Bīskaps Filarets I (Gumiļevskis)

Filarets I (laicīgais vārds – Dmitrijs Gumiļevskis; 1805. g. 23. oktobrī/ 4. novembrī Tambovas guberņā, Krievijas impērijā – 1866. g. 9./ 21. augustā Konotopā, Čerņihivas guberņā, Krievijas impērijā) – Rīgas bīskaps, Pleskavas eparhijas vikārs (1842.–1848. g.).

Nākamais bīskaps Filarets (Gumiļevskis) ir dzimis Tambovas guberņas Šackas apriņķa Ļesnoje Konobejevas sādžā, pareizticīgā priestera  ģimenē (dzimšanas brīdī nākamā Virsgana uzvārds bija Konobejevskis; bet uzvārds Gumiļevskis – no latīņu vārda “humilis” – zems, viņam tika dots Garīgajā seminārā saistībā ar zemo augumu un pazemīgu raksturu).

Dmitrijs Gumiļevskis absolvējis Tambovas Garīgo semināru, pēc tam – Maskavas Garīgo akadēmiju. Studējot Garīgā akadēmijā, viņš tika iesvētīts par mūku, pieņemot vārdu Filarets.

30 gadu vecumā, būdams arhimandrīts, viņš kļuva par Maskavas Garīgās akadēmijas rektoru. Filarets (Gumiļevskis) bija vispusīgi izglītots, īpaši augsti vērtējis vēsturi. Pēc viņa iniciatīvas Maskavas Garīgajā akadēmijā sāka izdot Baznīcas Svēto Tēvu rakstus krievu tulkojumā, bez tam Filarets bija sastādījis jaunu mācību grāmatu patristikā.

1841. gada 4. oktobrī Baznīcas vadība pieņēmusi lēmumu iecelt Filaretu (Gumiļevski) bīskapa Irinarha (Popova) vietā par Rīgas bīskapu, Pleskavas eparhijas vikāru. Jaunā bīskapa iesvētīšana (jeb hirotonija) notikusi 1841. gada 21. decembrī Sanktpēterburgas Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonas katedrālē. Tomēr lietu nodošana un izceļošana uz jauno kalpošanas vietu – Vidzemes guberņu – ieilgusi gandrīz vai uz pusgadu. Tikai 1842. gada 20. jūnijā bīskaps Filarets (Gumiļevskis) ieradās Rīgā.

Bīskapam Filaretam tika doti stingri norādījumi par piesardzību, ko nepieciešams ievērot saskarsmē ar citu konfesiju pārstāvjiem un vietējās varas pārstāvjiem. Tādēļ iesākumā Virsgans bija ilgi novērojis situāciju un neveicis nekādu aktīvu darbību. Tomēr jau 1842. gada vasarā viņu bija apmeklējuši daži latviešu zemnieki, kuri izteica vēlmi pāriet Pareizticībā.

1842. gadā Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinode izstrādāja instrukciju par to, kā būtu jārīkojas gadījumā, ja Baltijas novada zemnieki vēlētos pāriet Pareizticībā. Garīdzniekam vajadzēja: nopratināt zemniekus valsts ierēdņa klātbūtnē, pēc tam nodot visas ziņas pārbaudei, iesniedzot tās guberņas valdē, un tikai tad zemnieki varēja pāriet Pareizticībā. Tomēr valdība, kuru bija nobaidījuši 1841. gada notikumi (latviešu zemnieku masveida centieni pāriet Pareizticībā, ko vietējie vācu varas pārstāvji traktējuši kā dumpi), ilgi neapstiprināja šo pazemojošo pāriešanas kārtību. Tikai 1844. gadā Krievijas impērijas ķeizars Nikolajs I (valdīšanas laiks - 1825-1855) bija devis savu sankciju.

1843. gadā Virsgans Filarets (Gumiļevskis) izvirzīja iniciatīvu, saskaņā ar kuru visas dievkalpojumu grāmatas bija jāpārtulko latviešu un igauņu valodā. Viņš sāka pieprasīt no pareizticīgajiem priesteriem, lai viņi mācītu vietējās valodas.

1843. gadā, pēc bīskapa Filareta (Gumiļevska) iniciatīvas, tika ieviesta latviešu valodas pasniegšana Pleskavas Garīgajā seminārā. Tāpat viņš sāka aicināt uz Rīgu Maskavas un Pēterburgas Garīgo akadēmiju pēdējo kursu studentus, lai tie apmestos šeit, apgūtu vietējās valodas un tiktu iesvētīti par priesteriem.

Bīskaps Filarets pastāvīgi aizstāvēja zemniekus, ar līdzjūtību izturējās pret tiem lemto likteni, kritizēja agrāro kārtību Baltijas novadā. Cenšoties izpelnīties valdošo aprindu atbalstu, viņš sūtījis rakstveida ziņojumus uz Sanktpēterburgu, mēģinot pārliecināt Krievijas impērijas valdību par to, ka vietējās zemniecības stāvoklis ir nepanesams.

Tolaik situācija Sanktpēterburgā veidojās labvēlīga: 1844. gadā bija miris vācbaltiešu aizbildnis Aleksandrs fon Benkendorfs; Vidzemes gubernatora posteni atstājis Kārlis Magnuss fon der Pālens. Viņa pēctecis Jevgeņijs Golovins bija politiski tāls no vācbaltiešu aprindām, tomēr viņš jau bija pusmūža gados un viņam trūka iniciatīvas, tādēļ J. Golovins viegli nonāca bīskapa Filareta ietekmē.

Uz Baltijas guberņām tika nosūtīti revidenti, kuri ziņoja ķeizaram par patieso lietu stāvokli, un valdības pozīcija attiecībā pret vietējo zemniecību mainījās. Tagad centrālā vara sāka izrādīt ieinteresētību Pareizticības izplatīšanā novadā.

1845. gadā vēlreiz atsākās vietējo zemnieku pāriešana Pareizticībā. Īpaši šī kustība pieņēmās spēkā tad, kad 1845. gada sākumā Pareizticībā tika uzņemta vesela Rīgas hernhūtiešuu (jeb Brāļu) draudze. Bīskapam Filaretam (Gumiļevskim) nemitīgi sūtījuši lielu skaitu lūgumrakstu. Tajā pašā laikā tiešas aģitācijai par labu pāriešanai Pareizticībā no pareizticīgo priesteru puses nebija. To bija strikti aizliegusi Sv. Sinode.

Aktivitāti sāka izrādīt ne tikai latvieši, bet arī igauņi. Latvieši, kuri 1845. gadā bija pārgājuši Pareizticībā, dažviet sāka noturēt dievkalpojumus savā dzimtajā valodā. Neraugoties uz draudiem un apspiešanu no vietējo vāciešu puses, zemnieku vēlme pāriet Pareizticībā tikai pieauga. Rezultātā, laikposmā no 1845. līdz 1848. gadam Pareizticībā pārgāja vairāk kā 100 tūkstošu latviešu un igauņu.  

Bīskaps Filarets (Gumiļevskis) centās izmantot labvēlīgo situāciju, lai nostiprinātu Pareizticīgās Baznīcas pozīcijas reģionā. Lai sagatavotu priesterus no vietējiem kadriem, 1847. gadā Rīgā tika atklāta piecu klašu latviešu un igauņu Garīgā skola. Tajā pašā gadā tika nodibināta speciāla komiteja, kuras uzdevums bija pārtulkot dievkalpojumu grāmatas vietējās valodās. Virsgans Filarets pieprasīja no vietējiem priesteriem veikt aktīvu darbību, lai stiprinātu savu baznīcu draudzes. Valsts sāka piešķirt naudu jaunu dievnamu iekārtošanai, palielināja baznīcas klēra finansiālo uzturu.

Tomēr joprojām bija akūts finanšu līdzekļu trūkums. Grūti bija atrast noderīgus zemesgabalus dievnamu būvēšanai, vietējie vācu muižnieki lika visādus šķēršļus zemesgabalu nomāšanai šādiem mērķiem. Rezultātā, dažām draudzēm nācās iekārtot pagaidu dievkalpojumu vietas šim nolūkam nepiemērotās ēkās: krogos, šķūņos, dzīvojamos namos u.tml. Šādu pagaidu “baznīcu” iekārta bija visai pieticīga, lai noturētu dievkalpojumus bieži vien trūka pašu nepieciešamāko piederumu.

Likumdošanas ceļā valsts centās aizstāvēt vietējos zemniekus, iekļaut pagastu tiesu sastāvā pareizticīgos tajās apdzīvotajās vietās, kur viņu skaits bija ne mazāks par ceturto daļu no iedzīvotāju kopskaita. Tomēr tas viss izsauca spēcīgu vācbaltiešu opozicionāro darbību. Vietējie vācieši izvērta plašu zemnieku aģitācijas kampaņu, lai viņi paliktu Evanģēliski Luteriskās baznīcas klēpī. Tiem, kuri bija pārgājuši Pareizticībā, sāka iznomāt zemi uz daudz sliktākiem noteikumiem utt.

1848. gadā tika novērota lejupslīde pāriešanas Pareizticībā kustībā. Deva rezulātus pasākumi, kurus veica vietējie muižnieki, lai apturētu šo procesu, un aģitācija, kā arī revolucionārās kustības kāpinājums Eiropā. Rezultātā, Krievijas ķeizars un viņam padotie varasvīri sāka pakāpeniski vājināt Pareizticīgās Baznīcas atbalsta politiku un pretēji tam pastiprināja vācbaltiešu muižniecības atbalstu.

1845.–1848. gadā zemnieku pāriešana Pareizticībā bija pārsvarā skārusi tikai Vidzemes guberņu. Kurzemes guberņā zemnieku dzīves apstākļi bija labāki. Turklāt vietējie vācu muižnieki, iepazīstoties ar Vidzemes muižnieku pieredzi, sāka veikt preventīvus pasākumus, uzlabojot zemnieku dzīves apstākļus, un muižniekiem izdevās panākt to, ka Kurzemē ticības maiņa nebija guvusi tik plašu mērogu.

1848. gadā Jevgeņiju Golovinu gubernatora postenī nomainījis Aleksandrs Suvorovs, kuram bija atšķirīgi uzskati un kurš bija saistīts ar vietējiem vāciešiem. Praktiski uzreiz viņš iesaistījās konfliktā ar Virsganu Filaretu.

Iznākumā, gubernatora A. Suvorova spiediena ietekmē, 1848. gada rudenī Filaretu (Gumiļevski) pārcēla uz Harkivu, paaugstinot garīgajā kārtā. Viņš tika iecelts par Harkivas un Ohtirskas bīskapu. Savas aizbraukšanas brīdī Virsgans Filarets bija atstājis Baltijas novadā 33 jaunas pareizticīgo latviešu draudzes un 39 jaunas igauņu draudzes. Viņa kalpošanas laikos tika uzbūvēti 10 dievnami, 15 draudzēs tika nodibinātas draudžu skolas. Bīskapu Filaretu (Gumiļevski) pelnīti var nosaukt par pareizticīgo misionāru Vidzemes un Igaunijas guberņā. Tieši kopš Filareta laikiem Baltijas novadā būtiski palielinājies pareizticīgo skaits, to kļuva tik daudz, ka tas nopietni mainīja Vidzemes un Igaunijas guberņu garīgo dzīvi un vispārējo veidolu.

1857. gadā Filarets (Gumiļevskis) tika iecelts arhibīskapa kārtā. Kopš 1859. gada viņš bijis Čerņihivas un Ņižinas arhibīskaps.

1866. gada 9. (21.) augustā Konotopā, apbraukājot savu eparhiju, Virsgans Filarets aizgājis mūžībā.

2009. gada 14. aprīlī Ukrainas Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinode pieņēma lēmumu par arhibīskapa Filareta iecelšanu Čerņihivas eparhijas vietēji godināmo svēto kārtā.

Bīskaps Filarets ir virknes sacerējumu autors. No tiem visvērtīgākie ir:

1) «История Русской церкви»/ “Krievu Baznīcas vēsture”, kas piecos izdevumos tika publicēta Rīgā un Maskavā (1847.-1848. gadā) un turpmāk vēl piedzīvoja dažus atkārtotus izdevumus (pēdējais – 2001. gadā);

2) «Историческое учение об Отцах Церкви» / “Vēsturiska mācība par Baznīcas Tēviem”, publicēta trijos sējumos 1859. gadā.

                                                                                              Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. 110.–182. lpp.;  

2) Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. 26.–48. lpp.;

3) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836–1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. 17.–20. lpp.;

4) Izmantoti arī daži citi papildu materiāli no interneta resursiem.