Arķibīskaps Silvestrs (Haruns)

Silvestrs (Ivans Haruns; 1914.  g. 19. oktobrī Daugavpilī, Vitebskas geberņā, Krievijas impērijā  – 2000. g. 18. maijā, Ravdona, Kanāda) – Pareizticīgās baznīcas Amerikā arhibīskaps.

Ivans Haruns, pēc izcelsmes latvietis, dzimis 1914. gada 19. oktobrī Daugavpilī. Vidējo izglītību viņš ieguva Daugavpils krievu ģimnāzijā.

I. Haruns bija aktīvs dalībnieks Krievu kristīgo studentu kustībā, kas Latvijā darbojās ar Krievu pareizticīgo studentu vienotnes nosaukumu. 30. gadu vidū viņš devās studēt Svētā Sergija Pareizticīgo Teoloģijas institūtā Parīzē, kuru pabeidza 1938. gadā ar teoloģijas I pakāpes kandidāta grādu.

Jaunais garīdznieks Latvijā neatgriezās, bet palika Francijā, kur atradās metropolīta Jevlogija (Georgijevska, 1868–1946) jurisdikcijā. 1938. gadā I. Haruns pieņēma mūka kārtu ar vārdu Silvestrs (sākumā diakons-mūks, nedaudz vēlāk priesteris-mūks). Silvestru iesvētīja metropolīts Jevlogijs Sergija sētas baznīcā Parīzē.

1938.–1943. gadā Silvestrs bija Augšāmcelšanās (Voskresenskas) baznīcas pārziņa palīgs, vēlāk pārzinis Belforā. 1942.–1944. gadā viņš veica padomju karagūstekņu garīgo aprūpi Francijā izvietotajās karagūstekņu nometnēs. 1944. gadā uz melīgu apsūdzību pamata vācu iestādes Silvestru apcietināja, un viņš sešas nedēļas pavadīja ieslodzījumā. 1944.–1945. gadā Silvestrs bija Parīzes apgabala cietumu un slimnīcu garīdznieks. 1945.–1956. gadā viņš ieņēma Sērojošās baznīcas pārziņa amatu Parīzē. 1947. gadā Silvestru iecēla par igumenu, bet 1950. gadā – par arhimandrītu. 1951.–1956. gadā Silvestrs bija eparhijas žurnāla „Церковный вестник” („Baznīcas Vēstnesis”) redaktors.

1952. gada 27. aprīlī Silvestru iesvētīja par Konstantinopoles patriarhāta Mesīnas bīskapu un Rietumeiropas krievu baznīcas vikāru-metropolītu Francijas dienvidos un Itālijā (ar sēdekli Parīzē). No 1956. gada viņš atradās Nicā.

1962. gadā Ziemeļamerikas krievu metropolijas Arhiereju Sinode Silvestru ievēlēja Kanādas eparhijas valdošā arhiereja amatā ar sēdekli Monreālā.

1963.–1979. gadā Silvestrs bija Krievu kristīgo studentu kustības priekšsēdētājs. Ilggadējs izdevuma „Вестник русского христианского движения” („Krievu Kristīgās Kustības Vēstnesis”) redkolēģijas loceklis. 1966. gadā viņu iecēla arhibīskapa amatā. 1974.–1977. gadā Silvestrs bija Amerikas Pareizticīgās baznīcas priekšstāvja vietnieks.

Sarunās ar Krievu Pareizticīgo baznīcu (no 60. gadu beigām) par autonomas baznīcas statusa piešķiršanu Pareizticīgai baznīcai Amerikā arhibīskaps Silvestrs atbalstīja šo soli un pārliecināja par tā pareizību citus garīdzniekus.

Silvestrs devās pensijā 1981. gadā slimības dēļ, taču turpināja kalpošanu Monreālas Pētera un Pāvila katedrālē un Serafima baznīcā Ravdonā, Kvebekas provincē. Kad vārgums un slimības viņam galīgi atņēma spēkus un arhibīskaps vairs nevarēja piedalīties dievkalpojumos, viņš to ļoti smagi pārdzīvoja.

Arhibīskaps Silvestrs miris 2000. gada 18. maijā Ravdonā, Kanādā.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Нивьер А. Православные священнослужители, богословы и церковные деятели русской эмиграции в Западной и Центральной Европе. 1920-1995. Биографический справочник. М.: Русский путь, YMCA-PRESS, 2007. С. 443-444.

2) Надежда Фелдман-Кравчёнок. Нельзя служить Богу, не служа миру

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis