Svētā Pravieša Elijas baznīca Bučauskā

Svētā Pravieša Elijas baznīca.– Bučauska, Dzelzavas pagasts, Madonas novads.

Bučauska ir apdzīvota vieta Madonas novada Dzelzavas pagastā. Mazciems izvietojies pagasta rietumos – 1,5 kilometra attālumā no Dzelzavas, 22 kilometru attālumā no Madonas un 172 kilometru attālumā no Rīgas. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap bijušās Bučauskas muižas (Butzkowsky) centru. Mazciemā atrodas pareizticīgo baznīca, kurā notiek dievkalpojumi arī katoļiem.

Bučauskas pareizticīgo draudze tika izveidota pēc Sv. Sinodes 1851. gada 16. marta rīkojuma Nr. 2678. Sākotnēji dievkalpojumi notikuši kādā mājā, kas atradusies Bučauskas muižā. Draudzes locekļi uzreiz sākuši domāt par dievnama celtniecību un jau 1851. gada 12. jūnijā no muižas īpašnieka tika nopirkts gandrīz 2000 kvadrātmetru liels zemesgabals kulta ēkas būvēšanai. 1851. gadā tika piešķirts arī zemesgabals pareizticīgo kapiem.

Taču uzsākt mūra baznīcas celtniecību izdevās tikai 20 gadus vēlāk, pateicoties tam, ka 1871. –1874. gadā Valsts kase un Sv. Sinode piešķīruši 800 tūkstošus rubļu pareizticīgo dievnamu celtniecībai Baltijas guberņās.

Par Bučauskas baznīcas projekta autoru kļuva izcilais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834–1891), kurš tiek uzskatīts par nacionālās arhitektūras pamatlicēju.

1873. gadā mūra baznīca kopā ar mūra zvanu torni tika uzcelta. Pēc uzbūvētās ēkas būvkonstrukciju galīgās nožūšanas, 1874. gada 13. oktobrī jaunuzceltais dievnams tika iesvētīts Svētā Pravieša Elijas vārdā.

Arhitektoniski dievnams risināts eklektikas stilā un būvēts no vietējiem šķeltiem laukakmeņiem, bet velves, stūri, dzegas, logu un durvju ailes veidotas no sarkaniem ķieģeļiem. Kulta celtnes pamatapjoms ir izcelts, tā rizalīts risināts kuba proporcijās. Virs pamatapjoma slejas pieci sīpolveida kupoli, kurus vainago smailes ar astoņgalu krustiem. Centrālais lielais kupols balstās uz daudzšķautņu zemkupola pamatnes ar iebūvētiem arkveida logiem. Pamatapjoma stūros, no četrām pusēm, uzstādīti neliela apjoma kupoli. Virs dievnama priekštelpas no sarkanajiem ķieģeļiem izbūvēts zvanu tornis, kuru vainago pareizticīgo baznīcu arhitektūrai neierastas formas kupols.

1873. gadā kroņa Lejasciema muižā (vācu: Aahof ) baznīcas klēra vajadzībām tika piešķirtas 81,15 desetīnas zemes (desetīna – sena zemes laukuma mērvienība, kas Latvijas teritorijā tika lietota līdz 1924. gadam. Viena desetīna ir 1,0925 hektāri – tulkot. piez.). Tajā pašā gadā tika pabeigta baznīcas draudzes skolas ēkas celtniecība. Audzēkņu skaits draudzes skolā pakāpeniski pieaudzis: ja 1892. gadā tajā mācījās 24 skolēni, tad 1909. gadā – jau 54.

1887. gadā baznīcas klēra māja nodegusi un draudzes skolas ēkā vairākas istabas uz kādu laiku nācās atvēlēt priestera dzīvoklim. Tajā pašā gadā tika uzsākta jaunas baznīcas klēra mājas celtniecība.

Svētā Pravieša Elijas baznīcas paspārnē darbojusies bibliotēka, kurā bija pieejamas reliģiska satura grāmatas. 1892. gadā šajā bibliotēkā bija 159 grāmatas. Tajā pašā gadā Bučauskas pareizticīgo draudzē bija 646 draudzes locekļi, 1910. gadā – 668 draudzes locekļi. Starpkaru laikposmā, 1937. gadā, šeit bija 377 draudzes locekļi, pārsvarā latvieši.

Laikposmā pēc Otrā pasaules kara, 60.– 80. gados – padomju varas īstenotās pretreliģiskās politikas rezultātā, pareizticīgo draudzes dzīve Svētā Pravieša Elijas baznīcā bija pieklususi.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, 1991. gadā katoļu priesteris Alberts Cimanovskis (1957–2020) no Madonas apmeklēja Bučausku, nolika rozes pie Pravieša Elijas pareizticīgo dievnama un teica – lai Dievs dotu, ka te atkal notiktu dievkalpojumi! Un ar to pašu baznīca sāka atdzimt.

1992. gadā tika veikta pakāpeniska kulta celtnes renovācija – salabots jumts un nomainīti jumta segumi, izremontēta apkures sistēma. Katoļu draudze no Cesvaines uzdāvināja dievnamam lustru, vietējā draudzes locekle – tamborētus pārklājus, bet no Austrijas draudzei tika dāvinātas nelielas ērģeles. Baznīcā sāka notikt kristīšanas, laulību ceremonijas, aizgājēju apdziedāšana. Šeit tiek noturēti dievkalpojumi, turklāt, gan pareizticīgajiem, gan katoļiem.

Pēc esošajām ziņām, līdz 2002. gadam pareizticīgo dievkalpojumus šeit vadīja draudzes locekļu cienīts un iemīļots pareizticīgais priesteris latvietis t. Elizbārs Trizna, kurš kopš 1995. gada vienlaikus bija arī Ļaudonas Svētā Jāņa Priekšteča un Kunga Kristītāja baznīcas pārzinis.

2024. gads

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1851. līdz 1855. gadam – t. Joanns Smirnovs (1825–1884).

No 1855. līdz 1878. gadam – t. Nikolajs Kolosovs (1832–1879).

No 1872. līdz 1881. gadam - t. Pēteris Žuravskis (1826–1892).

No 1878. līdz 1887. gadam – t. Nikolajs Reinhauzens (1849–1928).

No 1887. līdz 1891. gadam – t. Aleksijs Litvinskis (1860–?).

No 1891. līdz 1898. gadam – t. Vladimirs Poļakovs (1847–1898).

No 1898. līdz 1905. gadam – t. Joanns Ļebedevs (1865–?).

No 1905. līdz 1913. gadam – t. Andrejs Upīts (1860–?).

No 1924. līdz 1928. gadam – t. Jānis Namnieks (1881–1942).

No 1929. līdz 1941. un no 1947. līdz 1952. gadam – t. Jānis Eniņš (1879–1952).