Arhimandrīts Viktors (Mamontovs)
Arhimandrīts Viktors (Mamontovs; 1938. gada 10. septembrī Amūras apgabalā, Krievijas PFSR – 2016. gada 8. novembrī Kārsavā, Latvijas Republikā) – Kārsavas Svētās sirdsskaidrās Polockas Eufrosīnijas baznīcas pārzinis.
Nākamais arhimandrīts Viktors ir dzimis Amūras apgabala Zejas rajona Novojampoles ciemā (KPFSR). Viņa tēvs – Avraams (Ābrahāms) Mamontovs (1899–1943) strādājis par skolas direktoru Piejūras novadā; PSRS diktatora Josifa Staļina režīma laikos viņš tika represēts un 1943. gadā miris Gulaga nometnē. Māte – Vera Mamontova (1902–1993). Vecāki salaulājušies Blagoveščenskā, viņu laulībā piedzimuši deviņi bērni.
No 1955. līdz 1960. gadam Viktors Mamontovs studējis Dienvidsahalīnas Pedagoģijas institūtā, specializējoties krievu valodā un literatūrā. Pēc institūta absolvēšanas viņš strādājis par skolotāju un vēlāk par direktoru lauku skolā. No 1962. līdz 1965. gadam V. Mamontovs mācījies Maskavas Valsts pedagoģijas institūta aspirantūrā. 1965. gadā viņš aizstāvējis disertāciju tēmā “A. Arbuzova dramaturģija” un ieguvis filoloģijas zinātņu kandidāta grādu.
Vairākus gadus V. Mamontovs pasniedzis studentiem krievu literatūru, saņēmis docenta zinātnisko nosaukumu. Pēc tā laika mērauklām viņa laicīgā karjera attīstījusies visai sekmīgi. Tomēr vēlme veltīt sevi kalpošanai Dievam izrādījās stiprāka, kaut gan to laiku gaisotne nebūt nebija labvēlīga Viktora Mamontova izdarītajai izvēlei.
1971. gadā Viktors Mamontovs pieņēmis kristības sakramentu. Par viņa krustmāti kļuva Anastasija Cvetajeva (1894–1993; izcilās krievu dzejnieces Marinas Cvetajevas jaunākā māsa).
Vēlāk arhimandrīts Viktors atcerējies: “..savas kristīgās dzīves pirmajos gados es sastapos ar daudziem cilvēkiem, kuri atstājuši uz mani lielu garīgo iespaidu.Tie bija stareci: arhimandrīts Kosma, arhimandrīts Tavrions, arhimandrīts Serafims; tas bija virspriesteris Nikolajs Gurjanovs, arhimandrīts Zinons un igumene Varvara.Viņiem bija garīgais starojums...”
Saņemot sava garīgā tēva arhimandrīta Serafima (Tjapočkina) svētību, Viktors Mamontovs uzsācis mūka ceļu Počajivas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas Lavrā (klosterī) (Počajivā, Ukrainā). Kopš 1979. gada viņš bija paklausībnieks Počajivas Lavrā (klosterī), pildījis paklausības darbu prosforu ceptuvē, lasījis un dziedājis klirosā, piekalpojis altārī, izpildījis Garīgā Koncila sekretāra palīga pienākumus. Viktors Mamontovs tieši šeit vēlējās pieņemt mūka kārtu, bet viņam tika atteikts dzīves vietas pieraksts, tādējādi nebija likumīga pamata dzīvot šajā klosterī. Tā viņam radusies ideja par pārcelšanos uz Latviju.
Dieva providence atveda Viktoru Mamontovu uz Latviju, kur arī sākusies viņa kalpošana Pareizticīgajā Baznīcā. 1980. gada 13. februārī Rīgas sieviešu klostera Svētā sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīcā Rīgas un Latvijas metropolīts Leonīds (Poļakovs, 1913–1990) iesvētījis Viktoru Mamontovu mūka kārtā. Tā paša gada rudenī viņš tika iesvētīts par diakonu, bet vēlāk - par presbiteru.
Tēvs Viktors (Mamontovs) kalpojis Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcā Rīgā, pēc tam īsu laiku – Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamā Tukumā, bet kopš 1982. gada – Svētās sirdsskaidrās Polockas Eufrosīnijas baznīcā Kārsavā un vēl trijās baznīcu draudzēs: Goliševas Svētās un Dzīvudarošās Trijādības, Pudinavas/ Mihalovas Vissvētās Dievmātes Patvēruma un Kvītaines Svētā Lielmocekļa Soluņas Dimitrija baznīcas draudzē.
Metropolīta Leonīda (Poļakova) kalpošanas laikos arhimandrīts Viktors (Mamontovs) bija Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera garīgais tēvs. Neklātienē viņš mācījās Maskavas Garīgajā seminārā.
Arhimandrīts Viktors ir autors vairākām grāmatām un rakstiem, kas veltīti Krievu Pareizticīgās Baznīcas vēstures jautājumiem. Viena no pēdējām arhimandrīta Viktora grāmatām ir “Таинство жизни”/ “ Dzīvības noslēpums”.
2011. gadā arhimandrīts Viktors veselības stāvokļa dēļ pārtraucis kalpošanu dievnamā un kļuvis par vientuļnieku (mūku, kas labrātīgi ieslēdzies cellē, lai tur pastāvīgi nodotos lūgšanai – tulk. piez.).
Arhimandrīts Viktors (Mamontovs) ir miris 2016. gada 8. novembrī.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
Irēna Ase
Ilustrācijas tēmai
