Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila baznīca Koknesē

Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila baznīca Koknesē – uzspridzināta 1965. gadā sakarā ar Pļaviņu HES būvniecību.

Koknese ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām mūsdienu Latvijas teritorijā, un tāpēc tās nosaukumam ir bijuši daudzi varianti: Kukinosa, Kukenoisa, Kukenhuzena, Kokenhuzena, Kokenhauzena, Kokenoisa un citi. No 1656. līdz 1661. gadam ciematam bija Careviča-Dmitrijeva nosaukums. Līdzās citām apmetnēm Koknese ir minēta arī Latviešu Indriķa Livonijas hronikā.

Kokneses teritorijā atradās senākas arheologu atrastās mūras ēkas pēdas, kas pēc latviešu vēsturnieka un arheologa Ādolfa Stubava (1913–1986) domām visticamāk ir bijusi viena no pirmajām pareizticīgo mūra baznīcām Baltijas teritorijā, jo netālu no šīs būves atliekām tika atrasts arī baznīcas zvans. Minētā mūra ēka datējama ar XII gadsimtu un atradusies šeit vēl pirms krustnešu un katoļu baznīcas ienākšanas.

Tāpat šeit būt jāpiemin arī Jersikas Evanģēlijs, ko senslāvu valodā 1270. gadā sagatavoja vietējā garīdznieka dēls Georgijs (Jurģis).

***

Kokneses Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila baznīcas aizsākums datējams ar 19. gadsimta vidu. Šīs baznīcas draudze atradās Vidzemes guberņā Daugavas krastā 80 verstis uz dienvidaustrumiem no Rīgas un tajā laikā tā sastāvēja no vietējiem latviešiem, kuri sevišķi aktīvi bija pievienojušies pareizticībai 19. gadsimta 40. gadu beigās.

Kokneses pareizticīgā draudze tika izveidota ar Vissvētās Sinodes 1846. gada 22. marta ukazu nr. 2261. Pirmais garīdznieks šeit bija virspriesteris tēvs Aleksandrs Mutovozovs (1815–1880), kuru atkomandēja uz jaundibināto Kokneses pareizticīgo draudzi 1846. gada 31. martā. Rīgas bīskaps Filarets (Gumiļevskis) viņu iecēla par pareizticībai jaunpievienoto vietējo latviešu iedzīvotāju garīgo tēvu un vadītāju. Tā kā latviešu zemnieki pārgāja pareizticībā masveidīgi, tad tā paša gada jūlijā tēvam Aleksandram Mutovozovam palīgā atsūtīja garīdznieku-misionāru tēvu Joanu (Ioanu) Dubrovinu (1824–1857).

Vispirms tika uzbūvēta baznīcas koka ēka. 1847. gadā pareizticīgajā draudzē atvēra arī skolu. Sākumā tā atradās Viskāļu muižā, bet ap 1849. gadu skolu pārcēla uz Koknesi, un to ierīkoja garīdznieka mājā Krievu kalnā.

Kokneses draudze saņēma dāvanas no dažādiem ziedotājiem, tā, piemēram, 1869. gada 27. aprīlī baznīca saņēma bagātīgas dāvanas no Cara nama.

1874. gada 17. februārī imperators Aleksandrs II deva rīkojumu caur Iekšlietu ministriju izsniegt jaunu kredītu 900 000 rbļ. apmērā baznīcu remontam un būvniecībai Baltijas guberņās. Naudas līdzekļus tika plānots izsniegt pa daļām sešu gadu laikā. Pārrunu rezultātā ar Rīgas eparhijas baznīcu ēku būvniecības pārzini F. Golouševu Kokneses baznīca nonāca līdzekļu piešķiršanas rindas priekšgalā esošo baznīcu skaitā.

1875. gadā arhitekts Roberts Augusts Pflūgs (1832–1885) izstrādāja projektus un tāmes jaunas mūra baznīcas būvniecībai, bet būvdarbus veica pazīstamais meistars Jānis Menģels no Cēsīm. Baznīcas ietilpība tika rēķināta uz 600 cilvēkiem, un tās būvniecībai iztērēja ap 42 000 rubļu.

Jauno mūra baznīcu būvēja garīdznieka Vasilija Oknova (1830–1894) kalpošanas laikā. Tika izbūvēta skaista mūra ēka no laukakmeņiem un ķieģeļiem, ar kuriem bija izliktas dzegas. Jauno mūra baznīcu uzcēla augstā gleznainā zemesragā, ko veidoja Daugava un tajā ieplūstošā Lienes upe. Būvdarbi sākās 1875. gadā un ilga trīs gadus. Baznīcas ēka tika uzcelta 1877. gadā. Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila vārdā baznīcu 1878. gada 16. jūlijā iesvētīja arhibīskaps Filarets (Filaretovs) kopā ar citiem garīdzniekiem. Baznīcas iesvētīšanas svētkos piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, kuri bija ieradušies no plašas apkārtnes.

Baznīcas iesvētīšanā klātesošo vidū bija ne tikai augstas garīdzniecības amatpersonas, bet arī ielūgtās augstākstāvošas titulētas laicīgās personas, piemēram, Kokneses barons fon Lēvenšterns (von Löwenstern), Stukmaņu muižas (Stockmannshof) grāfs fon Mēdems (von Medem), muižnieks fon Brimmers (von Brümmer) u.c. Svētki noritēja skaistā un saulainā dienā.

Svētkos uzstājās jauktais koris, izpildot garīgās dziesmas. Dziesma „Uz ilgiem gadiem” [„Us ilgeem gadeem”] tika nodziedāta četrās valodās: krievu, vācu, latviešu un igauņu. Pēc baznīcas iesvētīšanas viesus uzaicināja uz svētku mielastu garīdznieka mājā.

Baznīcas mūra ēka ar diviem torņiem bija daudz lielāka par iepriekšējo koka ēku. Šo notikumu aculiecinieks Jānis (Ivans) Sproģis (1835–1918) laikrakstā „Baltijas Vēstnesis” rakstīja, ka baznīca bijusi „ļoti gaiša un diezgan izgreznota”. Ziemas laikā baznīca bija apkurināma. Līdzās no tāda paša materiāla bija uzbūvēta arī baznīcas draudzes skola, kurā varēja mācīties no 80 līdz 100 skolnieki, gan zēni, gan meitenes. Garīdznieka māja arī tika pamatīgi pārbūvēta un paplašināta.

Kokneses Dievnama Altāra svētki notika 29. jūnijā.

Tā Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila baznīca dzīvoja savu dzīvi līdz laikam, kad tajā ielauzās 1905. gada revolūcijas elpa. 1907. gadā par simpatizēšanu revolūcijai tika arestēts garīdznieks Jakovs (Jēkabs) Karps (1865–1943).

Kokneses Pētera un Pāvila baznīca ļoti smagi cieta Pirmā pasaules kara laikā, jo tā atradās pašā Daugavas krastā uz krievu-vācu frontes līnijas. Pateicoties tēva J. Karpa pūliņiem, jau 1923. gadā baznīca bija savesta kārtībā, taču atjaunošanas darbi turpinājās arī 1927. gadā.

1927. gadā Svēto Pētera un Pāvila dienā baznīca atzīmēja savu 50 gadu jubileju.

Pirmajā rindā sēž no kreisās uz labo pusi: virspriesteris Kirils Zaics, Kokneses baznīcas pārzinis virspriesteris J. Karps, arhibīskaps Jānis (Pommers), konservatorijas docents, Koknesē dzimušais garīgā koncerta vadītājs Jānis Kārkliņš, protodiakons Konstantīns Dorins. Svinībās piedalījās 12 virspriesteri un priesteri. 1927. gada 29. jūnijs. Foto no avīzes: Pēdējā Brīdī, 02.07.1927.

Krievu kalns XX gadsimta 30. gadu atklātnē. Foto no avīzes: Latvijas Vēstnesis, 18.05.2004.

1937. gadā Kokneses Pētera un Pāvila baznīcā bija 1164 draudzes locekļi.

Tāpat kā visām baznīcām, arī Kokneses Pētera un Pāvila baznīcai un tās draudzei nācās izturēt Otrā pasaules kara uzliktos pārbaudījumus un pēckara grūtības. Taču Pētera un Pāvila baznīcu gaidīja ļoti bēdīgs liktenis. Baznīca atradās 1961. gadā uzsāktās Pļaviņu HES celtniecības zonā, un saskaņā ar valdības 1965. gada 1. jūnija lēmumu Dievnama liktenis bija izlemts, to gaidīja iznīcināšana un teritorijas appludināšana...

Šāds liktenis gaidīja ne tikai Pētera un Pāvila Dievnamu, bet arī citas būves, kas bija nonākušas appludināmajā zonā. Sakarā ar Pļaviņu HES būvdarbiem appludināmajā zonā Daugavas un Pērses krastos tika izcirsti koki un krūmāji, nojauktas ēkas un aizbērtas akas. Tā tika uzspridzināts arī 1935. gadā uzbūvētais tilts pār Pērsi. Šo gadījumu izmantoja filmas „Noktirne” uzņemšanas laikā (1966. g.).

Kokneses Pētera un Pāvila Dievnama ēku uzspridzināja, bet tās atrašanās vietu appludināja 1967. gadā. Neraugoties uz zūdībā aizgājušajām šī notikuma detaļām, saglabājušies aculiecinieku stāsti par Pētera un Pāvila baznīcas spridzināšanu. Baznīcu ar pirmajiem mēģinājumiem uzspridzināt neizdevās, jo, neskatoties uz ieliktās sprāgstvielas daudzumu un veikto spridzināšanu, ēka nesabruka. Cilvēki cerēja uz brīnumu, un kaut kādā ziņā tas tiešām notika. Lai arī baznīcu galu galā uzspridzināja, tomēr šis notikums uz ilgiem gadiem iegūla daudzu cilvēku atmiņā un tika stāstīts tālāk citiem. Pēc tam, kad atkārtoti tika ielikts lielāks sprāgstvielu daudzums un palaists spridzināšanas mehānisms, ēka tūdaļ nesabruka. Tā atrāvās no pamatiem un, saglabājot savu veidolu, pacēlās dažu metru augstumā, tikai pēc tam nogāžoties un sabrūkot. Tas liecināja arī par baznīcas celtniecības darbu augsto kvalitāti.

Daudzi neticēja, ka ūdens varētu pacelties tik augstu, taču tas notika, un ūdens masas apsedza Krievu kalnu, kurā reiz bija slējusies baznīca un atradās tās piebūves. Šīs tūkstošgades sākumā Krievu kalnā izveidojās sala, kuras teritorijā no 2008. gada sāka ierīkot „Likteņdārzu”. Tagad šo vietu apmeklē tūristi, bet salas rietumu pusē no skatu laukuma var redzēt nojauktās Kokneses pareizticīgās baznīcas pamatu fragmentus.

Garīdznieki, kuri kalpojuši Kokneses Pētera un Pāvila baznīcā:

1846.–1847. – tēvs Aleksandrs Mutovozovs

1847.–1848. gada marts – tēvs Joans (Ioans) Dubrovins

1848.–1851. gada augusts – tēvs Joans (Ioans) Gumiļevskis

1851. – tēvs Simeons Bodrovs

1851.–1855. – tēvs Aleksijs Fasanovs

1855.–1894. – tēvs Vasilijs Oknovs

1892.–1908. un 1920.–1932., kā arī 1936. – tēvs Jakovs (Jēkabs Karps)

1908.–1913.(?) – tēvs Pēteris Pruss

1936.–1940. (1943.?) – tēvs Leonids Zuments

1937.–1952. – tēvs Aleksandrs Lismans

1944. – tēvs Jānis (Ioans) Baumanis

1954.–1963. – tēvs Jānis (Ioans) Ābels

1964.–1965. – tēvs Aleksijs Tihomirovs

 Materiālu sagatavoja Aleksandra Jakovļeva. 2021. gada aprīlis

Informācijas avoti:

1. „In Kokenhusen”, Zeitung für Stadt und Land, Nr. 112, 16.05.1869., S. 2.

2. J. Sproģis „No Kokneses”, Rīgas Lapa, Nr. 168, 24.07.1878., 2. lpp.; „Kokneses pareizticīgo baznīca”, Baltijas Vēstnesis, Nr. 29, 19.07.1878., 1. lpp.; J. Sproģis „No Kokneses”, Baltijas Vēstnesis, Nr. 30, 26.07.1878., 2. lpp.

3. Обозрение церквей, школ и приходов Преосвященным Арсением, епископом Рижским и Митавским в 1892 году. XXII. Посещенние Кокенгузенского прихода. Рижские Епархальные Ведомости, № 1, 1 января 1898 г., Стр. 319–326.

4. „Kokneses pareizticīgo baznīcas jubileja”, Fotogrāfija, Pēdējā Brīdī, № 96, 02.07.1927., 11. lpp.

5. «Будущий Еп. Елгавский Прот. И. Карп сегодня совершает заупокойное богослужение в Цейсвайне», Сегодня, № 218, 09.08.1936, стр. 11.

6. Grosvalds, Ilgars, „Pirms 800 gadiem. Sākas mūra ēku celtniecība Latvijā”, Dabas un vēstures kalendārs 1986. gadam, Rīga: Zinātne, 1985, 165.–167. lpp.; Mūra ēku celtniecības sākums Latvijā /pēc I. Grosvalda raksta 1986. g. „Dabas un vēstures kalendārā”/, Technikas Apskats (Kanāda), № 109, 1987, 25.–26. lpp.

7. Gaiša, R., „Latviešu noietais ceļš tautas izglītībā Koknesē”, Komunisma Uzvara (Stučkas [Aizkraukles] raj.), № 137, 19.11.1988., 2.–3. lpp.

8. Villeruša, Vaida, „Daugavas zīmes” (ar foto), Latvijas Vēstnesis. B daļa, № 77, 18.05.2004., 8. lpp.

9. Александр Берташ (Германия, Россия) «Рижская школа» в храмостроительстве Прибалтийского края 1870-х гг. Православие в Балтии, Научно-аналитический журнал, № 4 (13), 2016, Рига. Стр. 16, 25.

10. Информация о годах службы священно-церковнослужителей: http://feodorovna.ucoz.lv

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis