Vjazmas pulka Ibērijas (Ivērijas) baznīcas ēka Rīgā

Pulka baznīcas ēka. Arhīva foto. – Lomonosova (Saratovas) ielā 1/24.

Pirms Oktobra revolūcijas gandrīz katram Krievijas armijas pulkam bija sava pārvietojamā baznīca. Tā bija parasta armijas telts ar saliekamu ikonostasu, altārgaldu, antiminsu (linu vai zīda lakats ar Kristus kapā guldīšanas attēlu – atribūts, ko lieto Liturģijā, lai noturētu Euharistiju) un ar obligātu ikonu-aizbildni. Bieži vien pulks saņēma nosaukumu pēc ikonas (svētbildes) nosaukuma. 

Sava pārvietojamā baznīca bija arī 115. Vjazmas kājnieku pulkam. To iesvētīja 1864. gadā par godu Ibērijas (Ivērijas) Dievmātes Brīnumdarītājai ikonai. Dievnama atvēršana sakrita ar karavienības pārdēvēšanu. Vēsturnieki uzskata, ka šis pulks uzsāka savu pastāvēšanas vēsturi kopš 1798. gada augusta – datuma, kad tika izveidots ģenerālmajora Leitnera Musketieru pulks. 31 gadu vēlāk pulkam piešķīra iepriekšminēto nosaukumu. Kaut gan nosaukumi mainījās, nemainīga palika pulka drosme un varonība.

Rīgas Saratovas (Lomonosova) un Tambovas (Aiviekstes) ielu rajonā Krievijas armijas militāros objektus sāka būvēt kopš 1908. gada. Šeit parādījās ķieģeļu trīsstāvu kazarmas, noliktavas un štāba celtnes. No ķieģeļiem tika būvēta arī jaunās baznīcas par godu Ibērijas (Ivērijas) Dievmātes ikonai ēka. To uzcēla par līdzekļiem, kurus kara resors bija piešķīris no budžeta – 44 tūkstošus rubļu. Dievnamu uzbūvēja pēc Krievijas armijā pieņemtā tipa: iekšējās telpas ietilpīgums līdz 900 cilvēkiem, ar savu zvanu torni. Kalpot šeit norīkoja virspriesteri Aleksandru Modestovu. Sākumā – kopš 1908. līdz 1911. gadiem baznīca atradās 177. Izborskas kājnieku pulka pārziņā, bet pēc tā pārdislokācijas uz Penzu, dievnams pārgāja Vjazmas pulka rīcībā. Vēlāk šī pulka karavīri piedalījās Pirmā Pasaules kara kaujās 29. Kājnieku divīzijas sastāvā. Pulks tika izformēts 1918. gadā.

1920. gadā neatkarīgas Latvijas laikā telpas tika nodotas Latvijas armijas 6. Vidzemes pulka rīcībā, bet kara pilsētiņu nosauca par Vidzemes kazarmām. Pareizticīgo baznīcu nenojauca. Pēc Otrā Pasaules kara par ēkas jauno saimnieku kļuva Rīgas Augstākā Kara aviācijas inženieru skola. 1960. gadā aviācijas skolu izformēja un uz tās bāzes izveidoja Rīgas Civīlās gaisa flotes institūtu (vēlāk – Civīlās aviācijas inženieru institūtu). Ēku Lomonosova ielā 1/24 pārbūvēja Staļina ampīra stilā un tajā izvietoja institūta klubu. Baznīcas ēku demontēja. Tās iekšējā iekārtojuma liktenis nav zināms. 

1992. gadā institūts pārgāja Latvijas Republikas jurisdikcijā un tika pārdēvēts par Rīgas Aviācijas universitāti (RAU). Tomēr, aizlieguma pasniegt krievu valodā valsts augstākajās mācību iestādēs dēļ, šī mācību iestāde zaudēja studentus no Krievijas un citām pasaules valstīm, un 1999. gadā pārstāja pastāvēt. Kluba ēku savā īpašumā iegādājās Baltijas Krievu institūts (BKI), izremontēja to un pielāgoja mācību un administratīvajām vajadzībām. Patlaban augstākās mācību iestādes, kuru vēlāk pārdēvēja par Baltijas Starptautisko Akadēmiju (BSA), ēkā atrodas auditorijas, bibliotēka, administrācija un aktu zāle.

Aleksandrs Gurins

Sk.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-1910). – Рига, 2010.

Informācijas avoti:

1. N. Alferjevs. 115. Vjazjmas kājnieku pulka vēsture. (История 115-го пехотного Вяземского полка.) – Rīga, 1912. g.. 16.lpp.

2. Enciklopēdija «Rīga». – R. 1989.

3. A. Gurins. Rīgā tika atvērts Krievu centrs. (В Риге открылся Русский центр.) – „Rakurs”. 21.03. 2009.

4. E. Čujanova. Mandžūrijas sopkās. (На сопках Манчжурии.) – „Vestji Segodņa”. 31.03.2009.

5. V. Šestakovs. Rīgas Aviācijas universitāte (Рижский авиационный университет.) – R. RAU, 1999.