Bīskaps Veniamins (Kareļins)
Veniamins (laicīgais vārds – Vasilijs Kareļins; 1822. g. 24. februārī Rjazaņas guberņā, Krievijas impērijā – 1874. g. 23. augustā Rīgā, Krievijas impērijā) – Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps (1867–1874).
Nākamais bīskaps Veniamins pēc savas izcelsmes bija nācis no Rjazaņas guberņas Kasimovas apriņķa. Viņa tēvs – Matvejs Kareļins bija ķesteris. V. Kareļins absolvējis Rjazaņas Garīgo semināru, pēc tam – Maskavas Garīgo akadēmiju. Pēc tās absolvēšanas 1848. gadā viņš atsaucās uz bīskapa Filareta (Gumiļevska) aicinājumu Maskavas Garīgās akadēmijas absolventiem doties kalpot uz Baltijas novadu.
Tēvs Vasilijs Kareļins uzsāka savu priestera kalpošanu Sāremā salā (Sāmsalā). Kad viņa dzīvesbiedre nomira, t. Vasilijs tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Veniamins.
Pēc tam Veniamins (Kareļins) tika pārcelts uz Rīgu, kur bija Rīgas Garīgā semināra inspektors. Kādu laiku viņš bija Astrahaņas Garīgā semināra rektors, bet jau 1866. gadā kļuva par Rēveles/ Tallinas bīskapu, Rīgas arhibīskapa vikāru.
1867. gadā, pēc arhibīskapa Platona (Gorodecka) pārcelšanas uz Donas un Novočerkaskas katedru, Veniamins (Kareļins) sāka vadīt visu Rīgas eparhiju. Virsgans lieliski pārzināja vietējos apstākļus un pilnībā pārvaldīja igauņu valodu, tas viss lieti noderēja viņa darbībā.
19. gadsimta 60. gadu nogali raksturojušas izmaiņas carisma īstenotajā politikā attiecībā uz Baltijas guberņām. Sākās kurss uz tā saucamo “krieviskuma pamatu” pakāpenisku ieviešanu vietējā administrācijā un skolu sistēmā. Šajā laikā Baltijā tika izveidotas vairākas krievu ģimnāzijas, vietējā lietvedībā pakāpeniski sāka ieviest krievu valodu. Visus šos pasākumus aktīvi atbalstījis Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Aļbedinskis (1826–1883).
Izmantojot labvēlīgo situāciju, bīskapam Veniaminam (Kareļinam) izdevās iegūt daudz prāvākus (praktiski divreiz vairāk) līdzekļus dievnamu celtniecībai un remontam Rīgas eparhijā, nekā tika piešķirts agrāk. Tā pēc Virsgana lūguma, kuru atbalstīja ģenerālgubernators P. Aļbedinskis, 1869. gadā ķeizars Aleksandrs II (valdīja 1855.–1881. gadā) pavēlējis piešķirt 800 tūkst. rubļu 35 dievnamu, baznīcas klēra māju un skolu ēku celtniecībai Rīgas eparhijā. 1874. gadā tika piešķirti 900 tūkst. rubļu jaunas katedrāles celtniecībai Rīgā, kā arī dievnamu izbūvei un remontiem 59 draudzēs. Tāpat būtiski tika paaugstināts baznīcas klēra atalgojums, nosakot tā locekļiem pastāvīgu algu.
Bīskaps Veniamins (Kareļins) un ģenerālgubernators lielu uzmanību bija pievērsuši izglītības līmeņa celšanai pareizticīgo vidū. 1870. gadā tika izveidota “Baltijas guberņu pareizticīgo lauku tautskolu padome”, kuras sastāvā ietilpa Baltijas ģenerālgubernators, Rīgas un Jelgavas bīskaps Veniamins, Rīgas Garīgā semināra rektors un Rīgas Aleksandra ģimnāzijas kurators.
1870. gadā Rīgā tika nodibināts pirmais pareizticīgo skolotāju seminārs. Kopš 1873. gada Rīgas eparhijā esošās skolas tika padotas Tautas izglītības ministrijai, un papildus līdzekļiem, ko draudžu skolu uzturēšanai devusi Sv. Sinode, skolas sāka saņemt arī finansējumu no ministrijas.
Pēc Virsgana Veniamina iniciatīvas 1870. gadā tika izveidota “Pārbaudes komiteja dievkalpošanas grāmatu tulkošanai vietējās valodās” ar divām – latviešu un igauņu nodaļām. Pirmo reizi Pareizticīgās Baznīcas vēsturē šī komiteja sāka izstrādāt teoloģijas terminoloģiju latviešu un igauņu valodā. Pateicoties tās darbībai, 19. gadsimta 70. gados tika izdotas vairākas ļoti noderīgas grāmatas vietējo pareizticīgo zemnieku izglītošanai.
Bīskapa Veniamina (Kareļina) kalpošanas laiku var raksturot kā mierīga un ražena darba gadus. Labas attiecības ar vietējās varas pārstāvjiem ļāva Virsganam veiksmīgi atrisināt daudzas problēmas. Šie gadi nebija saistīti ar kaut kādiem lieliem satricinājumiem. Nebija arī milzīga Pareizticībai jaunpievērsto pieplūduma, taču nebija arī izstāšanos no pareizticīgo draudzēm. Diemžēl ne mazums latviešu un igauņu sāka pārcelties uz Krievijas impērijas iekšzemes guberņām, konkrēti uz Sibīriju. Kopumā Pareizticīgās Baznīcas, tās klēra un draudžu stāvoklis Baltijas novadā uzlabojās, tomēr kardināli neizmainījās.
19. gadsimta 70. gadu sākumā valsts īstenotā politika atkal stipri mainījās. Strauji pieauga Vācijas ietekme Rietumeiropā, un tagad carisms bija ieinteresēts stiprināt vietējās vācu muižniecības lojalitāti tronim. 1870. gada beigās P. Aļbedinski ģenerālgubernatora amatā nomainījis Pjotrs Bagrations (1818–1876), kurš sāka laipot starp centrālo varu un vietējo muižniecību, mēģinot iegūt gan vienas, gan otras labvēlību. Šādos apstākļos, protams, Baltijas novada pareizticīgās draudzes intereses guberņas iestāžu pārstāvji atkal bieži sāka ignorēt.
1873. gada rudenī draudžu apceļošanas laikā bīskaps Veniamins (Kareļins) saaukstējās, saslimis un pēc ilgstošas slimības nomiris.
Bīskapa Veniamina (Kareļina) nāve 1874. gada 23. augustā kļuva par lielu zaudējumu Pareizticībai. Viss sēru procesijas ceļš bija burtiski pārblīvēts ar ļaužu masām, kas kļuva par ticīgo patiesas mīlestības apliecinājumu savam Virsganam. Viņš tika apbedīts tā paša gada 25. augustā Rīgas Svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrālē. Vēlāk virs Virsgana kapavietas tika novietots marmora piemineklis.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. С. 250–264;
2) Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. – Rīga, 2015, 79.–84. lpp.;
3) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 25–27.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
