt ielūgtiem uz viņas pieņemšanu».

Aleksandrs Gurins